Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu lasīt īpaši mūsdienīgu literatūru - grāmatas, kas nākušas klajā pagājušogad. Maikls Ondātjī ir viens no mūsdienu populārākajiem autoriem - šis Šrilankas izcelsmes kanādietis par "Angļu pacientu" saņēma daudz dažādu prēmiju, tad vēl iznāca filma, kas aizdzīvojās līdz Oskariem, un tā nu šis autors kļuva vienkārši nereāli kruts. Vai viņš tāds ir joprojām - ja godīgi, man ir slinkums to noskaidrot. Kā lai arī nebūtu, šī grāmata man patiesībā pie sirds gāja daudz labāk kā pacients. Iespējams, tādēļ, ka patiesībā tā ir grāmata ja ne gluži bērniem, tad jauniešiem noteikti. Un zināms taču, ka nopietnai literatūrai es esmu par seklu, kā to noteikti varētu uzsvērt kāds garīgi pārāks lasītājs.
Grāmatas darbība norisinās uz kuģa, kurā 11 gadīgs puika dodas pāri okeāniem no dzimtās Šrilankas uz Angliju, kur dzīvo viņa mamma. Pa ceļam viņš iedraudzējas ar diviem citiem puikām, viens no kuriem viņam ir autoritāte, bet otrs - draugs vēlākā dzīvē (līdz minētais draugs izdara pašnāvību), iepazīst virkni dažādu kolorītu (un mazāk kolorītu) personāžu, tiek iepīts gan noziegumos, gan mistiskos notikumos (kuru gan patiesībā grāmatā nemaz nav sevišķi daudz), izzina pieaugušo pasauli, iemīlas (ja tā var teikt).
Ja tu gadījumā gribētu zināt, kas ir "Kaķa galds", tad tas ir galds, pie kura puika ēd pusdienas uz kuģa - vistālākā vieta no kapteiņa galda, proti - vismazāk prestižā uz visa kuģa, taču, protams, tieši tur ir atrodami visinteresantākie cilvēki. Vai mani šī grāmata kā sevišķi aizgrāba? Ne gluži, īsti vairāk kā "ir ok", es par to neteiktu. Taču pēc "Pacienta", kurš man teju vai lika spļaudīties - tas jau ir progress, lai arī ne gluži fenomenāls.