The Buddha in the Attic
Šī grāmata stāsta par tādu vēstures daļu, par kuras eksistenci es pat nenojautu, jo gluži vienkārši nebiju par ko tādu aizdomājies. Proti, par japāņiem (galvenokārt - japāņu sievietēm), kas apmetās uz dzīvi ASV divdesmitā gadsimta sākumā, bēgot no tolaik nebūt ne pārtikušās dzimtenes un kuru stāsts grāmatā beidzas ar man pavisam svešu notikumu - Amerikas japāņu pārvietošanu no piekrastes reģioniem, ko valdība veica pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai.
Forma, kurā grāmata ir rakstīta, ir ļoti specifiska - tā runā pirmās personas daudzskaitlī, vēstot par "mums, japāņu sievietēm", kuras Amerikā nonāk ar kuģi kā "pasta līgavas" - proti, jau tur peļņā esošie viņu tautieši caur iepazīšanās sludinājumiem ir viņas aizrunājuši sev par līgavām, turklāt neviena no viņām savu jauno vīru līdz šim nav redzējusi un, protams, vairums no viņiem izrādās ievērojami atšķirīgi no tā, ko viņi par sevi rakstījuši, no otras puses - viņas arī.
Grāmata stāsta par pirmajiem īpaši grūtajiem darba gadiem, par stāvokli ģimenē, par smago darbu, par attiecībām ar baltajiem, par pakāpenisku izaugsmi, mīlas dēkām, bērnu dzimšanu, dažādām nāvēm, daudzām priecīgākām un mazāk priecīgām ikdienas lietiņām, bērnu izaugšanu un amerikanizēšanos un visubeidzot par brīdi, kad izrādās, ka viņi šajā valstī ir Svešie. Visubeidzot pēdējā nodaļā tiek stāstīts jau par pilsētu bez Viņiem - par to, kā pārējie pilsētas iedzīvotāji sākotnēji it kā jūtas neērti, ka viņu kaimiņus vienkārši ņēmuši un kaut kur izsūtījuši, bet tad gluži labi ar to aprod.
Grāmatas forma un saturs lieliski iet kopā, jo tā nestāsta par individuālu traģēdiju, bet ļoti veiksmīgi vispārina, vienlaikus saglabājot individuālā stāsta iezīmes. Neliela ilustrācija, kas nav citāts: "Mēs bijām dzimušas laukos. Mēs bijām dzimušas pilsētā. Mēs bijām dzimušas mazās, smirdīgās būdiņās. Mēs bijām dzimušas greznās pilīs. Viena no mums bija dzimusi augstu kalnos. Viena no mums bija dzimusi zem tilta."
Vēl pie grāmatas plusiem var minēt to, ka tā ir īsa un izlasāma pāris stundu laikā pat tad, ja neesi sevišķs ātrlasītājs - gūsi daudz informācijas un būs saistoši, ko gan vairāk var vēlēties?
Forma, kurā grāmata ir rakstīta, ir ļoti specifiska - tā runā pirmās personas daudzskaitlī, vēstot par "mums, japāņu sievietēm", kuras Amerikā nonāk ar kuģi kā "pasta līgavas" - proti, jau tur peļņā esošie viņu tautieši caur iepazīšanās sludinājumiem ir viņas aizrunājuši sev par līgavām, turklāt neviena no viņām savu jauno vīru līdz šim nav redzējusi un, protams, vairums no viņiem izrādās ievērojami atšķirīgi no tā, ko viņi par sevi rakstījuši, no otras puses - viņas arī.
Grāmata stāsta par pirmajiem īpaši grūtajiem darba gadiem, par stāvokli ģimenē, par smago darbu, par attiecībām ar baltajiem, par pakāpenisku izaugsmi, mīlas dēkām, bērnu dzimšanu, dažādām nāvēm, daudzām priecīgākām un mazāk priecīgām ikdienas lietiņām, bērnu izaugšanu un amerikanizēšanos un visubeidzot par brīdi, kad izrādās, ka viņi šajā valstī ir Svešie. Visubeidzot pēdējā nodaļā tiek stāstīts jau par pilsētu bez Viņiem - par to, kā pārējie pilsētas iedzīvotāji sākotnēji it kā jūtas neērti, ka viņu kaimiņus vienkārši ņēmuši un kaut kur izsūtījuši, bet tad gluži labi ar to aprod.
Grāmatas forma un saturs lieliski iet kopā, jo tā nestāsta par individuālu traģēdiju, bet ļoti veiksmīgi vispārina, vienlaikus saglabājot individuālā stāsta iezīmes. Neliela ilustrācija, kas nav citāts: "Mēs bijām dzimušas laukos. Mēs bijām dzimušas pilsētā. Mēs bijām dzimušas mazās, smirdīgās būdiņās. Mēs bijām dzimušas greznās pilīs. Viena no mums bija dzimusi augstu kalnos. Viena no mums bija dzimusi zem tilta."
Vēl pie grāmatas plusiem var minēt to, ka tā ir īsa un izlasāma pāris stundu laikā pat tad, ja neesi sevišķs ātrlasītājs - gūsi daudz informācijas un būs saistoši, ko gan vairāk var vēlēties?
2012-07-24
comments powered by Disqus