Kazhes pierakstu burtnīca

Ir grāmatas, kuras man sen jau vajadzēja izlasīt, bet nekādi nebija sanācis to izdarīt. Šī Oskara Vailda luga pilnīgi noteikti ir viena no tām. Ieraudzījis to mūsu Varšavas namatēva Kžištofa grāmatplauktā, ilgi nedomājot, ņēmu un izlasīju.
Vienā vārdā luga būtu raksturojama kā balagāns, taču balagāns, kas pilns ar spilgtiem citātiem. Tādiem, kā šis:

The only way to behave to a woman, is to make love to her, i f she is pretty, and to someone else, if she is plain.

Vai šis:

Whenever people talk to me about the weather, I always deel quite certain that they mean something else. And that mekes me so nervous.

Sižets ir visai sviestains, ir divi čaļi, augstāko aprindu slaisti, kuriem patīk gudri dirst un ne sevišķi patīk kaut ko darīt, taču viņiem īsti arī nekas nav jādara. Abiem viņiem ir arī otrā identitāte, kura paredzēta, lai darītu dzīvi vienkāršāku, proti, izvairītos no nevajadzīgiem sociāliem pienākumiem. Algija otrā personība ir laukos mītošs personāžs Banbarijs, kurš allaž slimo un kuru Algijs it kā apciemo, tikām Džekam otrais personāžs ir pilsētā mītošais viņa izlaidenis brālis Ernests, kuru nepieciešams pieskatīt, lai viņš nesastrādātu pārmērīgus mēslus. Ja nu kas - vari droši izmantot terminu "bunburying", lai raksturotu šādu savu otro es.
Luga savulaik, cik saprotu, daudziem diez ko labi pie sirds negāja, jo īpaši tālab, ka līdz ar tās parādīšanos uz skatuves vaļā aizgāja tiesas procesi, kuri nobeidza ne tikai Vailda karjeru, bet arī viņa dzīvi. Ja gadījumā tev šis apstāklis ir pagājis garām nedzirdēts, Oskars Vailds tika notiesāts par "sodomiju" un no cietuma iznāca kā salauzts cilvēks, kas pāris gadus vēlāk nomira. Te nu tev bija balagāni.
Taču luga - fenomenāla, patiešām no tās kategorijas, ko man obligāti vajadzēja izlasīt!