Kazhes pierakstu burtnīca

Pienāca kārtējais rīts ar nu jau tradicionālo telts savākšanu, tradicionālajām un nu jau pamatīgi apnikušajām brokastīm no līdzpaņemtās pārtikas un došanos tālēs zilajās. Visai drīz šīs zilās tāles mūs atveda pie viena no skaistākajiem spoguļiem, kādus dzīvē nācies redzēt. Jāuzsver, ka šo spoguli ieraudzīja Liene ar savu fotogrāfa skatienu, kamēr es truli blenzu uz ceļu, kā jau pamata šoferim pieklājas. Kārtējais Norvēģijas dzirdais ezers, kuram otrpus bija skaistas sniegotas virsotnes, nodrošināja tādu mirror efektu, ka pat fotošops līdzi nestāv, nerunājot nemaz par GIMP. Turklāt vieta pati par sevi bija pilnīgi nekāda - kaut kur otrpus dzelzceļa sliedēm, pie viesnīcas (normālas, bet noteikti bezjēdzīgi dārgas), bet skats - vairāk nekā rubli vērts!


Pēc brīža, ja var ticēt slēpņu aprakstiem, mēs piestājām pie ļoti iespaidīga ūdenskrituma, kurš gan tik iespaidīgs ir tāpēc, ka uz upes izveidots HES. Neesmu cilvēka radītu ūdenskritumu fans, bet mēs šo noteikti būtu apskatījuši, taču izrādījās, ka ūdenskritumu redzēt var tikai tad, ja tu samaksā par ieeju kaut kādā muzejveida iestādē, kur pie reizes varēsi apskatīt arī lašu ceļu gar HESu un (iespējams, neesmu painteresējies vairāk) - arī pašus lašus dažādās to dzīves un nāves stadijās, varbūt pat uz šķīvja). Taču ieeja maksāja, šķiet, seši lati no cilvēka. Seši lati par to, lai apskatītu HESu! Ievērojot to, ka šis noteikti nebija ne pirmais, ne pēdējais ūdenskritums Norvēģijā mūsu ceļā, ilgi nedomājot, braucām tālāk. Tik vien kā nofotografējāmies pie troļļa statujas pie muzeja ieejas. Ja kas - bijām pasākuši bildēties pie Norvēģijas troļļiem, sadalot šo "pienākumu" savā starpā - pie viena troļļā fotografējas Liene, pie nākošā - es. Tiesa, bieži gribējās pasaukt arī kādu tuvumā esošu norvēģi, kas izskatījās pēc izspļauta troļļa, lai arī nāk kadrā, bet tā ne reizes nedarījām. Neesam taču mēs TĀDI!


Tā kā "dārgo" ūdenskritumu neredzējām, sekojot brūnajai zīmei, piestājām visai drīz pie "bezmaksas" ūdenskrituma. Par ūdenskritumiem jau pat apnīk rakstīt - tādu Norvēģijā ir droši vien vairāk nekā Latvijā cilvēku, un viens par otru jaudīgāks. Tālab izmantojām iespēju, ne tikai izbaudīt dabas varenību, bet arī uzbūvēt kādu akmens cilvēciņu. Kā teikt - ja jau visi tā dara, tad mēs ar!


Lēnā garā sasniedzām Trondheimu. Labi, patiesībā nebūt ne lēnā garā, jo katru dienu diezgan pamatīgi "piļījām" uz priekšu, kā nekā kopējā braucamā distance bija vairāk nekā iespaidīga. Šī bija laikam pirmā nopietnā izmēra pilsēta, kurā savā ceļā piestājām. Proti, gana nopietna, lai tajā būtu vairāk iedzīvotāju nekā Rēzeknē. Protams, patiesībā nekāda lielpilsēta tā nav - 177 tūkstoši iedzīvotāju, apmēram vienā izmērā ar Klaipēdu, bet salīdzinot ar citām mūsu pieturvietām tā bija īsta megapole, tik grandioza, ka pat bija jāpapūlas atrast vietu, kur noparkot mašīnu. Varbūt ne gluži ĻOTI jāpiepūlas, bet tomēr.

