Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā dienā mums bija paredzēts sasniegt vienu no ceļojuma centrālajiem mērķiem - tā saukto Atlantic Ocean Road jeb 8 kilometrus garu posmu, kas savieno vairākas salas pašā okeāna krastā un ir izslavēts ar savu gleznainumu un ar kādu īpaši līku tiltu.

Sevišķi tālu līdz šim ceļam vairs nebija atlicis, taču priekšā bija jau kārtējais mūsu ceļojuma prāmis. Patiesībā ar šo otro Norvēģijas iekšzemes prāmi nebiju rēķinājies, sastādot maršrutu Rīgā, man kaut kā kartē izskatījās, ka ceļā būs tikai viens pārrāvums, bet nekā nebija - maksājiet vien ragā, dārgie tūristi! Atlantijas okeāna ceļš ir bezmaksas, taču tikšana līdz tam izrādījās saistīta ar kāda visai dārga tuneļa izmantošanu. Protams, būtu mēs braukuši pa citu ceļu, nekas jāmaksā nebūtu, bet iekļuvām nepareizā plūsmā un jāmaksā vien bija. Patiesībā mēs gan vēl varējām priecāties, ka neviens mums nelika samaksāt par vairākiem maksas ceļa posmiem, ko bijām iepriekšējā dienā izmantojuši, iebraucot Trondheimā. Tur bija tā, ka ik pēc brīža bija zīme par maksas ceļu un vairākas novērošanas kameras/radari, nezinu precīzi sistēmas būtību, bet pieņemu, ka tiek skanēti automašīnu numuri un vēlāk uz mājām tu dabū rēķinu. Taču, ja mājas ir ārpus Norvēģijas, cerams, šī sistēma tik labi nedarbojas. Vispār, kas attiecas uz maksas tuneļiem/tiltiem Norvēģijā, visai dīvaini šķiet tas, ka par to šķērsošanu no automašīnas papildu pasažieriem tiek prasīta teju līdzvērtīga nauda tai, ko maksā par pašu mašīnu, lai gan pēc manas loģikas videi draudzīgāk noteikti ir tad, ja pieci cilvēki brauc vienā mašīnā un nevis pieci piecās.

Tā kā vispār šajās dienās laika apstākļi mūs sevišķi lutinājuši nebija, pamatoti bažījāmies, ka Atlantijas ceļš (kura dēļ mēs patiesībā bijām braukuši tik tālu uz Norvēģijas dienvidiem, nevis "dūruši" jau ātrāk uz Zviedriju, izrādīsies lietū un miglā tīts un ne nieka no tā mēs neredzēsim. Tomēr patiesībā mums ar laika apstākļiem paveicās - uz mums svarīgāko laiku debesis noskaidrojās, un varējām izbaudīt skatus visā to majestātiskumā. Tilts gan mūsu acīs nebija ne tuvu tik līks kā daudzajās internetā atrodamajās bildēs, jo tās, kā uz vietas sapratām, nav bildētas no kāda no publiski pieejamajiem ceļiem, bet gan no gaisa vai ūdens. Liene mēģināja tikt pie labāka skata, pārkāpjot pāri kādai barjerai un ielienot privātīpašumā, bet arī tas patiesībā nelīdzēja, ja nu vienīgi viņa aizietu līdz īpašumā esošajai mājai un uzkāptu uz tās jumta, taču ar šādiem izgājieniem parasti neaizraujamies.


Lai arī Atlantijas okeāna ceļš ir slavens, īpaši daudz laika tajā pavadīt nav iespējams, jo tas gluži vienkārši nav sevišķi garš. Pēc tā izbraukšanas sekojām vēl brūnajām norādēm, kam vajadzētu mūs izvest pa papildu gleznainu posmu, taču neko atmiņā paliekoši šis papildceļš nedeva, tālab braucām vien uz tuvāko lielo pilsētu - Molde. Par šo pilsētu zināju vien to, ka turienes futbola komanda pirms aptuveni desmit gadiem visai labi pazemoja Krievijas grandus CSKA un "molde" krievu presē uz ilgu laiku kļuva par sugas vārdu. Pilsētā gan sanāca, ka mēs no mašīnas neizkāpām - tur bija mūsu gaumei pārmērīgi intensīva satiksme, pārāk daudz vietu, kur nedrīkst parkoties un pārāk maz apskates vērtu vietu, līdz ar to tikai izbraucām šai pilsētai cauri un pamazām stūrējām Lilehammeres virzienā. Tiesa, Lilehammeri bija paredzēts sasniegt vien nākamajā dienā.

