Koncerts Kalnciema ielā
Ievērojot to, ka dzīvojam teju turpat blakus, teorētiski koncertus Kalnciema ielā varētu apmeklēt kaut ik nedēļas, taču reāli sanāk tur iegriezties visai pareti. "Gaujarta" koncertam bija lemts būt par vienu no šīm retajām reizēm. Sanāca gan, ka devos turp vienatnē, jo Liene bija tikai nupat atgriezusies no Valmieras, kur viņa mācās braukt ar motociklu, un jutās pārāk miegaina, lai izturētu pāris stundas nebūt ne enerģiskākās mūzikas pasaulē.
Īsti nebija skaidrības, cikos tieši vajadzēja sākties koncertam - dažādi pieejamie avoti liecināja, ka varētu būt astoņos, taču bija runa par vēl kaut kādu grupu no Krievijas, līdz ar to es orientējos, ka deviņi būtu īstais ierašanās laiks. Kā izrādījās - atnācu ievērojami par ātru, jo 20:50, kad ieslīdēju pūlī, uz skatuves vēl pilnā klapē darbojās instrumentālais ansamblis, kura nosaukumu nepacentos noskaidrot. Tā kā šī mūzika man šķita visai labi piemērota fonam, nosēdos nostāk un lasīju grāmatu. Pēc brīža ansamblis beidza spēlēt, un ar skaņas vešanu kārtībā sāka nodarboties Gaujarta dalībnieki un dalībniece. Šis process ieilga - bija laikam dažādas tehniskas ķibeles, rezultātā koncerts sākās jau teju desmitos. Nupat apskatījos Gaujarta Twitter profilā - krievi dēvējās par "Mooncake", bet paša Gaujarta uzstāšanās sākums bija paredzēts 21:30, tā ka būtu varējis doties turp drusku vēlāk.
Teorijā man "Gaujarts" patīk, taču jāatzīst, ka šī nav tāda grupa, kas man asociējas ar koncertansambli, vismaz tādā šī vārda nozīmē, kā to saprotu es. Pārāk rāmi un laiski, šādas mūzikas klausīšanās varētu būt adekvāta ziedošā pļavā, bet ne citur. "Hospitāļu iela" dzīvajā bija daudz emocionāli spēcīgāks pārdzīvojums. Pats par sevi koncerts gan bija visai interesants, gan ar dziesmām, ko Mākens un Šubrovskis izpildīja divatā, gan ar Elizabetes Balčus iesaistīšanos koncertā ar flautas spēli (neesmu sekojis nedz Elizabetes, nedz Gaujarta darbībai sevišķi cieši, cik saprotu, pirmo reizi šāda kopuzstāšanās notika pirms pāris nedēļām festivālā "Laba daba"). Kā teikt - viss jauki, bet ne īsti man, laikam jau esmu no dabas tomēr drusku šerpāks, asāks un rupjāks, līdz ar to īsti iederīgs šajā vietā nejutos. Vispār jāatzīst, ka ar koncertu auditorijām tā ir kā ir - nekur neesmu īsti vietā, jo no vienas puses kā nedzērājs nejūtos super komfortabli, ja apkārt ir daudz pielējušos mūļu, no otras puses - tādā smagā hipsteru kompānijā, kas novērojama Kalnciema ielā, jūtos vēl sliktāk. Visi tik stilīgi, tik stilīgi, ka koncerts tiek nobīdīts kaut kur otrā plānā, jo tā laikā taču var tik forši iedzert kādu vīniņu un parunāt par apgarotām tēmām, piemēram, to, kā lētāk aizlidot uz Portugāli ciemos pie Baibiņas. Tas tad droši vien ir arī galvenais iemesls, kāpēc Kalnciema ielā iegriežos tik reti - turienes atmosfēra ir pārāk uzspēlēta, vairums to vien domā, kā par sava tēla uzturēšanu, trūkst spontanitātes un dzīvuma, un kaut kādā mērā tas droši vien ietekmē arī mūziķus. No otras puses - tāds Mākens jau ar nav nekas cits kā hipsteris, līdz ar to viņiem tas droši vien ir ok. Bet man laikam tomēr padodiet vēmējus.
