Ziemeļu ceļojums: pēc NBS
Gluži trijos naktī mēs no Mehamnas neizbraucām, taču sevišķi ilgi nodzīvoties viesnīcas numurā tomēr nevarējām, dzinulis teica, ka apstāties nedrīkst. Tiesa, kamēr Liene vēl gulēja, izlasīju krieviskā Top Gear žurnālā (nevaicā, kādēļ tāds bija atrodams Vidara kotedžā) rezultātu testam, kur tika salīdzināts offroad Segway ar Landrover apvidnieku. Pārsteidzošā kārtā apvidnieks izrādījās labāk piemērots braukšanai pa kupenām.
Sākām krāmēt mantas nešanai uz auto, kad atklājās, ka ārā bija tik labs vējš, ka durvis bija jāver vaļā ļoti uzmanīgi, pretējā gadījumā tās brāzmas ar pamatīgu blīkšķi atsita pret namiņa ārsienu. Arī jau pēc braukšanas uzsākšanas varējām novērtēt, cik gan mums patiesībā bija paveicies ar laika apstākļiem pārgājienā - gaisa temperatūra bija ap nulli, bet no debesīm lejup nāca slapjš sniegs. Savā ziņā varētu teikt, ka ar šo brīdi mums jau bija sācies ceļš mājup, proti, vismaz uz dienvidiem. Tā nu mēs braucām pa skarbo Norvēģijas piekrasti, turējām acis vaļā un apbrīnojām dabas brīnumus. Pirmais lielākais no tiem bija visai iespaidīgs ūdenskritums kalnu upes kanjonā, kuru apskatīt devāmies, sekojot vecākam vācu tūristu pārītim. Ik pa brīdim piestājām nofotografēt kādas klintis vai atrast kādu slēpni (par vairumu no pēdējiem gan nekādas spilgtās atmiņas nepalika, atšķirībā no dabas sniegtajiem brīnumiem), ā, un, protams, stājāmies, lai bildētu ziemeļbriežus.
Vēl šajā dienā aizsākām jaunu tradīciju, kuru turpmāk ievērojām, šķiet, visās ceļojuma dienās. Braucot ar auto lielākus gabalus, bieži ir tā, ka uznāk pamatīgākais miegs, turklāt parasti - mums abiem reizē. Tradicionālā pieeja šādā gadījumā ir uzslēgt skaļāk mūziku, atvērt logu, mēģināt uzturēt sarunu un pliķēt sev pa seju. Tikām šajā ceļojumā izvēlējāmies iet mazākās pretestības ceļu - kad uznāk miegs, ņem un piestāj kaut kur ceļmalā un nosnaudies mašīnā kādu pusstundiņu. Pēc tam visu dienu līdz vakaram būsi možs. Iespējams, tas izklausās pēc baigi pensiska piegājiena, taču, domājams, no satiksmes drošības viedokļa šādi rīkoties nav nemaz tik muļķīgi.
Dažas pieminēšanas vērtas epizodes ar slēpņiem tomēr bija. Pirmais bija tāds, pēc kura bija jārāpjas kādā paugurā, kurp devos, kamēr Liene lejā fotografēja jūru. Nedaudz pa žļurgu uzskrēju kalniņā, logojos, kad izdzirdēju tādus kā putna kliedzienus, bet dīvainus. Kāpjot lejā, kliedzieni kļuva arvien skaidrāki, līdz sapratu, ka tas nav nekāds putns, bet gan Liene, kas mani sauca. Izrādījās, ka viņa bija ievērojusi to žļurgu un, būdama ar visai izteiktu noslieci saskatīt purvus, pieņēmusi, ka tur ir purvs un sabijusies, ka es tajā varētu būt noslīcis. Steigā viņa metās uz mašīnu, lai paņemtu nūju, ar ko pārbaudītu ceļu sev pa priekšu un dotos meklēt, kurā vietā tagad aug kāda cūkausīte, kā tajā jautrajā pasakā. Tikām es kā cilvēks ar gluži pretēju tendenci - vienmēr apgalvot "nē, šeit nekāda purva nav", pat ne drusku nebiju iedomājies, ka šajā vietā varētu būt kas, par ko satraukties.
