Kazhes pierakstu burtnīca

Festivāls neizgāja gluži bez negaidītiem pavērsieniem, no kuriem būtiskākais bija tajā, ka sanāca tā, ka naktī no piektdienas uz sestdienu aizbraucu uz Rīgu un pēc 5 stundām miega braucu atpakaļ uz Salacgrīvu vienatnē.

No Rīgas izbraucām visai savlaicīgi - jau ap 15:45 atradāmies Statoil`ā pie Zirņu ielas, kur mašīnā tika uzņemta @norarieksta, jau iepriekš līdz mums bija atbraukusi Iliāna un @Zane_Veitene (kurai arī bija atgadījies "piedzīvojums", par ko šeit nerakstīšu). Pēc Noras ieteikuma braucām gar Jaunciemu, nevis pa Brīvības ielu un domājams šādi ietaupījām laiku. Toties ar uzviju to pazaudējām, stāvot rindā pēc biļetēm telšu pilsētiņai, kuras turklāt vēl reāli nemaz neizmantojām. Jau šajā punktā tika sastapti @sicis uz @macbebis. Labi, pietiek offtopic, jāraksta par koncertiem.

Lēno rindu dēļ neizdevās redzēt ne Alisi Josti, ne Lucy Rose, tādējādi pirmais koncerts pēc mana plāna bija "Baložu pilni pagalmi" - viena no grupām, kurai man idejiski būtu jāpatīk, bet pagaidām - nav izdevies sevi pārliecināt, ka man tā tiešām patīk. Pēc aptuveni minūtes kolektīvs pavēstīja - nē, ejam uz kaut ko citu. Tā kā arī es nebiju starā, gājām uz "Housse de Racket". Tā arī bija pirmā grupa, kuras uzstāšanos noskatījāmies.

1. Housse de Racket
Divi franču brāļi, kas savulaik sadarbojušies ar Air un Phoenix, spēlē elektropopu, ar uzsvaru uz elektro. Ierakstā mani viņi galīgi nebija pārliecinājuši, bet dzīvajā patiesībā bija ļoti pat ok. Vienā ziņā šī grupa bija īpatnēja - visa elektronika koncertā ir "finieris" - paši čaļi spēlē viens bungas, otrs ģitāru, bet bieži skaņas nozīmīgākāja daļa ir sintezatori, kurus koncertā neviens nespēlē, jo dalībnieki ir tikai divi.

2. 2:54
No diviem brāļiem pie divām māsām. Šo koncertu noskatījāmies tikai daļēji, jo tā laikā aizgājām kaut ko ieēst. Vienlaikus - nebija sajūtas, ka pārāk daudz tiktu palaists garām.

3. Niki & The Dove
Pāris reizes biju noklausījies šī zviedru ansambļa albumu un īsti vēlmes viņus skatīt dzīvajā man nebija, taču nebija tā, ka uz citām skatuvēm tikām uzstātos kaut kas īpaši aizraujošs, tāpēc gājām vien uz Nikiju. Vispirms grupa pārsteidza ar tās vokālistes tērpu - sarkanu halātu un kaut kādu putekļu slotiņai līdzīgu atribūtu rokās. Par mūziku neko īsti nekomentēšu - nav manā gaumē. Bet šovs bija kaut kāds pārbalagānisks, kā to raksturoja Sīcis - iekš Hurricane festivāla visai līdzīgi esot uzstājusies Florence&The Machine, ar to vien atšķirību, ka Florencei teatrālais balagāns bija izdevies, bet Nikijai Salacgrīvā - nē. Patiešām, brīdis, kad Nikija vērsās pie visām meitenēm ar puķēm matos un sauca, ka viņa jūtot tik daudz mīlestības visapkārt, bija tāds pasmieklīgs.