Īsti nebija skaidrības, cikos tieši vajadzēja sākties koncertam - dažādi pieejamie avoti liecināja, ka varētu būt astoņos, taču bija runa par vēl kaut kādu grupu no Krievijas, līdz ar to es orientējos, ka deviņi būtu īstais ierašanās laiks. Kā izrādījās - atnācu ievērojami par ātru, jo 20:50, kad ieslīdēju pūlī, uz skatuves vēl pilnā klapē darbojās instrumentālais ansamblis, kura nosaukumu nepacentos noskaidrot. Tā kā šī mūzika man šķita visai labi piemērota fonam, nosēdos nostāk un lasīju grāmatu. Pēc brīža ansamblis beidza spēlēt, un ar skaņas vešanu kārtībā sāka nodarboties Gaujarta dalībnieki un dalībniece. Šis process ieilga - bija laikam dažādas tehniskas ķibeles, rezultātā koncerts sākās jau teju desmitos. Nupat apskatījos Gaujarta Twitter profilā - krievi dēvējās par "Mooncake", bet paša Gaujarta uzstāšanās sākums bija paredzēts 21:30, tā ka būtu varējis doties turp drusku vēlāk.
Teorijā man "Gaujarts" patīk, taču jāatzīst, ka šī nav tāda grupa, kas man asociējas ar koncertansambli, vismaz tādā šī vārda nozīmē, kā to saprotu es. Pārāk rāmi un laiski, šādas mūzikas klausīšanās varētu būt adekvāta ziedošā pļavā, bet ne citur. "Hospitāļu iela" dzīvajā bija daudz emocionāli spēcīgāks pārdzīvojums. Pats par sevi koncerts gan bija visai interesants, gan ar dziesmām, ko Mākens un Šubrovskis izpildīja divatā, gan ar Elizabetes Balčus iesaistīšanos koncertā ar flautas spēli (neesmu sekojis nedz Elizabetes, nedz Gaujarta darbībai sevišķi cieši, cik saprotu, pirmo reizi šāda kopuzstāšanās notika pirms pāris nedēļām festivālā "Laba daba"). Kā teikt - viss jauki, bet ne īsti man, laikam jau esmu no dabas tomēr drusku šerpāks, asāks un rupjāks, līdz ar to īsti iederīgs šajā vietā nejutos. Vispār jāatzīst, ka ar koncertu auditorijām tā ir kā ir - nekur neesmu īsti vietā, jo no vienas puses kā nedzērājs nejūtos super komfortabli, ja apkārt ir daudz pielējušos mūļu, no otras puses - tādā smagā hipsteru kompānijā, kas novērojama Kalnciema ielā, jūtos vēl sliktāk. Visi tik stilīgi, tik stilīgi, ka koncerts tiek nobīdīts kaut kur otrā plānā, jo tā laikā taču var tik forši iedzert kādu vīniņu un parunāt par apgarotām tēmām, piemēram, to, kā lētāk aizlidot uz Portugāli ciemos pie Baibiņas. Tas tad droši vien ir arī galvenais iemesls, kāpēc Kalnciema ielā iegriežos tik reti - turienes atmosfēra ir pārāk uzspēlēta, vairums to vien domā, kā par sava tēla uzturēšanu, trūkst spontanitātes un dzīvuma, un kaut kādā mērā tas droši vien ietekmē arī mūziķus. No otras puses - tāds Mākens jau ar nav nekas cits kā hipsteris, līdz ar to viņiem tas droši vien ir ok. Bet man laikam tomēr padodiet vēmējus.
2012-08-16
comments powered by Disqus