Pēc viena cita slēpņa, savukārt, tika aizsūtīta Liene, bet es tad ļoti vērīgi sēdēju mašīnā un sekoju, lai viņa kā lemings neiekristu jūrā un nepazustu bez vēsts, līdzīgi, kā to gandrīz biju jau izdarījis es. Vējš pūta labi, tomēr Lienei izdevās noturēties.
Pamazām pienāca vakars, un sākām domāt par nakšņošanas vietām. Joprojām bija auksts, un teltī gulēt galīgi negribējās, tālab izlēmām mēģināt atrast kādu kempingu, kur varētu palikt zemā komforta būdiņā - hut (atšķirībā no iepriekšējās nakts augstā komforta līmeņa cottage). Kas ir slikti polārajā dienā - tā kā visu laiku ir gaišs, tad tu ar kempinga meklēšanu parasti nesteidzies, nekas, ka vietējie gulēt iet varbūt jau pulksten astoņos. Mums bija Norvēģijas kempingu karte, no kuras biju sapratis, ka standartā par šādu būdiņu būtu jāmaksā 350-400 vietējās naudiņas, jebšu aptuveni 35-40 lati. Tieši pie viena slēpņa ir kempings, piebraucam, bet tur neviena cilvēka neredz, vārtiņi ciet. Taču tie ir zemi, un redzu, ka pie namiņa ir telefona numurs, uz ko jāzvana. Fiksi pāri sētai, pierakstu numuru, nāku laukā. Tikām jau no netālas mājas steidz kempinga saimniece. Eju klāt, saku - mūs interesētu namiņš, vai ir brīvi (redzēju, ka visā teritorijā ir tikai viena noparkota mašīna, proti, ir pamatīgs tukšinieks), šī atbild: jā, kā gan citādi. Un cik tad būs jāmaksā? 420 kronas. Tad nu es padomāju - vispār jau man gribētos kaut ko tuvāku trim simtiem, bet par četriem vēl varētu palikt, tālab vaicāju: "Bet vai par 400 var sarunāt?" Piecu procentu atlaide it kā nav nekas daudz, apaļa summa un tā tālāk. Tante pasmaida, un es jau domāju, ka viņa teiks: "Nu bet, protams, ka var!"
Ka tik ne tā! Tantes izrādās pasmaidījusi, lai pateiktu: "Varbūt varat pamēģināt par šādu naudu atrast kādu citu kempingu!" Ja viņa būtu vienkārši teikusi, ka, diemžēl, atlaides nav iespējamas, jo viņiem ir stingrās uzskaites grāmatvedība, es droši vien būtu piekritis tur palikt. Bet ne jau pēc šādas atbildes!
Lieki teikt, ka desmit kilometrus tālāk mēs atradām citu kempingu. Tur vēl viss ritēja pilnā sparā - nedaudz iereibuši norvēģi krāsoja centrālā namiņa sienas, bet mēs dabūjām būdiņu par 355 NOK, bez jebkādas kaulēšanās. Namiņš bija pilnīgi normāls - ar apkuri, elektrisko degli putras vārīšanai un četrām gultām (jo divvietīgie nebija pieejami, bet cena no tā nemainījās). Tā nu sanāca, ka tantei bija izrādījusies taisnība - citur mēs patiešām atradām lētāku variantu. Nemaz nerunājot par to, ka mūsu jaunajā vietā pavērās skats uz kalniem, kas izskatījās pēc milzu trifelēm, no kuriem lejup gāzās vairāki ūdenskritumi, kamēr tantes kempinga vienīgā ekstra bija tuvumā esošs ne sevišķi izteiksmīgs tilts ar tradicionālu patiltes slēpni.