2017. gada orientēšanās sezona

2017-04-07

Šogad diez vai manos plānos ietilpst dalība kādās orientēšanās daudzdienās (lai gan - nekad nesaki Nē, kamēr gads nav cauri), tā vietā toties esmu iecerējis daudzveidot savu pieredzi dažādos orientēšanās seriālos (ar seriālu šajā gadījumā saprotam vairākposmu sacensības ar kopēju ieskaiti). Skaidrs, ka būtu diezgan nereāli censties vairākos principā paraleli notiekošos seriālos censties startēt iespējami bieži, lai varētu pretendēt uz kādu sakarīgu vietu kopējā ieskaitē (regulāriem startiem tomēr vislabāk ir piemērots Magnēts, kas notiek tepat Rīgā/Pierīgā), bet šķiet noderīgi iepazīt atšķirīgos veidos sastādītas kartes (katrs kartogrāfs tomēr tās veido drusku atšķirīgi), citādāki reljefi un vispār - nepierasti apstākļi.

Ziņoju par stāvokli šajā jautājumā uz 7.aprīli.

1. Jaunsardzes telpu orientēšanās sacensības
Skaidrs, ka ar jaunsardzi man neko daudz kopīga nav (neesmu ne tik jauns, ne kaut ko sargāju), bet - kālab nepiedalīties. Sacensības notika četrās pilsētās (Rēzekne, Talsi, Rīga, Valmiera), taču laika ierobežojumu dēļ prognozējami startēt man sanāca tikai Rīgā - O.Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolas telpās. Tā kā telpu-o jau drusku iepriekš startēts ir, bija prognozējamā daļa (ka mani rezultāti tur būs paskumji, jo telpās es lēnām domāju un salīdzinoši lēnām skrienu), bet tas jau nav nekas slikts. Solīts bija, ka karte būšot sarežģīta ar visādiem pusstāviem un mežģiem, bet patiesībā izrādījās, ka ne tuvu tik traki nebija. Faktiski tā kārtīgi nokļūdījos divas reizes pirmajā distancē - vienu reizi mazliet paskrēju garām punktam vienvirziena gaitenī (iespējams, būtu varējis pakāpties pāris soļus atpakaļ, bet rīkojos godprātīgi un apskrēju apli) un kaut kā samulsu drusku pirms finiša, faktiski jau stāvot blakus punktam, pakāsu kādas 20-30 sekundes, domājot par dzīvi un karti. Visādi citādi - tīri normāls rezultāts, savā grupā no 15 dalībniekiem 8. Ja ne lieki noskrietais aplis, varētu pretendēt uz 6. vietu, bet ne augstāk.

2. Cēsu Meridiāns
Uz Meridiānu aizdevos uz tā pirmo iesildīšanās kārtu. No Cēsu apvidus man ir (pamatotas) bailes - pēc Latvijas mērogiem tur ir itin nopietns reljefs un nopietna reljefa lasīšana man parasti sagādā problēmas (daudz komfortablāk jūtos ar 2.5 nekā 5 metru augstumlīknēm). Taču vienu, protams, vienmēr var. Patiesību sakot, gāja man tur pārsteidzoši normāli. Ne tādā ziņā, ka kopumā labi - bija viena dramatiska kļūda, kad nokļuvu nevis man vajadzīgajā punktā, bet jau nākamajā, taču atceroties to, kādu katastrofu piedzīvoju, piem., pērn "Kāpā", šis bija itin normāli. Jā, varētu vēlēties labāku vietu kā 17./19, bet objektīvi tas man nebija sevišķi slikts rezultāts. Tiesa, fiziski gāja stipri pagrūti, kas nekad nav labs rādītājs, lai būtu sakarīgs rezultāts - kad jau tāpat ir grūti un vēl jādomā par to, kur skriet, joki mazi.

3. Jelgavas Alnis
Uz Jelgavu un tās apkārtnes posmiem droši vien varētu braukt arī kādā darba dienā un sezonas gaitā, bet arī šeit sanāca tā, ka devos uz sezonas atklāšanas kārtu, kas vēl neiet kopējā ieskaitē. "Alnis" šo gadu atklāja ar sprintu mikrorajonā ap Jelgavas 5. vidusskolu. Tā kā tuvojas maijs un sprinta stafetes Liepājā, mani noteikti priecēja iespēja kādu sprintiņu izskriet jau ātrāk. Te gan bija arī savas īpatnības - mazliet mulsināja, ka šāds tradicionāla tipa sprints notika ar kopēju startu - tādā ziņā, ka bija prognozējama drūzmēšanās pie punktiem, plus vēl apziņa, ka visi vairāk vai mazāk skries tādā kā vilcienā - distances ietvaros visai grupai maršruts vienāds. Cilvēku gan nebija sevišķi daudz, līdz ar to vilciena efekts kopumā izpalika - kā startā katrs uzņēma savu tempu, tā to arī turēja. Distance gan bija pat manai gaume drusku par taisnlīnijainu - tur galīgi nebija ko domāt par maršruta izvēli, tik mauc uz priekšu, cik nu fiziskā sagatavotība atļauj. Mazliet škrobe gan sanāca finišā, kur izrādījās, ka organizētāji bija divas stacijas sajaukuši vietām, līdz ar to rezultātos visi tika pie maģiskajiem burtiem DSQ un arī vēlāk nekur rezultāti netika publicēti. Temps gan man kopumā bija itin ok (šī brīža gatavību ņemot vērā) - pēc pulksteņa datiem veicu kilometru drusku zem piecām minūtēm, tiesa, rezultātu trūkuma dēļ nav iespējas noteikt nedz izcīnīto vietu, nedz min/km pa azimutu. Šajā reizē tā īsti nopietnu kļūdu nebija - ja nu vienīgi pēc pirmā atrastā punkta drusku par daudz laika veltīju kartes apskatei, bet pie viena cita punkta sanāca kādu 10-20 metru līkums neievērotas ejas starp ēkām dēļ. Un jā - distance bija drusku garāka, kā biju rēķinājies - bišķi virs 5 km, kas sprintam šķita itin padaudz.

