Tātad, astoņpadsmitā gadsimta beigās Kolinsu ģimene pārcēlās no Liverpūles uz ASV, kur tā uzsāka zvejniecības biznesu, tas kļuva super veiksmīgs, dzimtas vārdā tika pat nosaukta vesela pilsēta, bet dzimtas nams tapa uzcelts kā īsta pils ar vairāk kā 200 istabām. Jaunajs Bārnabass Kolinss bija dzimtas mantinieks, bet viņam nepalaimējās, ka viņš mīlēja un viņu mīlēja vienlaikus divas sievietes, bet tā, kuru viņš atraidīja, izrādījās ragana, kura aizdzina nāvē viņa īsto mīlestību, pašu Bārnabasu pārvērta par vampīru, un, lai sagādātu viņam lielākas ciešanas, ieslēdza viņu zārkā, kur viņš nogulēja gandrīz 200 gadus, proti, līdz 1972.gadam, kad viņu nejauši atraka. Atgriezies visai noplukušajā dzimtas namā, Bārnabass sastop jau trīs sievietes, starp kurām viņam būs jāizvēlās īstā - tā pati ragana, pārdzimusi mūža mīlestība Vikija un nedaudz šīzīga psihiatre (Helen Bonham Carter).
Personāži ir Bērtonam tipiski krāšņi, taču nekā īsti cita šajā filmā nav, un jo īpaši švaki viņam iziet ar grandiozo fināla ainu, kura ir uzfilmēta kā tāda vairākpersonu šaha partija, kur kamēr viens spēlētājs izdara gājienu, pārējie garlaikojas, no dinamikas nav ne miņas. Jā, filmā ir daudz labas klasiskas rokmūzikas, bet to būtu bijis iespējams izmantot labāk - un noteikti Bērtons būtu varējis atrast kaut nedaudz lielāku pielietojumu Elisam Kūperam kā vienkārši parādīt viņu fonā dziedam (turklāt - filmas vajadzībām tur dzirdamās dziesmas pat nav par jaunu ierakstītas, proti, tur tiek rādīts Kūpers finierējam) un vienīgais viņa lietojums ir tajā, ka Kolinss, kas zina Alice Cooper - raganu, nenojauš, ka dziedātājs ir vīrietis un sauc viņu par neglītāko sievieti, ko viņš jebkad ir redzējis.
Salīdzinoši ar pagalam neveiksmīgo "Alice in Wonderland", "Dark Shadows" ir tīri ok filma, bet - ne vairāk.