Kazhes pierakstu burtnīca

Rīts bija pelēks un nedaudz lietains, kā jau to varēja gaidīt. Ieēduši vieglas brokastis, braucām uz lidostu, no kuras arī sākas slavenais pārgājiens. Kas ir labi Mehamnas lidostā, automašīnu stāvvietā nav jāmaksā, droši vien tāpēc, ka pilna tā nekad nemēdz būt, jo dienā šajā lidostā nolaižas tikai četras lidmašīnas, un, domājams, tie nav ne Boeing, ne Airbus.

Kas attiecas uz pārgājiena ekipējumu, vienīgais, kas, manuprāt, mums nebija gluži optimāls, bija somu smagums. Pēc orientējošiem aprēķiniem man uz muguras bija ap 15 kg, Lienei, protams, mazāk. Droši vien nebija gudri stiept līdzi 4 lielās minerālūdens pudeles, jo ūdeni varēja dabūt arī no strautiņiem. Tāpat nezinu, kālab stiepu līdzi smagākos mūsu krājumā esošos telts paklājiņus.

Gājiena pirmā daļa pat drusku sagādāja vilšanos, jo tur nebija akmeņu, tik vien kā sūnas. Jau bažījos, vai šis pasākums vispār nav tikai izreklamēts kā nogurdinošs, bet patiesībā ne ar ko neatšķiras no dzelzeļa pārgājiena Latvijā. Tomēr nē, ledainas upes mājās parasti basām kājām nešķērsojam. Īstenībā gan auksts ūdens mani sevišķi nesatrauc, līdz ar to visai mierīgi pārbridu arī atpakaļ, lai no Lienes paņemtu mantas.

Tā nu mēs gājām, pamazām sākās arī akmeņi, sākumā mazi, tad arī lielāki, un dažādi ezeriņi, kurus apiet vajadzēja te pa kreiso, te pa labo pusi. Arī pauguraināks bija kļuvis, līdz ar to treniņš nu jau sanāca tīri adekvāts. Pašsajūta man pagaidām bija lieliska, vienīgi nepatika, ka kartē varēja redzēt, ka mūsu progress bija itin lēns. 

Ap pusceļu sākās visai nepatīkams posms ar nepārredzamiem miglā tītiem akmeņu laukiem, kas jo īpaši ietekmēja Lienes noskaņojumu, manī pagaidām vēl dominēja dziņa uz priekšu. Taču jāatzīst, ka mēs negājām pa optimālo trajektoriju, pārāk daudz forsējām kalnus un gājām tiem apkārt tad, kad vajadzēja forsēt. Tad arī dzimatermins, apiet ūdeni pa labo vai pa kreiso pusi. Proti, ik pa brīdi priekšā uzradās kāds ezeriņš, kuram vajadzēja tikt garām, un kopš tās dienas mēs neesam sevišķi kalnu ezeru cienītāji. Jā, un vēl tur bija sniegs. Iepriekšējo gājēju stāstījumi bija likuši saprast, ka sniegu mēs NBSā redzēsim, taču pat nenojautām, ka tā būs tik daudz - milzīgas sniega sienas un lauki vairāku metru biezumā. Tā kā gaisa temperatūra tomēr visu laiku bija plusos, uz sniega kāpt vairījāmies, bīdamies, ka augšslānis būs pakusis vai arī ka ielūzīsim sērsnā. Pilnīgi aplama loģika!

Nav patiesībā gluži tā, ka maršrutā ir tikai divas potrnciālās teltsvietas, tās, kas atzīmētas kartē, taču daudz tādu patiešām nav, ja vien nevēlies gulēt uz asiem akmeņiem. Sasniedzām purmo no tām, un uzslējām telti, lai uz kādu laiciņu atvilktu elpu. Liene bija sašļukusi,  un teica, ka ir par smagu un jāiet atpakaļ, kamēr vēl var. Man fiziski viss bija ok, tikai satrauca tas, cik tālu vēl bija gals. Piedāvāju absurdu variantu, ka Liene paliks teltī un es viens iešu tālāk. Prognozējami Lienei šāda doma nepatika, taču, domājams, vismaz nedaudz viņu uzmundrināja tas, ka biju enerģijas pilns.

Lienei izdevās iemigt, kamēr man galvā šaudījās domas par mūsu kustības grafiku un mieru nedeva tur iesēdusies dziesma par mīlestības pinekļiem. Kā man derdz, ka galvā ielīp kāds truls meldiņš un no tā stundām ilgi netiec vaļā! Paldies, Vējamāt no radio 101, ka līgo dienā, kad uzsākām ceļojumu, tu nospēlēji šo brīnišķo šlāgeri!

