Kazhes pierakstu burtnīca

Vilis still doesn`t pass to me but I don`t care. Where he comes from (Latvia) they burn black people into tar and make roads out of them.

Lūk, šis ir man visspilgtāk atmiņā iespiedies citāts no Stīvena Kelmana debijas romāna "Pigeon English". Mani vienmēr ir saistījušas grāmatas, kurās pa starpu citam tiek pieminēti latvieši, Latvija vai Rīga, un šādā veidā mūsu dzimtene tiek pieminēta tomēr visai reti.
Ņem gan vērā, ka šīs grāmatas galvenais varonis, kurš apgalvo, ka Latvijā no melnādainajiem izgatavo piķi, ir 11 gadus vecs zēns, kas ar mammu un vecāko māsu pārcēlies uz Londonu no Ganas un kura zināšanas par apkārtējo pasauli ne vienmēr ir simtprocentīgi precīzas. Grāmatas darbība norisinās kādā no tām Londonas priekšpilsētām, kur es pilnīgi noteikti nevēlētos dzīvot - kur sīkajiem huligāniem ir teju neierobežota vara, kur skolās uzdarbojas bandas un kur mazais Harisons pats sevi ievelk sūdos, no kuriem viņam varētu būt visai grūti izķepuroties. Proti, viņš un viņa draugs Dīns sadomā "spēlēt detektīvos" - atrast vainīgo, kas nodūris vienu vienu citu puiku. Problēma ir tajā, ka patiesībā nav sevišķi grūti saprast, kurš ir īstais vainīgais (čalis ar iesauku Killa), taču sīkaļas nesaprot, ar ko riskē viņi paši.
Grāmata ir uzrakstīta daļēji no Harisona skatu punkta (pa lielam) un daļēji - baloža acīm - jo balodis ir Harisona "Schutzpatron" jeb aizbildnis, ja tā var teikt.
Kopumā grāmatā ļoti labi sadzīvo komiskais un traģiskais un ja neskaita visai confusing un visnotaļ pretīgu epizodi starp Harisonu un viņa māsas draudzenes kājstarpi, es teiktu - man šī grāmata patika. Ja kas - tā tika līdz shortlist Bukera balvai, kur gan piekāpās Bārnsa jaunākajam romānam, kas gan ir tikai loģiski, jo Bārnss ir krutāks par Kelmanu.