Pēc urbānās Moldes bija patīkami atgriezties Norvēģijas jaukajā dabā ar tās neskaitāmajām aitām un tādām ceļazīmēm, kuras Latvijā neredzēsi:


Piestājām veikalā kādā mazpilsētā ar nosaukumu Oppdal. Oficiāli Opdāla ir tikai ciemats, taču pēc mūsu pēdējā laika ceļojumu ietvaros teju 7000 iedzīvotāju jau šķiet gandrīz vai daudz. Īstenībā neko vairāk par bankomātu mums šeit nevajadzēja, tiku aizsūtīts tādu centrā uzmeklēt, taču, ieraudzījis, izmēros ļoti cienījamu trolli, arī Lieni uzaicināju to apskatīt.


Bankomāts arī atradās, kas bija iepriecinoši, jo bez skaidrās naudas doties uz kempingiem ir visai riskanti - reizēm palaimējas, ka tur ņem skaidro naudu pretī, citkārt - ne tik ļoti. Ja kas, bijām bišķi palaidušies un pārkāpām savu sākotnējo principu Norvēģijā lietot tikai līdzi paņemto pārtiku un reizēm tomēr apmeklējām kādu vietējo (dārgo) veikalu. Mūsu produktu izvēle gan bija visai ierobežota - saldējums (vasara kā nekā, lai arī karsts, protams, nebija) un Filadelfijas siers. Kāpēc Filadelfijas siers? No smāķiem, ko varēja smērēt uz maizes (un maize mums vēl bija - kārtīga pašmāju rupjmaize), tas izceļas ar labu cena/kvalitāte attiecību, vismaz Ziemeļvalstīs. Es biju jau to visai daudz lietojis savā pavasara Helsinku trimdā, bet tagad arī Liene tika pieradināta kļūt par tā patērētāju. Tiesa, viņa vairākas reizes dumpojās un teica - pirksim kaut ko citu, bet beigu beigās tomēr paļāvāmies uz pārbaudītām vērtībām. Jā, kas attiecas uz pārtiku - mums joprojām bija atlicis ļoti daudz līdzpaņemtās "Nākotnes" žāvētās desas, par kuru visu laiku tika domāts - rītdien toč apēdīsim veselu luņķi! Realitātē no pieciem līdzi paņemtajiem luņķiem divi atgriezās Rīgā, pārvilkušies ar smuku pelēku velns-viņu-zina-kā kārtiņu, kas man netraucēja mājās desu apēst visai ātri, tā it kā tieši tur būtu grūtāk ar pieejamo pārtiku. Kas gan daļēji droši vien bija tiesa, jo kas gan tas par atvaļinājumu, kas nebeidzas ar bankrotu?

Bet es prognozējami novirzījos no tēmas. Tātad, mēs pabijām Opdālā, par kuru neko daudz pastāstīt nevaru, un braucām drusku tālāk, jo bija jau pienācis kempinga laiks. Ceļš šoreiz diezgan pamatīgi veda pa kalniem (absolūtais augstums, šķiet, sasniedza kaut ko pie 1500 metriem) un kempingu šajā posmā bija maz. Vienā no tiem piestājām un gribējām jau palikt pa nakti, taču atkal jau bija gadījums ar nepatīkamu cenu - par 30% dārgāk kā iepriekšējās naktis un tad vēl piebilde: "For the kitchen and showers you need to pay extra. And you need to pay for a magnetic card." Tātad, ko īsti mēs saņemam par 20 latiem standarta takses? Plikus kvadrātmetrus teltij un mašīnai. Es varu saprast, ka Rietumvalstīs kempingi ir dārgāki kā pie mums, taču man kaut kā šķiet dabiski, ka šie "glaunie" kempingi tev sniedz kaut ko tādu, ko parastā divu latu kempingā Latgalē tu nedabūsi. Piemēram, pieejamu virtuvi. Vai dušu eksistenci. Atkal jau izklausos pēc leģendārā santīmu pisēja, bet - vienalga man, pēc kā es izklausos, es tev nemēģinu pārdot universālo slotu vai nokļūt tavā gultā (* piebilde Lienei, tai, kas S.-K. - šis teikums neattiecas uz tevi), tālab man nav īpašas vajadzības radīt kādam superlabvēlīgu iespaidu. Ne jau nejauši mans vārds ir atrodams Ashhole List pirmajā lapā. Tāpēc bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem paņēmu jau uz galda nolikto banknoti un teicu: "We`ve decided not to stay here after all," un braucām tālāk.

Pēc laiciņa atradām kādu citu kempingu, knapi paspējām piereģistrēties, pirms tā saimniecei beidzās darbadiena, tad ilgstoši meklējām veidu, kā nokļūt virtuvē, neejot cauri tualetēm (kempinga centrālā ēka bija ļoti dīvaina), atkal jau pavadījām kādu laiku gatavojot ēst un tad - guļammaisos. Bet mēs pat nenojautām, ka šī būs viena no aukstākajām nakšņošanām mūsu dzīvē.