Pēc īsa miega Liene bija kādu drusku spraunāka un kopā izlēmām pagadām ceļu turpināt ar opciju, ka otrajā teltsvietā Liene gan paliks mani gaidīt. Turpmākais posms arī bija vieglāks, vairāk ziemeļbriežu taku, mazāk akmeņu, sakarīgs ceļš gar upi. Pie upes uzslējm telti ar domu, ka nevajadzēs to nest tālāk, bija neaprakstāma bauda atbrīvoties uz laiku no padsmit kilogramiem nešļavas un tālāk nest daudz vieglāko Lienes somu. Vienīgais, kas mani satrauca - Liene ik pa brīdim ieminējās par vilkiem, kas mums varētu uzbrukt, un lai arī es biju visai drošs, ka vilkTad atkal nāca akmeņi, bet pēc tiem - plašs līdzens lauks, miglas vālos tīts, ar neizprotamu segumu. Orientieri visu laiku izgaisa miglā, tādējādi kustība visu laiku notika tikai pēc Garmin kompasa, jo desmit sekundes neuzmanības un kājas jau šļūc pa kreisi.

Un tā mēs tikām līdz pēdējai nogāzei pirms slēpņa. Es zināju, ka galā būs kalns, bet ka tāds - negaidīju. Vienojāmies, ka Lienei tur lejā rāpties nevajadzētu, tālab pēc slēpņa devos cēlā vienitulībā. Tiesa, nebiju domājis, ka prom būšu tik ilgi, jo kāpiens lejā un pēc tam augšā mani nogurdināja vairāk nekā viss līdzšinējais ceļš. Katrs metrs prasīja piepūli, akmeņi slīdēja un ļoti negribējās lidot. Līdz ar to nebrīnos, ka rāpjoties atpakaļ augšā, nepamanīju, kurā brīdī no somas pazuda tur piestiprinātais Latvijas karogs. Tā kā Liene bija ārpus redzamības, tālāk aiz slēpņa, uz pašu Nordkynn galu nedevos. Un vispār augšā kāpjot sanāca stresiņš, jo Liene neredzēja mani, es neredzēju Lieni, jo gāju oa citu vietu nekā lejā, un vēl bija škrobe, ka nebiju nobildējis briežu baru, ko sastapu lejā pie slēpņa. Augšā uzkāpu pavisam nomocīts, kaut cik spēkus atgūt palīdzēja pie Lienes palikušo banānu čipsu ieēšana.

Sākām ceļu atpakaļ. Nu jau arī man negāja tik viegli kā iepriekš, un nemaz nevilināja perspektīva nest atkal smago mugursomu. Beidzot tikām līdz teltij, pa to laiku bija sācies kārtīgs smags lietus. Liene ierāpās teltī, kamēr es darbojos ar prīmusu. Pa nogurumu un slapjumu neizdevās atrast karoti, līdz ar to uzvārīto tēju maisījām ar turpat atrastu zariņu. Galvenais, ka ūdens bija silts, jo ārā bija kļuvis makten auksts. Savā stulbumā ierāpos guļammaisā ar visu slapjo jaku, jo šķita, ka tā būs siltāk. Desmit minūtes vsrbūt arī bija, bet pēcāk man bija slapjš guļammaiss, un drebinājos arvien spēcīgāk. Pieņēmu, ka Liene saldi čuč, tāpec trīcēju vien tālāk. Beidzot pēc divām stundām salšanas, atklājās, ka arī Liene ne uz brīdi nebija iemigusi un ka arī viņai pamatīgi sala. Ja kas, teltī ierāpāmies pusnaktī, izrāpāmies no tās divos. Tiesa, tumšs tur, protams, nebija.

