Ziemeļu ceļojums: Pļukš purvā!
No rīta Norvēģija pēkšņi kļuva civilizēta. Nē, bet nopietni! Ceļš kļuva ja ne gluži plats, tad pilnīgi braucams noteikti, un dažviet kalniem vairs nevajadzēja braukt apkārt, bet tiem cauri bija izrakti tuneļi. Jā, bez avārijas izejām un iekšpusē bija tāda sajūta, ka tu brauc cauri taisnajai zarnai (vai kādiem citiem cilvēka iekšējiem orgāniem, līdzīgi kā zinātniskās fantastikas filmās, kur zinātnieks samazina kuģi, kura ekipāžai jāveic kāda operācija mikroskopiskā līmenī). Arī paši norvēģi tuneļus laikam uzskata par kādu brīnumu, kā nekā tos tikai pavisam nesen sākuši būvēt, tālab katra tuneļa galā ir pa slēpnim. Dažus tādus arī atradām. Blakus tuneļiem (pa kalna ārpusi), protams, iet tradicionālā vecā šoseja, taču tās posmi parasti ir automašīnām slēgti, jo neviens vairs šos ceļus neuztur.
Jo tālāk uz dienvidiem tu brauc, jo vairāk Norvēģijas kalni sāk līdzināties tiem, kuri jau ir redzēti Bavārijā - ne vairs tik skarbi, ne vairs tik mežonīgi. Protams, akmeņu joprojām ir daudz, bet troļļi mūsuprāt vislabāk varētu dzīvot tuvāk Mehamnai. Protams, mēs neesam redzējuši populārākos Norvēģijas fjordus, bet cakaini izrobota (paldies Slartibartfastam, ja tu zini, par ko es!) ir visa Norvēģijas krasta līnija, kā rezultātā attālums pa ceļu un vārnas lidojumā parasti ir ļoti atšķirīgi lielumi.
Mums pa ceļam gadījās kāds slēpnis, kura apraksts ieintriģēja. Slēpnis tika saukts par Savojas viesnīcu, un pēdējie atradēji savā ierakstā pieminēja, ka esot uz brīdi iečekojušies numuriņā. Mēs jau padomājām - reku beidzot būs kārtīgs grausta slēpnis labākajās Berģu hoteļu tradīcijās! Taču izrādījās, ka par viesnīcu bija iesaukta mini izmēra būdiņa, kurā Otrā pasaules kara laikā bija slēpies norvēģu pretošanās kustības vadītājs. Tiesa, ja ievēro to, ka būdiņa atradās dažus desmitus metru no vietas, kur arī tolaik, domājams, gāja ceļš, visticamākais viņa slēpšanās bija veiksmīga tikai tāpēc, ka neviens vācietis pa īstam viņu nemeklēja. Tā kā minētā būdiņa tagad ir tūristiem piemērots objekts, arī mēs ieskatījāmies iekšā pa tās durtiņām, taču uz lāvas neatgūlāmies gan.
Lielākā apdzīvotā vieta, kurā piestājām šajā dienā, saucas Skibotn. Pat pēc Latvijas mērogiem to nekādi nevarētu nosaukt par lielpilsētu - miestā dzīvo 700 cilvēku, un tā nozīmīgākais pagātnes iemītnieks ir kāds vīrs vārdā Leonhards Seppala, kurš pārsteidzošā kārtā nav pat ne drusciņ saistīts ar visos Rīgas lielveikalos atrodamu apģērbu veikalu tīklu, bet gan ir kamanu suņu sacensību leģenda, tā teic Wikipedia. Ciems patiešām nav liels, taču tajā ir daudz slēpņu, dažus (interesantākos) no tiem arī apmeklējām. Lai arī Skibotn vairs nav tik baisi tālu ziemeļos, laiks šeit droši vien mēdz būt visai ziemīgs, ne velti parkā atrodamas vecas priedes reti kad ir garākas par pieciem metriem. Buru kuģiem mastus no tādām neuztaisīsi.
Vēl viens novērojums no Norvēģijas - tur ir ļoti daudz dažādu piemiņas vietu saistībā ar 2.Pasaules karu. Personīgi man tas šķita drusku negaidīti, jo šī valsts atrodas (ceru, ka nevienu šādi neaizvainoju) pamatīgā nostūrī un es, ja man būtu plāns ar savu ļaunuma impēriju pārņemt pasauli, tās iekarošanu atliktu uz kādu brīvāku brīdi. Taču patiesībā jau no vēstures stundām (ja tādas mums būtu kādreiz notikušas, he, skolotāja Ludborža!) man vajadzētu atcerēties, ka Norvēģiju nacisti visai savlaicīgi okupēja, un Norvēģijas populārākais rakstnieks Knuts Hamsuns izpelnījās daudz sliktus vārdus par savām pārmērīgi siltajām jūtām pret kādu ūsainu austrieti. Par ko es te sāku rakstīt? Tātad, Norvēģijā ir daudz kara piemiņas vietu, no kurām parasti centāmies izvairīties, jau savlaicīgi identificējot tādas brūnās zīmes, kas veltītas vietai, kur vācieši izpildīja nāvessodu 7, 15 vai 22 partizāniem/karagūstekņiem/mierīgajiem iedzīvotājiem, pareizo pasvītrot. Taču vienā šādā vietā pabijām - apskatījām ceļu, kuru būvēja karagūstekņi, kurus vācieši uz Norvēģiju bija atveduši no... Dienvidslāvijas. Es varbūt neesmu pasaules čempions loģistikā, bet man ir grūti saprast, kāda varētu būt motivācija transportēt gūstekņus trīs tūkstošu kilometru, lai kaut kādā nekurienē būvētu ceļu. Taču - katram sava loģika, it īpaši Hitleram.