Trondheima ir ievērojama ar to, ka teju 20% tās iedzīvotāju ir studenti un ar to, ka šeit bāzējas slavenākā Norvēģijas futbola komanda Rosenborg. Diemžēl tās spožākie gadi, šķiet, ir pagātnē, bet deviņdesmitajos gados bija patiess prieks skatīties (televīzijā), kā sīkstie norvēģi savā laukumā izgrieza pogas ne vienam vien Eiropas grandam. Futbolu gan mēs uz Tronheimu skatīties nebijām braukuši, tā vietā apskatījām gan pilsētas veco tiltu, gan katedrāli, gan pili, gan dažus pieminekļus, pie kuriem neizdevās atrast slēpņus. Interesants pasākums notika katedrāles iekšpagalmā - starptautisks akmeņkaļu turnīrs. Tādā akmeņiem pārbagātā valstī kā Norvēģija, domājams, katrs otrais brīvajā laikā mēdz drusku pakalt akmeņus, bet mums tas gan bija kaut kas jauns. Diemžēl neviens Latvijas tēlnieks tajā nepiedalījās.


Dīvainā kārtā Trondheima mums atgādinājā kādu pilsētu pavisam atšķirīgā valstī no Norvēģijas - Ķīnas Fenghuang. Arī šeit mājas piekrastē ir būvētas uz koka pāļiem (daudzviet tos gan nu jau aizstājuši ar betonu) un kaut kas visā šajā šķita jau redzēts. Vienlaikus, bezgaumīgu diskotēku Trondheimā varētu būt mazāk nekā Fenghuang, lai gan patiesībā mēs to nepārbaudījām, jo bijām prom no pilsētas vēl pirms "jaunieši iziet ielās". Arī tādus skatus, kā redzami šajā video, mēs nemanījām:


Tā kā mums bija grafiks, vajadzēja tikt vēl kādu gabaliņu aiz Trondheimas, pirms likties čučēt. Aizbraucām mazliet pa nepareizu ceļu, kā rezultātā redzējām brīnišķīgu vecu mazbānīša staciju, un tad jau sākām satraukties, vai paspēsim tikt līdz kādam kempingam, pirms uznāks pārākais negaiss, jo mākoņi savilkās arvien draudīgāki. Sevišķi nedomājot, piebraucām pirmajā "kempā", kas pa ceļam gadījās. Samaksājām par teltsvietu, tad kempinga īpašniece apvaicājās - no kurienes tad esat? Saku - no Latvijas. "Ak, no Latvijas? Mums te kempingā no Latvijas divas meitenes... virtuvē strādā. A jūs - atvaļinājumā?" Nē, mēs gribam pieteikties laizīt podus! Bišķi jau nu tizli ir, ka latvietis daudzviet Eiropā ir sinonīms melnstrādniekam. Visu cieņu, protams, cilvēkiem, kas strādā visiem nepieciešamu darbu, bet sajūtas tas sagādā nepatīkamas. Protams, no otras puses - mēs jau arī ceļojam kā normāli austrumeiropieši - ar teltīm, kamēr neviens cits šādā laikā tā nedara. Vienlaikus, arī vācieši un citi rietumeiropieši uz Norvēģiju parasti dodas ar kemperiem un/vai treileriem, lai nebūtu jāmaksā par dārgajām norvēģu naktsmītnēm un daļu paikas arī viņi ved no mājām. Vienkārši sakot - Norvēģija ir drusku padārga zeme cilvēkiem, kas nav no Skandināvijas, līdz ar to kā bomzis tur var sajusties arī cilvēks, kas citkārt domājas esam pārticis.

Tad sākās negaiss. Baisākais negaiss. Telti nebijām sākuši sliet, jo nav jau jēgas to darīt pirms smaga gāziena - varbūt nepaspēsim salikt, varbūt lietus būs tik traks, ka būs problēmas ar mitrumizturību. Sēdējām mašīnā, gaidījām. Aizgāju vēlreiz pie saimnieces, noskaidrot, vai varbūt tomēr varam apgreidoties uz būdiņu, lai lielāks komforts. Cena - astoņdesmit latu par nakti - neiedvesmoja. Palikām vien pie telts varianta. Tā kā lietus ir nedomāja rimties, fiksi savācām nepieciešamās lietas un ieskrējām virtuvē - gatavot kārtējo tušoņa pārsteigumu. Kamēr es kārtējo reizi skrēju uz mašīnu pēc kaut kā aizmirsta, Liene pamanījās sev ar nazi iešņāpt pirkstā. Un saki vēl, ka nav lemings! Paēdām, un tad arī lietus bija garām. Atlika tik vien, kā izdomāt - kur sliesim telti. Kempings, lai arī teorētiski bija glauns un pat aprīkots ar restorānu, izvietojuma ziņā nebija neko spožs - turpat blakus ceļš, ne īpaši labi pārdomāts no lietus ūdens aizplūšanas viedokļa, līdz ar to izmēģinājām vairākas lokācijas, līdz bijām puslīdz apmierināti. Tad vairs atlika tikai iet gulēt.