Half-Blood Blues
Nupat piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, atverot Esi Edugyan mājaslapu. Proti, ieraudzīju, ka šīs grāmatas autors ir sieviete. Nudien, nebūtu to iedomājies! Nav jau tā, ka šī būtu tipiska mačo autora grāmata, kura kule tā vien strāvo starp rindām (nezinu, kas man lika izvēlēties šādus vārdus), bet tā nu ir - šī sieviete raksta kā vecis, ja tā varētu izteikties.
Grāmatas galvenais varonis un pirmās personas stāstnieks ir džeza basists. Nez, cik bieži basists mēdz būt galvenais varonis? Normālos apstākļos jebkurā grupā basists ir tas personāžs, kurš ir tikai nedaudz augstākā sociālajā stāvoklī nekā dekoratīvais augs telpā aiz skatuves, bet mazāk nozīmīgs par skaņu čali, kurš piegādā grupai meitenes. Tā vien rādās, ka būšu sapīpējies kapronu, jo apraksts tā vien cenšas aiziet kaut kur nevalodās, nē, laikam gan neceļos.
Tātad - četri puiši Parīzē Otrā pasaules kara laikā, nedaudzas dienas pēc vācu armijas ienākšanas, ieraksta plati, kura vēlāk tiek atzīta par absolūtāko džeza šedevru. Vērts piebilst, ka viņi visi nav gluži baltas ādas krāsas, līdz ar to viņu statuss nacistu pārvaldītā teritorijā nevarēja būt sevišķi labs. Īpaši izcils šajā kvartetā bija Hironīms Falks (Hieronymous Falk) - vācu un āfrikāņu jauktenis, kuru dažas dienas pēc plates ierakstīšanas savāc Gestapo un kurš tiek uzskatīts par mirušu. Līdz vairāk kā 50 gadus vēlāk viens cits šī ansambļa dalībnieks - Čips - saņem no Falka vēstuli ar aicinājumu apciemot viņu Polijā.
Tikām grāmatas galvenais varonis nav ne Falks, ne Čips, bet gan Sids - čalis, kura pagātnē ir pietiekami daudz tādu lappušu, kuras viņš labprātāk būtu izdzēsis, ko viņš faktiski arī ir izdarījis. Viņa dzīve ir bijusi viens vienīgs pašpārmetumu birums, viņš nekad nav bijis pārliecināts par sevi, kā rezultātā viņš izgāzās kā veca sēta mēģinājumā kopā ar Luiju Ārmstrongu, līdz ar to Ārmstrongs viņu neuzaicināja piedalīties kopīgā plates ierakstā, atšķirībā no Falka, par kuru Luijs bija sajūsmā.
Grāmata ir par to, kā Sidu saēd greizsirdība, kā rezultātā viņš piecdesmit gadus ir sevi uzskatījis (vismaz zemapziņas līmenī) par vainīgu Falka nāvē, un viņa rakstura īpatnības ir padarījušas neiespējamu laimīgu dzīvi. Tagad viņam tiks dota iespēja uzvarēt savus dēmonus, jautājums tikai - vai viņš to spēs.
Es nekādi sevi nemēdzu dēvēt un sludināt par džeza estētu un gardēdi. Lai gan vispār - pa daļai jau šī grāmata ir par blūzu un nevis džezu, bet tas laikam nav īsti būtiski, jo grāmata ir laba, patiešām laba, un tas, ka es paudu savu pārsteigumu, ka tās autors ir sieviete, nav saistīts ar manu seksismu un uzskatu, ka "sievietes tik labi neraksta", vienkārši - man bija sajūta, ka šādi raksta vecs blūzmenis. Bet, nē, šādi raksta jauna sieviete. Gadās jau visādi.
Grāmatas galvenais varonis un pirmās personas stāstnieks ir džeza basists. Nez, cik bieži basists mēdz būt galvenais varonis? Normālos apstākļos jebkurā grupā basists ir tas personāžs, kurš ir tikai nedaudz augstākā sociālajā stāvoklī nekā dekoratīvais augs telpā aiz skatuves, bet mazāk nozīmīgs par skaņu čali, kurš piegādā grupai meitenes. Tā vien rādās, ka būšu sapīpējies kapronu, jo apraksts tā vien cenšas aiziet kaut kur nevalodās, nē, laikam gan neceļos.
Tātad - četri puiši Parīzē Otrā pasaules kara laikā, nedaudzas dienas pēc vācu armijas ienākšanas, ieraksta plati, kura vēlāk tiek atzīta par absolūtāko džeza šedevru. Vērts piebilst, ka viņi visi nav gluži baltas ādas krāsas, līdz ar to viņu statuss nacistu pārvaldītā teritorijā nevarēja būt sevišķi labs. Īpaši izcils šajā kvartetā bija Hironīms Falks (Hieronymous Falk) - vācu un āfrikāņu jauktenis, kuru dažas dienas pēc plates ierakstīšanas savāc Gestapo un kurš tiek uzskatīts par mirušu. Līdz vairāk kā 50 gadus vēlāk viens cits šī ansambļa dalībnieks - Čips - saņem no Falka vēstuli ar aicinājumu apciemot viņu Polijā.
Tikām grāmatas galvenais varonis nav ne Falks, ne Čips, bet gan Sids - čalis, kura pagātnē ir pietiekami daudz tādu lappušu, kuras viņš labprātāk būtu izdzēsis, ko viņš faktiski arī ir izdarījis. Viņa dzīve ir bijusi viens vienīgs pašpārmetumu birums, viņš nekad nav bijis pārliecināts par sevi, kā rezultātā viņš izgāzās kā veca sēta mēģinājumā kopā ar Luiju Ārmstrongu, līdz ar to Ārmstrongs viņu neuzaicināja piedalīties kopīgā plates ierakstā, atšķirībā no Falka, par kuru Luijs bija sajūsmā.
Grāmata ir par to, kā Sidu saēd greizsirdība, kā rezultātā viņš piecdesmit gadus ir sevi uzskatījis (vismaz zemapziņas līmenī) par vainīgu Falka nāvē, un viņa rakstura īpatnības ir padarījušas neiespējamu laimīgu dzīvi. Tagad viņam tiks dota iespēja uzvarēt savus dēmonus, jautājums tikai - vai viņš to spēs.
Es nekādi sevi nemēdzu dēvēt un sludināt par džeza estētu un gardēdi. Lai gan vispār - pa daļai jau šī grāmata ir par blūzu un nevis džezu, bet tas laikam nav īsti būtiski, jo grāmata ir laba, patiešām laba, un tas, ka es paudu savu pārsteigumu, ka tās autors ir sieviete, nav saistīts ar manu seksismu un uzskatu, ka "sievietes tik labi neraksta", vienkārši - man bija sajūta, ka šādi raksta vecs blūzmenis. Bet, nē, šādi raksta jauna sieviete. Gadās jau visādi.
2012-09-29
comments powered by Disqus