Kazhes pierakstu burtnīca

Šur tur šo grāmatu dēvē par "Stroikas" turpinājumu, taču patiesībā tā nemaz nav, kopīga abām grāmatām ir tikai tēma, bet realizācija - pilnīgi atšķirīga. "Lāčplēsis" nav rakstīts pseidobiogrāfiskā stilā, bet gan ir pilnīgi atklāts fantāzijas darbs, kurā gan, protams, ir sava deva personīgās pieredzes un vērtējuma. Tā centrā ir trīs latviešu celtnieki Anglijā, katrs no viņiem nedaudz atšķirīgā situācijā. Viens no viņiem ir celtniecības firmas īpašnieks, kurā viņš algo savus tautiešus. Pārējie divi ir šie tautieši. Atkal jau grāmatā ir kāds "action" elements - šoreiz tā ir nacionāļu organizācija, kas vēlas uzspridzināt Pļaviņu HES, lai no dzelmēm izceltu Staburagu (ja kas - man bija pirms kāda laika doma, ka vajadzētu kādai absurdai Latvijas partijai deklarēt līdzīgu uzdevumu - izcelt Staburagu un šādi "atjaunot Latviju"). Jā, Pļaviņu HES, to pašu, kas nosaukts par godu Rūdolfam Hesam.
Grāmatas tēma lielos vilcienos ir tā pati, kas "Stroikā", tikai izteikta kodolīgāk, asāk, precīzāk (nevis kā es te rakstu trīs sinonīmus vienam vārdam un vēl bezjēdzīgu komentārus iekavās, tādus kā šis). Papildu nāk latviešu pseidonacionālisms un mūžīgās sarunas par okupāciju, bez kurām, cik var saprast, arī uz Angliju/Īriju aizbraukušie latvieši nevar izdzīvot. Turklāt var just, ka sava daļa autora attieksmes ir dzirdama katrā personāža, kaut kādā ziņā - arī nedaudz aptaurētajā nacionālistā (kurš gan patiesībā tāds nemaz nav, bet par to šoreiz ne).
Jāatzīst, ka par šo grāmatu esmu vēl lielākā starā nekā par "Stroiku" - tīri kā literārs darbs "Pamodināt Lāčplēsi" noteikti ir spēcīgāks, un šoreiz autoram daudz labāk izdevies grāmatu nobeigt, noslēdzot apli ar ūdensmotociklu. Vispār visa ūdensmotociklu tēma šajā grāmatā man ļoti patika, un ne tikai tāpēc, ka vienā ainā ar tādu brauc Raimonds Pauls.
Jāatzīst, ka pirms pāris gadiem, kad šur tur Internetos tika sacelta jezga ap Lācīša "Stroiku", es biju vienaldzīgs un neieinteresēts, jo parasti sekoju principam, ka nekam labam sevišķa uzmanība pievērsta netiek, bet biju pagalam maldījies - un es varu vien piekrist reklāmiskajam tekstam, kas bija uz Stroikas pēdējā vāka - šo grāmatu skolu literatūras programmās neiekļaus, bet vajadzētu! Un jo īpaši vajadzētu šo, otro, grāmatu, jo tā ir vēl dzīvāka, vēl aktuālāka, un es pat nebaidos teikt - tā ir vērtīga grāmata, lai arī ar šādiem vārdiem droši vien varu aizvainot visu sviestinieku saimi. Patiešām - cepuri nost!