Tempest

Par katru jaunu Boba Dilana (un tāpat daudzu citu vecās paaudzes mūziķu) ierakstu vispirms visi kritiķi sajūsminās, dēvē to par ievērojami labāku par vairākiem viņa iepriekšējiem ierakstiem un tad, kad iznāk nākošais, izrādās, ka atkal jau tas apliecina mūziķa atgriešanos labā formā, kamēr iepriekšējais bijis ne visai labs. Šis ieraksts nekādi nav izņēmums.
Tas droši vien ir baigi forši - ka tu esi sasniedzis tādu statusu, ka tev nav nepieciešams eksperimentēt, mēģināt censties iet līdzi laikam, lai nepazaudētu savu aktualitāti, jo tu esi pietiekami leģendārs un mīlēts, lai tavos ierakstos par visu augstāk vērtētu tieši to, ka tu esi uzticīgs saviem ideāliem, nevis to, ka, piemēram, mēģini savā daiļradē ieviest dabstepa elementus. Tā vietā Dilans atskatās pagātnē, mūzikā, kas tika spēlēta Amerikā vēl pirms rokenrola rašanās, apvieno to ar sev raksturīgo dilanismu.
Ir garām tie laiki, kad Bobs spēja radīt melodijas, kuras atcerēsies vēl gadsimtiem ilgi, tagad viņš gana labi iztiek tāpat - ar savu arvien mazāk normālai dziedāšanai piemēroto balsi, ar paradoksiem dziesmu tekstos. Arvien vairāk manī stiprinās pārliecība, ka mūsdienās Dilans ir tāds kā gaišās puses Toms Veitss, vai arī Veitss ir tumšās puses Dilans. Proti, šo abu vīru pieeja mūzikai ir visai līdzīga, ar to vien atšķirību, ka Veitss visu pasniedz kā pustraks no elles izrāpies radījums, kamēr Dilans ir vienkārši lādzīgs onka, tāds, kurš 14 minūšu garumā atstāsta Titānika filmas sižetu un ieraksta noslēgumā velta dziesmu Džonam Lenonam. Manā skatījumā interesantākās šī albuma dziesmas gan ir citas - "Pay in Blood" un "Narrow Way".
2012-10-25
7.5
comments powered by Disqus