Kazhes pierakstu burtnīca

Visu savu apzināto dzīvi es gāju uz to, lai nonāku Pupociklu vasaras koncertā. Kaut vai tāpēc vien, ka šobrīd tas ir svaigākais notikums, kas manā dzīvē ir bijis - tātad, ja pasaulei (kaut vai tikai manējai) pienāktu gals, tad pēdējie iespaidi man būtu tieši par šo koncertu. Taču arī citādi mana klātbūtne vakardienas koncertā bija sekas teju ikvienai manas dzīves izvēlei. Kā gan es citādi vispār būtu uzzinājis, ka šāda grupa pastāv?
Pupociklus es iepazinu caur Diskontu - kā gan citādi. Diskontu es iepazinu caur to, ka man vienmēr ir bijusi tuva sviesta tēma plastmasas pudelē. Un citādi es Diskontu neiepazītu, ja nebūtu mācījies vienā kursā ar Pravieti Pītaru - vienu no šīs Ciānas bāreņu pašpalīdzības biedrības dalībniekiem? Un vai es uzzinātu par šo konkrēto koncertu, ja teju jau desmit gadu garumā nerakstītu blogu? Skuju es uzzinātu!
Noslēdzot šo lirisko atkāpi, daži vārdi par koncertu. Pirmkārt, es vakar pirmo reizi mūžā biju klubā Depo, kas droši vien liecina, ka es neesmu liels dzīvās mūzikas baudītājs. Otrkārt, ievadošajai grupai KGJD (jeb Ko Gan Jēzu Darītu) koncerts tajā brīdī, kad es iepeldēju, jau gāja pilnā sparā. Skatītāju bija droši vien kādi divi desmiti, varbūt vairāk, bet šie noteikti nav tādi koncerti, kuros būtu jābūt lielai auditorijai. Biju savu mājasdarbu daļēji izpildījis, līdz ar to grupas repertuārs man bija puslīdz zināms. Protams, ne tādā mērā, lai es gauztos, ka viņi nenospēlēja dziesmu par Pieturu (jo šo dziesmu es nemaz nebiju noklausījies).
Pēc nelielas pauzītes parādījās arī PV. Nē, Prāta vētra tā tomēr nebija. Jāatzīst, ka man bija bažas par to, vai grupas spēlētais sviestroks arī man nešķitīs pārāk sviestains un vai šis nebūs viens no tiem ansambļiem, kas apzināti spēlē tād mūziku, kas klausītājus mudina sviest ar sakošļātu ķieģeļu gabaliem. Tomēr nē - viss bija pa pirmo šniti un pat itin visur slavētais Pupociklu šķībais vokāls nebija ne tuvu tik šķībs, kā to varētu gaidīt (lasi - ausis to paciest varēja). Protams, visa šī mūzika pa lielam ir nerrošanās, zirgošanās un vella dzīšana, reizēm - visai riskantā stilā, kā joki par Mārtiņu un spēlēšanu dakteros, Pļaviņu HES un Rūdolfu Hesu (jā - es to zināju), bet tur jau ir sāls. Un sāls ir arī tajā balagānā, kas notiek uz skatuves, jokos, kuriem bieži ir lielāka nozīme kā dziesmām, un arī tajā, ka alus grupas dalībniekos koncerta laikos plūst labi.

Ja man vajadzētu pastāstīt par koncerta pavisam saturisko pusi, tad jāatzīst, ka tur tika spēlētas laikam gan visas labāk zināmās Pupociklu dziesmas - ir "Ķieģeļu košļātājs", ir "Ganiņš", ir "Pupociklu vasara", ir "Rasā izkapts labāk kož", "Zwei Bier fuer Fuehrer", ir koncertu noslēdzošā "Iekakā sev dibenā". Un - pēdējā laika aktualitāte (laikam gan - zem otra Diskontam tuvā zīmola - "Zupski rubin" vārda) - "Cirslis". Kādu brīdi es pat domāju, ka man vajadzētu šo koncertu novērtēt uz desmitnieku un pasludināt, ka Pupocikli ir labāki par Bītliem un Umberto Eko, bet tad pārdomāju - īstais vērtējums šim koncertam būtu nulle. Kaut vai tāpēc, ka, cik atceros, šāda vērtējuma manā blogā nekam vēl nav bijis. Un nē - tas nekādā mērā neatspoguļo to, cik man patika vai nepatika koncerts, bet tikai to, ka sviests nepakļaujas vērtēšanai.