Apskatījām nu jau kārtējo etnogrāfisko muzeju (šķiet, ka Norvēģijā katrā otrajā ciematā, kur ir vairāk nekā trīs mājas ar zāles apaudzētiem jumtiem, tiek iekārtots šāds muzejs), mums tradicionālā stilā - no ārpuses, un tad devāmies uz vēl vienu šai valstij tipisku objektu - purvu, kurā Lienei katrā ziņā vajadzēja sataisīt īpaši mākslinieciskas bildes, taču mākslinieciskākais visā šajā epopejā bija tas, kā viņa uz līdzenas vietas ņēma un iekrita ar dibenu purvā. Tādējādi tika gūts papildu apstiprinājums tam, ka mēs reizēm mēdzam uzvesties kā lemingi no savulaik populārajām datorspēlēm un ka mums ir ļoti svarīgi visu laiku vienam sekot otra izdarībām, lai negadās atkal pļukš!
Kad dibens bija nožuvis, sasniedzām prāmi. Patiesībā es nekādi negribēju Norvēģijas maršrutā iekļaut vairākus braucienus ar prāmi - šajā valstī jau tāpat viss ir tik dārgs, tik dārgs!, ka vēl maksāt par prāmju izmantošanu ikurāt neprasījās. Taču Norvēģija nav parasta zeme - tajā ir pāris vietas, kurās vienkārši nav iespējams no punkta A uz punktu B nokļūt pa sauszemi - viss ir pārāk kalnains, un centrālā šoseja, kas savieno valsts Ziemeļu un Dienvidu galus, vienkārši pārtrūkst, un ir jāsēžas prāmī. Vispirms, protams, kādu stundu nākas sēdēt rindā, kamēr pienāks tavs prāmis, tikām notiesājot mazo saldējumu konusā, kas maksā apetelītigus divus latus, un tad varam doties jūriņā! Tā kā ūdens šeit laikam nav sevišķi silts, uz prāmja (kā var redzēt attēlos) nav atrodamas vis parastās glābšanas vestes kā lidmašīnās, bet gan kārtīgi pludiņa kostīmi, kādus esam redzējuši Ziņģa bildēs. Līdz ar to varam būt mierīgi - ja prāmis ies pa burbuli, mums auksts nebūs! Varbūt.
Vēl apskatījām kādas vecas ūdensdzirnavas pie ūdenskrituma, ko nejauši ieraudzījām/izdzirdējām, braucot ar auto tam garām, un vietu, kur esot atrodami seni norvēģu zīmējumi. Uzmini, ko viņi zīmēja? Protams, ka ziemeļbriežus. Uzmini, uz kā viņi zīmēja? Protams, ka uz akmeņiem, jo akmeņi tak ir visur. Mums pat radās teorija, ka akmenis Norvēģijā ir tik būtiska cilvēku dzīves sastāvdaļa, ka vietējie iedzīvotāji arī laulības līgumos atzīmē, cik kuram pirms precībām piederējis akmeņu, bet vairums ziemeļos dzīvojošo norvēģu ir uzskatāmi par akmeņu zemniekiem, kas audzē un pārdod akmeņus.
Nemanot pienāca vakars. Nemanot, tāpēc ka īstenībā jau vakars nemaz nepienāca, jo polārās dienas apstākļos diennakts stundām ir tikai nosacīta nozīme. Tālab meklējām kempingu un, tā kā laiks atkal bija pietiekoši silts, bijām gatavi gulēt teltī. Jāatzīst gan, ka kempingos teltotāju bija gaužām maz - parasti bija ne vairāk kā divas teltis, izņemot mūsējo, taču tik traki auksti jau nu arī nebija. Atradām visai simpātisku kempingu, kurā mums par prieku bija arī bezmaksas WiFi, tiesa, strādāja tas visai draņķīgi, droši vien visu "trubu" aizpildīja kāda holandiešu sieviete, kas staigāja pa kempinga teritoriju un caur Skype video rādīja visu redzamo kādam (domājams, absolūti neieinteresētam) sarunu biedram. Toties es varēju bišķi aprunāties ar dažiem vāciešiem, kuri bija tik laipni, ka man pateica interneta paroli. Un tad vēl atlika tikai pagatavot kempinga virtuvē tradicionālās tūristu vakariņas ar neizbēgamo tušoni un likties slīpi. Skats no telts katrā ziņā bija tā vērts, lai uzreiz tās durvis ciet nevērtu, bet kādu brīdi padomātu par šo, to un visu kaut ko.