Noklausījos mazliet, kā uzstājās Tramplīni, garāmejot apskatīju Vondelpark, bet tad nāca.
4. Instrumenti
Pēdējos gados drusku sanācis dzīvot mucā, līdz ar to es nemaz neesmu sekojis Instrumentu daiļradei. Zinu, ka agrāk viņiem bija pandu maskas, bet tagad vairs nav, tas apmēram viss. Dažas dziesmas bija dzirdētas, bet ne vairāk. Kā bija? Dažādi. Tajos brīžos, kad viņi izlikās par Muse - spēlēja kaut ko skaļu un pompozu - man pat patika. Kad skanēja liriskie gabali - ne visai, pārāk jau tas viss ir teijāteris, un ne pa īstam. Interesanti, ka publika pa lielam uzvilkās tieši uz tiem skaņdarbiem, kas man vairāk uzdzina žāvas. Protams, jo īpaši "Piiilniiigi viens" laikā. Dīvaini, ka, piemēram, "The Time Is Now" aizritēja ja ne gluži kapa klusumā, tad uz to pusi gan. Manā skatījumā Instrumentiem labāk padodas lielā pompa, nevis intīmā pompa. Un vispār - es gribēju iet uz Iļģiem. Vienlaikus - gribētu es redzēt, kāda būtu mana reakcija, ja man kāds 16 gadu vecumā piedāvātu iet paklausīties, kā dzied Raini.

5. Iļģi
Pusi no viņu uzstāšanās tomēr redzējām, patiešām - tas bija visai hardcore Rainis. Labi, bet absolūti neiederīgi šajā vietā un laikā.

Pēc Iļģiem noskatījos pēdējās trīs dziesmas no Zig Zag uzstāšanās - patika (vairāk kā varētu, zinot to, ka man šī grupa nav īpaši simpatizējusi), taču - par maz, lai baigi spriestu. Atmosfēra I Love You teltī katrā ziņā bija forša.

6. King Charles
Cik saprotu, šovs pagājušogad bija atraktīvāks, bet man nebūtu ne mazākā pamata žēloties - koncerts bija patiešām labs, dziesmas visas zināmas, vienīgi man kā Čārlza koncertmanieres nezinātājam bija pamatīgs pārsteigums, ka viņš koncertu noslēdza ar Bilija Džoela "We didn`t start the fire". Patiesībā es pat nezināju, ka viņš šādu dziesmu vispār mēdz izpildīt, kur nu vēl ar to noslēgt koncertu. Ok, vismaz vārdi ir citi, bet bišķi apziņa, ka tas ir Bilijs "Uptown Girl" Džoels, biedē.

7. Keane
Vai es esmu tiesīgs vērtēt koncertu, no kura redzēju/dzirdēju tikai daļu, plus vēl nebiju tuvu skatuvei? Atkarīgs no tā - kā priekšā tiesīgs. Sava bloga priekšā - jā, varu vērtēt. Vienmēr esmu apgalvojis, ka Keane ir neinteresanta grupa un tas, ko redzēju Positivusā, šādu viedokli nemainīja. Izskatījās, ka viņu pozīcija ir sekojoša: We`re fricking Keane - one of the most popular bands in Europe. Usually we don`t play such small venues. So - behold us! Proti, tas izskatījās pēc atspēlēšanas, nevis kaut kā īsta un personiska. No otras puses - iespējams, ka viņi vienmēr ir tādi, jo arī viņu ieraksti ir pēc striktas formulas. Un - kamēr tas dod katru reizi pirmo vietu britu albumu topā, šķiet, viņiem nav ne mazākā iemesla mainīties. Katrā ziņā - labi, ka viņi bija piektdienas un nevis sestdienas hedlaineri.

Kā lai arī nebūtu, pusē šis koncerts man beidzās. Patiesībā vairāk es pārdzīvoju, ka mēs neredzējām vakarā uzstājošos Satellites LV (kuru koncerts gan nebija iepriekš izziņots). Ne ar vārdu nepieminēšu to, kā mēs pusstundu autostāvvietā meklējām mūsu mašīnu.

No rīta es jau visai laicīgi biju Salacgrīvā - ap divpadsmitiem ienācu festivāla teritorijā, lai konstatētu, ka vismaz līdz vieniem nekā kaut nedaudz interesanta nebūs - vienīgā grupa, kas tobrīd uzstājās, bija "Knīpas un knauķi" - bērnu mūzika bērniem. Arī alternatīvās mākslas performance "Ziemeļnieka rīts" ar jauniešiem, kas laiski sēdēja un sita iedomātus odus, mani īpaši neiekustināja.