Kad izlīdu no telts, lai atkal uzvārītu ūdeni, konstatēju, ka trīcu vienā trīcēšanā un nevaru apstāties. Kaut ko šādu vēl piedzīvojis nebiju. Atzīšos, ka šajā mirklī bija drusku bail, vai neesam iepērušies dziļāk, nekā mums to vajadzētu. Trīcis pārgāja pēc desmit minūtēm, pa to laiku jau bijām iedzēruši siltu ūdeni ar nelielu tējas piegaršu. Skaidrs bija, ka ir jākustas, jo tādā veidā vismaz ir siltāks. Un tā nu mēs gājām. Spēku izcili daudz nebija, bet toties bija liela motivācija neapstāties. Plus bijām gudrāki kā turpceļā, arī pateicoties tam, ka nebija miglas un varēja plānot ezeriņu apiešanu nedaudz tālredzīgāk. Arī no sniega vairs nebijāmies, bet gājām pa to, jo sniegs ir draudzīgāks par akmeņiem. Protams, navigēt ap pauguriem varēja arī pēc reljefa kartes, taču bieži bija tā, ka vietās, kur pēc kartes bija jābūt kāpumam, tā tur nebija vai arī tas bija nebūtisks, bet citreiz atkal tieši otrādi. Plus, ņemot nosacīto piemēru, ja es atrodos 19 metru augstumā, tad 20 metru augstuma līnija nebūs man motivācija iet apkārt, bet, ja esmu divu metru augstumā un tā pati 20 metru līnija raksturo teritoriju, kura iet līdz 39 metru augstumam, mana stratēģija varētu būt arī citāda.

Patiesībā visvairāk nedienu man sagādāja tieši soma, ar kājām viss bija kārtībā, bet rūdījuma trūkums pārgājienos ar nesamo darīja savu un pleci sāpēja arvien neciešamāk. Kaut kur bijām pamanījušies izsēt vienu no ūdens pudelēm, patiešām nesaprotu, kā tas mums bija izdevies, bet soma joprojām bija virs desmit kilogramiem svarā, un tas nebija patīkami.

Pārvarējām nejaukākos punktus, un tad jau rokas stiepiena attālumā bija upe. Ļoti garas rokas stiepiena. Bet pēc upes Liene ieslēdza turbo režīmu ar savām nūjām, un man bija grūti turēt līdzi. Tas Lienei vispār ir raksturīgi - sākumā vaidēt, cik gruti, cik grūti, bet patiesībā pataupīt spēkus beigām. Tikām man arvien biežāk vajadzēja apstāties un noņemt somu no pleciem.

Beidzot pēc 26 stundām ceļā sasniedzām pārgājiena sākuma punktu. Tas bija nopietns atvieglojums. Ievērojot to, ka šīs 26 stundas nebiju ne mirkli gulējis, miegs nāca arvien vairāk, līdz ar to tikuši mašīnā, uzreiz atlūzām. Tomēr bija skaidrs, ka vajadzēs pagulēt kaut kur kārtīgāk. Telts bija slapja, diennakti nesta visai lietainos apstākļos, guļammaisi bija slapji un ārā bija auksts. Prasījās pēc komforta.

Aizbraucām atkal pie Vidara. Tā kā šoreiz pārpratumu nebija, hosteļa tipa istabiņa šķita psihi dārga. Ko darīt? Samaksāt vēl divreiz vairāk un palikt namiņā. Kā teica Vidars, tādā gadījumā "your girlfriend will smile again". Nācās vien paklausīt. 

Taču bija vēl gaužām agrs un namiņā vēl iekšā mūs neviens nelaistu. Bišķi pabraukājām pa Mehamn, Liene pabildēja, un tad palikām gulēt mašīnā pretī pārtikas veikalam. Aizmigt varēja jebkur un uzreiz.

Pagulējuši uz ielas, devāmies gulēt pie Vidara. Pēc mūsu aprēķiniem jau bija checkin laiks, taču bijām piemirsuši, ka Norvēģijā nav tā pati laika zona, kas Somijā. Tāpat bija neskaidrība ar namiņiem, tajā, kur mums būtu jānakšņo, vēl bija cilvēki, bet ķīniete apkopēja īsti netīrīja nevienu no namiņiem. Vairākas reizes saņēmām pretrunīgu informāciju no Vidara un viņa padotā par to, kad un kur mēs gulēsim, tikām ielaisti vienā no namiņiem, kura tīrīšana noteikti vēl nebija galā un kur bija atrodamas ķīnietes mantas, tad beidzot viss tika sakopts un varējām iekrist gultās. Ja nu kas, namiņā bija gultas astoņiem cilvēkiem, bet es ne mirkli nenožēloju tur atstāto naudu, mēs to pilnīgi noteikti bijām pelnījuši.

Iemigām mēs mirklī, un pamodos es divpadsmit stundas vēlāk. Ievērojot to, ka arī brīvdienās reti kad noguļu astoņas stundas, šis varētu būt mans personīgais ilggulēšanas rekords. Mazliet muļķīgi gan bija tas, ka pamodos es ap pustrijiem naktī, un vairāk gulēt noteikti negribējās.