Stroika ar skatu uz Londonu
Patiesībā es vispirms izlasīju Lācīša otro grāmatu - "Pamodināt Lāčplēsi", un tikai tad - "Stroiku", taču apraksti taps grāmatu hronoloģijas secībā un pieņemot, ka tu, manu mazo lasītāj, par Vili Lācīti neko nezini un tikai nupat esi iepazinis bērnu pornogrāfiju Minidiskonta lapā.
Tātad, Vilis Lācītis ir tāds onkulis, kas pirms daudziem gadiem dzīvoja Latvijā, bet tad viņam dievzemītē švaki gāja ar darbu, un viņš pārcēlās strādāt Londonā celtniecībā. Un tad daudzus gadus vēlāk, kad latviešu strādnieki jau bija pārpludinājuši ne vien Angliju, bet arī vairākas citas rietumvalstis, Vilis Lācītis uzrakstīja grāmatu par to, kā tieši viņam tajā Londonā ir gājis.
Pirmais jautājums, kas varētu rasties pēc šīs grāmatas izlasīšanas, būtu - cik daudz no tā ir patiesība un cik - fantāzija? Pie gultas stāvējis, protams, netiku, līdz ar to mani spriedumi ir pastarpināti, bet apgalvošu - fantāzijas te ir daudz. Sākot ar pirmo nodaļu - Šeina Makgovana sastapšanu. Cik man zināms, vecais labais Šeins Rīgā ir viesojies vienu reizi - 2004.gadā, un nevis 2000.gadā, kad Lācītis pieņem lēmumu braukt peļņā pie angļiem. Protams, tas nav sevišķi būtiski, bet kopumā man radās sajūta, ka daudzi grāmatā aprakstītie notikumi varētu būt norisinājušies kādus pāris gadus vēlāk. Lai gan - varbūt arī nē.
Tātad, Lācītis brauc uz Angliju, sākumā atrast darbu ir grūti, tad pamazām tas kļūst vieglāk, viņš tusē ar dažādiem citiem uz Londonu pārbraukušiem latviešiem, vāra kaņepju pienu, tiek iepīts kādā gadījumā, kas varētu būt slepkavība, pamazām - kļūst par citu cilvēku. Lācīša kā rakstnieka (nevis kā personāža) galvenais spēks ir ļoti sulīgā rakstības manierē, kas lieliski tiek pastiprināta audio grāmatā, kuru ierunājis Vilis Daudziņš - perfekti izvēlēts aktieris daudzo dažādo grāmatā sastopamo personāžu ierunāšanai.
Ievērojot to, no kādas sviestnieku pasaules nāk Lācītis, es patiesībā pat nedaudz brīnos - cik brīžiem moralizējoša (šī vārda labā nozīmē) ir šī grāmata - tā nav gluži prasta zirgošanās par ekonomiskajiem trimdiniekiem vai mājās palicējiem, bet gan sāpes izkliegšana.
Grāmata izlasās vienā pūtienā, pat tad, ja tu to lasi pdf failā, kurš ir pārāk sīkā fontā, lai uz Kindle ekrāna tas būtu kaut cik baudāms. Sižets tiek savērpts gana veikli tā, lai to varētu patiešām saukt par romānu, lai gan vienlaikus var just, ka Lācītim daudz labāk padodas portretējumi un nevis sižeta virzīšana uz priekšu, un dažas sižetiskās nianses ir pasviestainas - jo īpaši otrā nāve. Bet vienlaikus uzskatu, ka šī ir no tām grāmatām, kas ir jāizlasa gan man, gan tev, gan tavai vecmāmiņai, jo - tas ir tā vērts.
Tātad, Vilis Lācītis ir tāds onkulis, kas pirms daudziem gadiem dzīvoja Latvijā, bet tad viņam dievzemītē švaki gāja ar darbu, un viņš pārcēlās strādāt Londonā celtniecībā. Un tad daudzus gadus vēlāk, kad latviešu strādnieki jau bija pārpludinājuši ne vien Angliju, bet arī vairākas citas rietumvalstis, Vilis Lācītis uzrakstīja grāmatu par to, kā tieši viņam tajā Londonā ir gājis.
Pirmais jautājums, kas varētu rasties pēc šīs grāmatas izlasīšanas, būtu - cik daudz no tā ir patiesība un cik - fantāzija? Pie gultas stāvējis, protams, netiku, līdz ar to mani spriedumi ir pastarpināti, bet apgalvošu - fantāzijas te ir daudz. Sākot ar pirmo nodaļu - Šeina Makgovana sastapšanu. Cik man zināms, vecais labais Šeins Rīgā ir viesojies vienu reizi - 2004.gadā, un nevis 2000.gadā, kad Lācītis pieņem lēmumu braukt peļņā pie angļiem. Protams, tas nav sevišķi būtiski, bet kopumā man radās sajūta, ka daudzi grāmatā aprakstītie notikumi varētu būt norisinājušies kādus pāris gadus vēlāk. Lai gan - varbūt arī nē.
Tātad, Lācītis brauc uz Angliju, sākumā atrast darbu ir grūti, tad pamazām tas kļūst vieglāk, viņš tusē ar dažādiem citiem uz Londonu pārbraukušiem latviešiem, vāra kaņepju pienu, tiek iepīts kādā gadījumā, kas varētu būt slepkavība, pamazām - kļūst par citu cilvēku. Lācīša kā rakstnieka (nevis kā personāža) galvenais spēks ir ļoti sulīgā rakstības manierē, kas lieliski tiek pastiprināta audio grāmatā, kuru ierunājis Vilis Daudziņš - perfekti izvēlēts aktieris daudzo dažādo grāmatā sastopamo personāžu ierunāšanai.
Ievērojot to, no kādas sviestnieku pasaules nāk Lācītis, es patiesībā pat nedaudz brīnos - cik brīžiem moralizējoša (šī vārda labā nozīmē) ir šī grāmata - tā nav gluži prasta zirgošanās par ekonomiskajiem trimdiniekiem vai mājās palicējiem, bet gan sāpes izkliegšana.
Grāmata izlasās vienā pūtienā, pat tad, ja tu to lasi pdf failā, kurš ir pārāk sīkā fontā, lai uz Kindle ekrāna tas būtu kaut cik baudāms. Sižets tiek savērpts gana veikli tā, lai to varētu patiešām saukt par romānu, lai gan vienlaikus var just, ka Lācītim daudz labāk padodas portretējumi un nevis sižeta virzīšana uz priekšu, un dažas sižetiskās nianses ir pasviestainas - jo īpaši otrā nāve. Bet vienlaikus uzskatu, ka šī ir no tām grāmatām, kas ir jāizlasa gan man, gan tev, gan tavai vecmāmiņai, jo - tas ir tā vērts.
2012-08-17
comments powered by Disqus