Vienos bija izvēle - Kuchenbeat vai Elizabete Balčus. Izvēlējos drīzāk Elizabeti, taču noskatījos arī divas Kuchenbeat dziesmas uz Nordea skatuves. Tā neko - normāls ska ar "Akvarium" elementiem. Patiesībā man jau šāda mūzika patīk, bet tur droši vien vajadzētu lēkāt un nevis sēdēt tribīnēs, bet kāds gan no manis lēkātājs.

8. Elizabete Balčus

Meiteņu grupa, kurā ir arfa - tas ir kruta! Dziesmas arī pusdienlaikam piemērotas - liegas un patīkamas. Bišķi gan radās sajūta, ka kādam ir drusku nopietns pašvērtējums, ko apstiprināja atvainošanās par cita izpildītāja dziesmas kavērēšanu. Diemžēl neredzēju, bet tikai Veitneru atstāstījumā dzirdēju, ka grupas dalībnieces esot koncerta laikā sarunājušas turpmākos plānus kodienam pēc koncerta. Priekā!

Tam sekoja neliels pārtraukums, kad atkal nekas nenotika, līdz uz Nordea skatuves iznāca

9. Brodka

Vizuāli šī "poļu Keita Buša" bija vēl nedaudz neadekvātāka nekā Niki and The Dove, un arī viņas pavadošais ansamblis tālu neatpalika, kā rezultātā izdomāju, ka viņiem vajadzētu saukties "Brodka and the Five Freaks", bet patiesībā - bija pat visai forši, un vienmēr ir jauki, kad kāda grupa neslēpj savu nekrutumu un uzsver: "this is our first festival abroad!" Bet ilgi es šajā koncertā palikt nevarēju, jo 14:45 lielo skatuvi vajadzēja sākt tricināt

10. SKYFORGER!!!!!

Es neesmu metāla cienītājs, nekad neesmu tāds bijis. Liene uz šo koncertu arī bija gribējusi tikt, jo šķita visai prognozējami, ka trijos dienā Skyforger varētu nākt ar savu akustisko programmu. Ka tik ne tā! Te tev nebija nekādu Dieva sirmo kumeliņu, bet gan kārtīgs Ūsiņš jāj ar Kurbadu, Velnu kāvēju, Pēdējo kauju un citām ne vairāk rāmām dziesmām komplektā. Nē, bija arī sava deva akustikas, sava deva latviešu lepnuma, daļēji metāliska "Migla, migla, rasa, rasa", bet lielos vilcienos - tie bija četri bārdaini veči viduslaiku stila drēbēs, kas nospēlēja vienu riktīgi feinu koncertu. Mājās es šādu mūziku klausīties nevaru, atzīstu, bet koncertā - vieni no absolūtajiem šī festivāla favorītiem, ko it īpaši apliecināja dažas stundas vēlāk telšu pilsētiņā noklausīta hipsterveidīgo jauniešu saruna - vai tu redzēji tos Skyforger? Jā - pilnīgas šausmas, nogāju tikai garām. Un personīgi man patīk, ka ar visu to, ka viņi ir neapšaubāmi nacionālistiski noskaņots ansamblis, viņi par saviem 20.gadsimta latviešu varoņiem uzskata latviešu strēlniekus un nevis apdzied leģionu.

Pēc Skyforger sākās lietus un nekas īsti interesants arī nebija skatāms - "Cashier No. 9", ko vēroju no attāluma, apliecināja, ka līdz pirmajam kasierim viņiem vēl tāls ceļš ejams - nekā sevišķi saistoša viņu uzstāšanās nesaklausīju.

11. Givers
Par šo grupu jau rakstīju, ka man viņi šķiet visai neinteresanti, bet ka tomēr viņu uzstāšanos apskatīšos. Tā arī bija - noklausījos dažas rindas gandrīz pie pašas skatuves un aizgāju ieēst pusdienas, jo nešķita prātīgi lietū skatīties tieši šo konkrēto grupu. Turklāt piecos bija jāsākas jau nepārtraukti kvalitatīvai mūzikai - viens pēc otra interesantiem koncertiem.

