Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka būtu pienācis laiks turpināt aprakstu, citādi drīz jau Islandes ceļojuma piezīmes būs jāžurnalē, bet es te vēl tālāk par Rovaniemi neemsu ticis.

Rīts bija pavēss, savā standarta klases guļammaisā pamodos nedaudz apsalis, bet vismaz no rīta odu aktivitate bija zemāka un mūsu brokastīs kukaiņu gaļas nebija. Sakrāmējām mašīnā mantiņas, un devāmies veikt dienišķos septiņsimt kilometrus.

Es biju drusku priecīgs, ka iepriekšējā vakarā bijām tikuši tālāk par plānoto, kā rezultātā mums teorētiski bija jāveic par vienu procentu mazāka distance, nekā Rīgā biju aprēķinājis. Nedaudz gan uztrauca dzirdētais, ka Norvēģijā ceļi ir tik šauri, kalnaini un līkumoti, ka tur virs sešdesmit kilometriem stundā var pabraukt vienīgi profesionāli rallija braucēji un citi ekstra klases atsaldeņi.

Tikām Somijā viss bija kārtībniekā, un mēs pat varējām pa reizei piestāt pie kāda slēpņa, kas gan patiešām nebija prioritāri, līdz ar to biežāk braucām garām, nekā stājāmies, pat tad, ja kaste burtiski mētājās uz ceļa. Ceļā mēs redzējām zelta raktuves, lielu akmeni, zem kura savulaik esot gulējis lācis, un tad jau arī Norvēģija bija rokas stiepiena attālumā. 

Ak, jā, gandrīz piemirsu pašu svarīgāko - rīta pusē sastapām ceļmalā pirmos ziemeļbriežus! Protams, apzinos, ka šajās vietās tie patiesībā nav kārtīgi savvaļas dzīvnieki un tikai izskats, nevis būtība viņus atšķir no aitām, bet - Ziemeļbrieži!!! Latvijā tādus tu pilnīgi noteikti ceļmalā nesastapsi, ja iepriekš nebūsi nobaudījis kādu mušmiru uzlējuumu.

Ar to rokas stiepienu gan sanāca īpatnēji - pirms iebraukšanas troļļu valstībā, noteikti gribējām vēl pieliet pilnu bāku benzīna par Somijas tikai vienkārši dārgo cenu, nevis Norvēģijas super dārgo, taču gandrīz palaidām garām robežu - tā ir, ka mūsdienās pie robežas čaļi ar stroķiem nestāv, un pa tiltu gribējām jau maukt tālāk, kad sapratām, ka upes otrā krastā ir jau cita valsts. Tad nu braucām drusku uz atpakaļ, līdz pēdējam somu benzīntankam. 

Norvēģija mūs neuzņēma sevišķi laipni. Pār debesīm bija savilkušies melnum melni lietus mākoņi, visapkārt kļuva ievērojami tumšāks, nekā tas polārajā dienā ir pieņemts, lietus gāza aumaļām, untad vel tie ceļi... 

Tātad, par ceļiem. Tu droši vien esi dzirdējis par Norvēģiju tikai to labāko - particība, ilgtspējīga attīstība, sociālās garantijas, satriecoša daba, drosmīgi ceļotāji un pirmatklājēji, Breiviks... Ok, pēdējais laikam nav pie tā labā, un par šīsvalsts ceļiem es arī sajūsmas vārdos neizplūdīšu. Kādas pirmās desmit minūtes man šķita, ka tas, pa ko es braucu, nekādi nevarētu būt divvirzienu ceļš, jo kur gan tur mašīnām izmainīties? Tad sapratu, ka tomēr var. Visā drīzumā gan pazuda asfalts un sākās normāls Latvijas "zemītis", tikai, protams, psihi šaurs, kalnains un līkumots. Un tad pie stūres sēdošajai Linei tika vislielākais prieks - ceļmalā strādājošs traktors mēģināja mūsu mašīnai uzsviest virsū dažus makten lielus akmeņus. Otvečaju, tā patiešām bija! Un ja šos ceļus saliek komplektā ar valsts galvaspilsētu Oslo, kur parkos plikņi mazgājas rasā, bet pie autoostas visiem narkomāniem nepietiek vietas, jājautā - vai viss tas, ko zinu par šo pārticības zemi, nav vienas vienīgas pupu mizas? Lieki teikt, ka šādas domas, kas iezagās zemes ceļu braucot, ātri vien pazuda un es atkal kļuvu par vienu no tiem cilvēkiem, kas saka: Norway? Awesome!

Kā tas parasti notiek, pietika pie stūres piesēsties atkal man, lai laika apstākļi nedaudz uzlabotos, ceļa segums būtu gluds un patīkams, un pat kraujas vairs nešķistu tik biedējošas. Iespējams, Liene te man gan nedaudz nepiekritīs, jo pilnīgi noteikti es braucu drusku ātrāk un pārgalvīgāk, nekā cilvēkam ar manu temperamentu (jeb tā trūkumu) pieklātos darīt. Kā lai arī nebūtu, ciemats ar nosaukumu Mehamn nenovēršami tuvojās.

Pārgājienu uz NBS plānojām sākt vien nākamajā rītā, līdz ar to mums vēl bija laiks, lai sagatavotos. Vispirms mums vajadzēja drošības labad Mehamnas lidostā dabūt visu pārgājiena kontrolpunktu koordinātes. Mums gan bija šāds komplekts no kāda cita slēpņotāja žurnāla ieraksta, bet mēdz teikt, ka dubults neplīst un varēja taču gadīties, ka tas cilvēks bija vieglprātīgs jokupēteris, kas vēlēja mums nāvi. Visādi gadās. 