4. Siguldas Kompass
Sporta klubs "Siguldas takas" orientēšanās seriālu ir reanimējis pēc vairāk kā desmit gadu dīkstāves, līdz ar to apmeklētais Kompasa posms bija ne tikai man, bet domājams arī tā organizētājiem. Protams, Inčukalns, kur notika šis pasākums, ir teju vai Rīga un es nebūtu pārsteigts tur piedalīties arī Magnētā, bet nu labi - ja skaitās Sigulda, tātad skaitās Sigulda. Piedāvājumā šai reizē bija trīs tradicionālas Pavēles tipa distances un viena Izaicinājuma distance, kurā, cik sapratu, bija starppunkti, kas nav iezīmēti kartē, kas veicami vai nu pa azimutu vai pa reljefu vai kā nu prasīts. Pirmajā reizē izvēlējos tradicionālo variantu - garo Pavēli, bet kādu reizi gan jau vajadzētu aizbraukt uz Izaicinājumu - noteikti tur apgūšu kaut ko jaunu. Mazliet absurdi šķita, ka šādā tradicionālā tipa distancē leģenda ir drukāta kartes malā, tādējādi kļūstot diezgan nefunkcionāla - kā nekā karti, ja vien tas nav sprints, ērtāk ir nolocīt, un tad no leģendas tev īsti labuma nav. Ja tā padomā, būtu jau es varējis to izgriezt un ielikt leģendas turētājā, bet parocīgāk noteikti būtu, ja to jau manā vietā būtu izdarījuši organizētāji. Ar orientēšanos šoreiz sanāca īpatnēji - šausmīgi ilgi nevarēju atrast pašu pirmo kontrolpunktu (jāatzīst - man nav īstas pārliecības, ka tas bija precīzi iezīmēts, bet nu labi - var jau gadīties, ka tiešām kļūdījos), bet tālāk viss gāja kā pa sviestu, pat garlaicīgi sāka kļūt. Līdz vienam brīdim, kad man nāca atklāsme, ka tomēr nevarētu būt, ka man ir jāapmeklē visi 24 punkti secībā, jo kaut kā kilometru sanāks pārāk daudz (zīmējot karti, biju piefiksējis, ka visi punkti ir normālajā secībā, bet nebiju pārliecinājies - cik tieši to ir). Izlēmu, ka pilnā distance būs pārāk gara un ērtākais būtu pēc 18 apmeklētājiem punktiem (31-48) vēl noskriet gar nr.54, jo tas ir vairāk vai mazāk pa ceļam un tad tēmēt uz 100. Ja nu būs DSQ, tad būs DSQ. Tā arī izdarīju, un par lielu pārsteigumu sev uzzināju, ka ar 31-48 + 100 būtu precīzi pieticis, tas liekais punkts, protams, kādu minūti laika pielika klāt, bet visādi citādi - bija ok. Rezultātā - 4./7.

5. Magnēts
Ziemas sezonā Magnētā piedalījos itin neregulāri, bet uz vasaru plāni, protams, ir. Līdzīgi kā pērn, paredzēts piedalīties 30 Magnēta ieskaites posmos, vienīgi šogad startēju garākajā distancē, izmantojot pēdējo gadu, kad skaitos pēc vecuma atbilstošs 21AL grupai. Protams, rezultāti punktos visticamākais būs vēl švakāki kā pērn 21B grūpa, jo vadošie dalībnieki šajā grupā būs vēl spēcīgāki, bet tas nekas, jo no jebkura sporta veida ir zināms, ka labāk ir būt pēdējā vietā NHL, nevis pirmajā Beļģijas ledushokeja līgā. Update: beigās vienu no 30 posmiem veicu naktī. Rezultāti patiešām bija diezgan šķidri.

6. DR krasts
Citēju pats sevi: piedalījos Lejaskurzemes tūrisma un orientēšanās kluba "DR-KRASTS" seriāla posmā Liepājas piejūras zonas dienvidu galā. Tas sanāca itin labs treniņpasākums Liepājas kāpu iepazīšanai - sevišķi labi gan man šajā ziņā arī vēlāk negāja, bet gan jau bez šī skrējiena būtu grūtāk. Tāpat noskaidroju, ka Liepājā arī kāpu zonā var itin labi dabūt slapjas kājas zampā. Patika šī seriāla organizatoriskā puse.

7. Viļņas orientēšanās seriāls
Diemžēl nepiefiksēju, kā saucās pseidoklubs, kas rīko šīs sacensības, bet fakti ir tādi, ka man neizdevās sasniegt finišu veicamajā distancē, jo totāli neizdevās atrast vienu punktu. Gadās arī tā. Sākotnēji viss gāja itin labi, bet jo tālāk - jo sliktāk.

8. Ogres reljefs
Biju uz posmu Ikšķilē, atceļā manam ritenim ik pēc pārsimts metriem krita ķēde, kas aizēnoja orientēšanos. Pati orientēšanās gan arī gāja draņķīgi - pāris reizes piemetās vadātājs, aizskrēju gar nepareizo grāvi, īsi sakot - nekā laba.