12. Jamie N. Commons

Pilnīgi iespējams, ka Positivus hronoloģijā šis būs nākamais King Charles - tāds, kas šogad ierodas festivālā vēl kā zaļš gurķis, kuram paredz interesantu nākotni, bet tā nākotne vēl ir miglā (un rasā) tīta. Viņa uzstāšanās bija jauka un sirsnīga, it īpaši labs bija tas, kā vienas dziemas laikā Džemijam uznāca smieklu lēkme un viņš atvainojās skatītājiem, sakot, ka šī esot ļoti skumja dziesma (tāda tā patiešām bija). Plus viņa uzstāšanās bija ļoti vietā ar to, ka viņa repertuārā ļoti bieži parādās lietus un ūdens - kaut kas tāds, kā šajā brīdī Salacgrīvā bija ļoti daudz. Viens no maniem šī festivāla favorītiem, kuram sekoja grupa, par kuru jau iepriekš zināju - šie būs labi!

13. Ewert and the Two Dragons

Grupa, kuru pašmājās mīl salīdzināt ar Instrumentiem, kuru, manuprāt, no Šipkevica un Sējāna kolektīva atšķir tas, ka tai patiešām ir reāls potenciāls kļūt par reālu vārdu Eiropas mērogā. Viņu uzstāšanās bija gaužām vienkārša un sirsnīga - neviens jau negaida no igauņiem, ka viņi lēkās uz vienas kājas un tirinās mēli kā Kiss dalībnieki. Grupa, kuras dalība Positivusā lieliski atspoguļo tās pieaugošos panākumus - katru nākamo gadu viņi spēlē uz lielākas skatuves. Kas laikam nozīmē, ka nākamgad viņus Salacgrīvā neredzēsim - tālāk jau vairs nav kur kāpt, lai gan globāli, protams, - kalniem pāri citi kalni būs, un es ticu, ka viņi arī šajos citos kalnos uzkāps!

14. Fanfarlo

Grupa, par kuru festivāla bukletā rakstīts, ka tā esot radījusi pati savu mūzikas stilu, un par kuru vienlaikus mēdz iespurgt, ka šis mūzikas stils saucas "Arcade Fire plaģiāts". Koncertā gan patiesībā nemaz to Arcade Fire elementu nejutu - viņi šķita mazāk "artsy" (kas gan pats par sevi nav nekāds pluss), taču - visai labi. Ne tā, ka es būtu sajūsmā, bet šis bija vienkāršs labs koncerts, bez jebkādiem dižiem vipendroniem.

Tā kā mani neinteresēja "SBTRKT live" (cita starpā arī nosaukuma dēļ), pēc šī koncerta aizdevos uz telšu pilsētiņu, lai sapakot savas mantas un iesviest tās @sicis teltī. Tur atkal būtu ar festivālu nesaistīts stāsts par loģistiku, kuram nav vietas šajā aprakstā, tik vien, kā pateikšu - paldies jums, draugi, ka atvedāt manas mantiņas uz Rīgu! Bet tad - naski steidzu uz festivāla teritoriju, lai nenokavētu

15. Sibyl Vane

Es pat īsti nezinu, kāpēc izvēlējos šo igauņu trio un nevis "Wild Beasts". Varbūt tāpēc, ka igauņi spēlē normālu roku, kamēr "lopi" - īsti nesaprotu ko, patiesībā kādu minūtu "bīstu" es noklausījos, bet atgriezos pie šī igauņu trio un to nenožēloju. Šis nebūs tas koncerts, kas man sevišķi paliks atmiņā, bet - bija gana labi un ar dzīvu rokmūziku varēja labi iesildīties, lai uzņemtu sevī