Koordinātes veiksmīgi dabūjām un pie reizes gribējām noskaidrot, kur Mehamnā varētu dabūt skaidro naudu - mums vajadzēja kaut kur pārnakšņot un bija pamatotas aizdomas, ka ar karti vēl ne visur šai pasaulē var maksāt un vuenlaikus mums nebija vēlmes "boikotēt no tehnoloģijām atpalikušos". Lidostas darbinieks mani manāmi apbēdināja, pavēstot, ka bankomāta Mehamnā neesot. Drusku jau tas pārsteidza, ka lidosta ir, bet bankomāta nav, bet nu labi. Naudu varot noņemt pārtikas veikalā, šāda metode patiesībā jau šur tur ārzemēs bija redzēta, līdz ar to vairāk jautājumu man nebija. Tiesa, veikalā atklājās, ka nekādu naudu dabūt nevarēja. Vismaz, ja tev līdzi nav vismaz divstobrene. Toties, varot vietējā pagasta padomē. Īsti jau neticējās, ka tāda astoņos vakarā būs vaļā, un nebija arī. Tā mēs pie naudas netikām.

Laiks bija auksts, drēgns un lietains, un mums pirms pārgājiena gribējās normāli izgulēties. Kur Mehamnā tas iespējams? Protams, ja pie Vidara. Jāatzīst, ka es tikai aptuveni nojautu, kas tas Vidars par putnu un nebiju īsti painteresējies, kur viņu meklēt. Aizbraucām uz tuvāko viesu māju, tā arī izrādījās Vidara mītne, pēc nostāstiem gan biju gaidījis kaut ko nepieradinātāku un mazāk civilizētu, bet te - glīti namiņi ūdens krastā, personāls no vairākiem cilvēkiem, un cenas - psihi dārgas. Vispār jāatzīst, ka Vidars varbūt arī ir nenovērtējams ceļotāja palīgs, kas neatteiks padoma un kas zinās par ziemeļiem it visu, bet primāri viņš ir uzņēmējs, kurš meklēs iespējas no tevis dabūt tik naudas, cik tev ir. Protams, tas nav nekas slikts, bet tīri aiz cilvēkmīlestības viņš izpalīdzīgs nav, ne velti viņš man vaicāja ieteikumus, ko viņam darīt, lai geoslēpņotāji ceļā uz NBS nakšņotu viņa viesu namā.

Mums gan tur izgāja oriģināli - par aptuveni 20 latiem noīrēju kaut ko, kam pēc manām domām bija jābūt istabiņai (jā, tas būtu neticami lēti), bet realitātē biju samaksājis par vietu kemperim. Vidara darbinieks bija mani uz aci novērtējis kā tādu, kas šāds transporta līdzeklis varētu piestāvēt. Lieki teikt, ka nekādu čeku par kempera vietu man neviens iedevis nebija. Pārpratuma rezultātā dabūjām istabiņu Vidara viesnīcā ar atlaidi. Par tlaidi bija prieks, jo pat šādā veidā cena bija tāda, par ko pretī gribētos saņemt vairāk nekā super šauru istabeli ar tualeti gaitenī un pieeju virtuvei, kurā esošā plīts neslēdzās iekšā, par spīti dažādiem mūsu centieniem izprast tās nestrādāšanas būtību.

Visubeidzot naktī man uznāca gļuki. Pilnā nopietnībā. Liene jau bija iemigusi, bet es pēkšņi izdzirdēju kaut ko, kas izklausījās pēc peles grabināšanās. Pietiekami bieži bērnībā šāda skaņa bija dzirdēta, vienreiz pat bija izdevies istabā stāvošajā atkritumu kurvī vienu grauzēju noķert. Un ta kāds intensīvi skrubinājās uz plaukta starp mūsu gultām, kuru bijām novietojuši daļu pārtikas krājumu. Pieceļos sēdus, uz brīdi klusums. Atguļos, atkal skrubina. Un tā vairākas reizes. Sapratu, ka skaņa nāk no makaronu pakas. Domāju, nu, forši, pele grauž makaronus. Ko darīt? Noņemu paku no plaukta, peli neredzu, spīdinu telefona gaismiņu, lai nepamodinātu Lieni. Nolieku paku uz grīdas, vēroju. Peles nav. Izslēdzu gaismiņu, pēc mirkļa atkzl tā skaņa. Zini, kā tas ir ar trakajiem - ja normāls cilvēks tumsā pārbīstas no briesmoņa ēnas, viņš ieslēdz gaismu, ierauga pār krēslu pārliktu žaketi, un ir mierīgs, tad psihs, izslēdzis gaismu, atkal redz briesmoni. Man bija uz to pusi, atkal jau grauzējs. Beigās laikam situāciju noskaidroju - pakā kaut kas nebija vai nu kārtībā ar gaisa blīvumu vai makaronu pozicionējumu un katra reize, kad es sakustināju paku vai vismaz ar savu celšanos satricināju gaisu, ieslēdza tādu kā aizturēto reakciju no pakas puses, lai pēc brīža sekotu čabēšana. Bet kā tas mani izbesīja!

Lūk, šāda man bija nakts pirms Nothing but stones!