To Rome with Love
Vudijs Alens par savas jaunākās filmas darbības vietu izvēlējies Romu, turpinot pēdējās desmitgades laikā sev raksturīgo praksi uzņemt filmas ārpus dzimtās Amerikas. Kā jau tas ir Alenam raksturīgi, bez grandioza budžeta viņš spēj savās filmās savākt tādu aktieru ansambli, par ko daudzi komerciāli veiksmīgāki Holivudas ļaudis varētu vien sapņot. Tā šajā filmā viņa rīcībā ir: Penelope Krusa, Džūdija Deivisa, Elēna Peidža, Džese Aizenbergs, Aleks Boldvins, Roberto Benīni un vēl vesela plejāde itāļu kino personāžu.
Filmu veido četras savstarpēji nesaistītas sižeta līnijas, kuras netipiskā kārtā nenonāks pie vienota kopsaucēja. Tās visas vieno tikai tas, ka darbība norisinās Romā. Centrālajā no tām (ja tā var izteikties) sastopams pats Vudijs Alens, kurš atveido pensionētu operas režisoru, kurš ieradies Romā kopā ar sievu, lai iepazītos ar viņu meitas līgavaini un viņa ģimeni. Kad atklājas, ka jaunā vīrieša tēvam ir dabas dots operdziedātāja talants, Alena personāžs ir gatavs pa galvu, pa kaklu mesties atpakaļ industrijā, kura viņu neskaitāmas reizes iepriekš bija atzinusi par tai absolūti nepiemērotu. Viņu neuztrauc pat tas, ka šis vīrietis pēc profesijas ir apbedītājs un ka vienīgais veids, kā viņš var izcili dziedāt, ir atrodoties dušā.
Otrajā sižeta līnijā sastopas Aizenbergs un Peidža, kuri, kā zināms, kopā spēlēja brīnišķīgajā Juno. Tagad, protams, viņi vairs nav bērni, un Peidžas varone kļūst par femme fatale, kas izjauks Aizenberga un viņas labākās draudzenes attiecības, par spīti Aleka Boldvina (kurš ir tāds kā teicējs un atrodas daļēji ārpus filmas, kā tas Alenam raksturīgi) brīdinājumiem, ka viss šis ne pie kā laba nenovedīs.
Tikām Antonio un Milija ir nupat apprecējušies itāļi, kas ieradušies Romā no provinces, lai Antonio radi varētu iekārtot jauno vīrieti labā darbā. Taču dažādu pārpratumu rezultātā Milija nonāk viesnīcas numurā ar sevis apbrīnotu itāļu aktieri, kamēr Antonio uz pieņemšanu dodas ar prostitūtu (kuru atveido Penelope Krusa).
Visubeidzot Benini varonis ir normāls ikdienišķs tips, kurš pēkšņi kļūst par slavenību viņam paši absolūti neskaidru iemeslu pēc, un visai ātri viņš nogurst no mediju uzmanības un intereses par to, ko viņš šodien ēdis brokastīs un kādas viņam ir apakšbikses. Problēma ir vienīgi tajā, ka viņš nezina, kā jutīsies, kad mediji atradīs citu bezjēdzīgu "slavenību slavenības pēc".
Šis farss noteikti nav viena no izcilākajām Alena filmām, taču vienlaikus tas ir brīnišķīgi, ka viņš joprojām var uzņemt tādas filmas, kādas patīk viņam pašam un nevis tikai domāt par "patērētāja interesēm". Jā, šī filma ir muļķīga un tajā ir lieki meklēt sevišķas atklāsmes, bet tā ir jautra, izklaidējoša un rotaļīga, un tāda, kuru vajadzētu varēt noskatīties arī "parastajam popkorna ēdājam". Drusku tā man atgādināja agrīnās Almadovara filmas, ar to vien atšķirību, ka transpersonu vietā šajā filmā sastopams neirotisks Vudijs Alens, kurš ļoti baidās no lidošanas.
Filmu veido četras savstarpēji nesaistītas sižeta līnijas, kuras netipiskā kārtā nenonāks pie vienota kopsaucēja. Tās visas vieno tikai tas, ka darbība norisinās Romā. Centrālajā no tām (ja tā var izteikties) sastopams pats Vudijs Alens, kurš atveido pensionētu operas režisoru, kurš ieradies Romā kopā ar sievu, lai iepazītos ar viņu meitas līgavaini un viņa ģimeni. Kad atklājas, ka jaunā vīrieša tēvam ir dabas dots operdziedātāja talants, Alena personāžs ir gatavs pa galvu, pa kaklu mesties atpakaļ industrijā, kura viņu neskaitāmas reizes iepriekš bija atzinusi par tai absolūti nepiemērotu. Viņu neuztrauc pat tas, ka šis vīrietis pēc profesijas ir apbedītājs un ka vienīgais veids, kā viņš var izcili dziedāt, ir atrodoties dušā.
Otrajā sižeta līnijā sastopas Aizenbergs un Peidža, kuri, kā zināms, kopā spēlēja brīnišķīgajā Juno. Tagad, protams, viņi vairs nav bērni, un Peidžas varone kļūst par femme fatale, kas izjauks Aizenberga un viņas labākās draudzenes attiecības, par spīti Aleka Boldvina (kurš ir tāds kā teicējs un atrodas daļēji ārpus filmas, kā tas Alenam raksturīgi) brīdinājumiem, ka viss šis ne pie kā laba nenovedīs.
Tikām Antonio un Milija ir nupat apprecējušies itāļi, kas ieradušies Romā no provinces, lai Antonio radi varētu iekārtot jauno vīrieti labā darbā. Taču dažādu pārpratumu rezultātā Milija nonāk viesnīcas numurā ar sevis apbrīnotu itāļu aktieri, kamēr Antonio uz pieņemšanu dodas ar prostitūtu (kuru atveido Penelope Krusa).
Visubeidzot Benini varonis ir normāls ikdienišķs tips, kurš pēkšņi kļūst par slavenību viņam paši absolūti neskaidru iemeslu pēc, un visai ātri viņš nogurst no mediju uzmanības un intereses par to, ko viņš šodien ēdis brokastīs un kādas viņam ir apakšbikses. Problēma ir vienīgi tajā, ka viņš nezina, kā jutīsies, kad mediji atradīs citu bezjēdzīgu "slavenību slavenības pēc".
Šis farss noteikti nav viena no izcilākajām Alena filmām, taču vienlaikus tas ir brīnišķīgi, ka viņš joprojām var uzņemt tādas filmas, kādas patīk viņam pašam un nevis tikai domāt par "patērētāja interesēm". Jā, šī filma ir muļķīga un tajā ir lieki meklēt sevišķas atklāsmes, bet tā ir jautra, izklaidējoša un rotaļīga, un tāda, kuru vajadzētu varēt noskatīties arī "parastajam popkorna ēdājam". Drusku tā man atgādināja agrīnās Almadovara filmas, ar to vien atšķirību, ka transpersonu vietā šajā filmā sastopams neirotisks Vudijs Alens, kurš ļoti baidās no lidošanas.
2012-10-24
comments powered by Disqus