16. The Vaccines

Jā, viņi ir drusku amerikāniski, drusku patruli un ar savām dziesmām viņi nepasaka neko tādu, ko The Ramones nepateica jau septiņdesmitajos. Bet - pie joda - it`s only rock and roll and I like it, kā teikt! Četrdesmit piecās minūtēs viņi nospēlēja droši vien itin visas dziesmas, kas ir viņu repertuārā, jo spēlējot ar tādu paātrinājumu, diez vai viņu oriģināli šķiet 33 minūtes ilgais albums varētu prasīt vairāk kā 25 minūtes laika. Ātri, enerģiski, forši. Biju priecīgs, ka atrados gandrīz pie pašas skatuves, lai arī skaņa šādā vietā patiešām nav izcila, bet atmosfēra - tieši laikā! Pēc koncerta tajā vietā, lai ietu uz Īrijas superzvaigzni Damien Rice, izvēlējos daudz lokālāku ansamli - grupu no Rīgas, ko dēvē par

17. The Sound Poets

Kā jau kaut kur apraksta sākumā ir minēts - es dzīvoju mucā, un par šo grupu zināju vien divus faktus: a) viņi kādreiz bija Smaragda pilsētas burvji; b) viņi ir forši. Bet es pat nezināju, ka smagā ķitē esošs čalis telšu pilsētiņā, kas kādas 20 minūtes to vien darīja kā atkārtoja rindas par kalniem, kuriem pāri citi kalni būs, dzied šīs grupas slavenāko dziesmu. Un sasodīts, cik viņi bija labi! Īpaši man patika, kā viņi tos "kalnus" uzsāka - ar vaicājumu, vai skatītāji nenožēlo, ka nav aizgājuši uz Damien Rice, un neliela fragmentiņa nospēlēšanu no Rīsa repertuāra. Noteikti gribu šo grupu redzēt vēl! Kā teiktu @cojsraksta - tagad! Un tad atlika tikai vēl viens koncerts

18. Manic Street Preachers

Savulaik par šo grupu fanoja @zingis, telefonsarunā sapratu - viņam joprojām tā patīk. Man - nekad neesmu bijis fans, bet man patīk viņu attieksme. Dziesmas - ir gana daudz labu, noteikti turpmākajās nedēļās paklausīšos vēl. Kā lai arī nebūtu, no šī koncerta es saņēmu daudz vairāk kā biju gaidījis. Te bija tas gadījums, kad hedlaineri spēlēja koncertu, nevis atspēlēja to. Tas, kā Džeims Dīns Bredfīlds un Nikijs Vairs lēkāja pa skatuvi kā pilnīgi puikas, un šajā koncertā es patiešām jutu to, kā dēļ šī grupa ir populāra jau 20 gadus un kāpēc viņu Positivus organizētāji uzaicināja otro reizi būt par festivāla galvenajām zvaigznēm - jo viņi gluži vienkārši ir tā vērti! Vienlaikus - ir nepieciešama uzdrīkstēšanās noslēgt savu koncertu un pa lielam arī festivālu ar "If you tolerate this your children will be next".

Pēc koncerta jozu uz mašīnu, lai braukt uz Rīgu. Būtu noskatījies Mācītājs on Acid, bet stundu gaidīt koncerta sākumu šajā brīdī nebiju gatavs - zināju, ka jau tāpat man būs jābrauc uz Rīgu zombija režīmā (turklāt - vienam mašīnā) un bija bail, ka otro nakti pēc kārtas izbraukt ap trijiem varētu būt bīstami. Jau tāpat visu ceļu skaļi dziedāju līdzi Skyforger un King Charles dziesmām, lai kaut cik saglabātu smadzenes ieslēgtā režīmā.

Gala vārdi. Jā, festivāla laikā lija lietus. Jā, tur bija daudz cilvēku, kuri tā "atlaida cūku", ka es labprāt ar viņiem nebūtu vienas sugas pārstāvis, un daļa šo cūku atlaidēju atbilstoši cūku ieradumiem labi izvārtījās dubļos. Jā, festivālā bija šausmīgi daudz visādu sūdu tirdzniecības - tizlu atrakciju, kurām īstā vieta būtu Lielpisānu pagasta svētkos. Un jā - es negaidītā kārtā festivāla otro dienu tajā biju vienatnē, kas galīgi neietilpa manos plānos. Bet - šī otrā diena bija vienkārši kolosāla no koncertu viedokļa un varu bez pārspīlēšanas apgalvot - tik daudz labu grupu es vienā dienā nekad redzējis nebiju.