Pirms kara viņi bija normāla poļu ģimene, taču viņš devās uz fronti (kurā gan reāli nemaz nenonāca), atstājot sievu vienu ar mazo Aureku. Viņai nācās pārdzīvot patiesībā daudz smagākus gadus nekā viņam, tai skaitā - nodzīvot dažus gadus mežā. Pēc kara viņš nonāca Anglijā un viņam izdevās izsaukt pie sevis ģimeni, taču problēma bija tajā, ka sešu šķirtības gadu laikā viņi bija kļuvuši par citiem cilvēkiem, turklāt viņš pa šo laiku bija paspējis iemīlēt citu sievieti, turklāt tādā veidā, ka šī mīlestība vairs nevarēja izgaist, jo šī sieviete bija nomirusi. Jāatzīst, ka tikām viņa paša sieva ir drusku pastulbs personāžs - vieglprātīga un daudzos jautājumos vienkārši dumja, reizēm - uz tās robežas, lai man kā lasītājam viņu gribētos iepļaukāt. Lai gan arī viņas vīrs nav neko diži labāks - tiesa, viņam vismaz ir pluss, ka viņš ir centīgs darbā, kamēr viņa (Silvana, šķiet, tāds ir viņas vārds) ir... diezgan izteikta pamuļķe, nezinu, vai autore bija vēlējusies viņu šādā gaismā rādīt, bet tā sanāca.
Nekāds mega literārs šedevrs šī grāmata nav - tāda standarta literatūra masām, turklāt pamatā - sieviešu masām, bet ja jau esmu to izlasījis, neteikšu taču, ka laiks nosists pilnīgi veltīgi, kaut arī - es noteikti būtu varējis šajā laikā darīt kaut ko vērtīgāku. Tāpat kā es būtu varējis darīt kaut ko vērtīgāku tajā vietā, lai rakstītu šo aprakstu.