Leningrad Cowboys Go America

Tā vien šķiet, ka Kaurismeki filmas es galvenokārt skatos Ditas Rietumas grāmatu iespaidā. Iepriekšējā manā sarakstā bija “I Hired a Contract Killer” pirms nieka astoņiem gadiem, bet šoreiz pienākusi kārta stāstam par to, kā Ļeņingradas kovboji devās uz Ameriku. Vispār ar Leningrad Cowboys un, iespējams, arī šo filmu esmu bijis pazīstams jau iepriekš, lai gan man pat nav skaidrs, kā un kad notikusi mūsu pirmā pazīšanās (un diez vai tas ir svarīgi).

Man nav skaidrs, kā lai atstāsta šīs filmas sižetu, jo man pat nav pārliecības par to, kas īsti ir Leningrad Cowboys un no kurienes viņi nāk. Droši vien personāži ir domāti kā krievi, bet detaļas tur galīgi nav skaidrs. Kā lai arī nebūtu, grupa ar savu valdonīgo menedžeri Vladimiru dodas uz Ameriku, jo tur cilvēki esot gatavi maksāt par jebko, kamēr Eiropā viņi ir sūds. Taču izrādās, ka arī Amerikā viss tik viegli neiet, it īpaši, ja tev nav naudas. Rezultātā, nevarējuši iekarot Ņujorku, viņi dodas ceļojumā uz Meksiku, lai tur uzstātos kāzās. Pa ceļam piestāj dažādās vietās un spēlē mūziku. Taču sižets nav šajā filmā prioritārs. Kas ir? Neesmu īsti drošs. Vairāk vai mazāk absurdas situācijas, ļoti absurdi personāži, ko raksturo jau “kovboju” ārējais tēls vien.

Ok, kas nostrādāja labi, tā bija aina lidmašīnā, kad "kovboji" mācījās angļu valodu un trenējās viens ar otru sarunāties. Joki ar ēdienu un to, ko ēda menedžeris un ko mūziķi, arī bija ok. Un kaut kādā mērā bija stilīgi, ka šajā filmā kā aktieris nelielā lomā piedalījās Džims Džarmušs.

Kaut kādā mērā var teikt, ka “Leningrad Cowboys” ir Somijas atbilde “Blues brothers”, bet - tikai kaut kādā mērā, jo Kaurismeki humors ir tik ļoti nekomerciāls, ka īsti mēģinājumu no tevis izvilināt smieklus šajā filmā nav daudz. Līdz ar to man jāsaka - manai gaumei šī filma ir laikam pārāk nepieradināta. Es varu novērtēt daudzveidīgos mūzikas žanrus, kuriem Cowboys iziet cauri šīs filmas gaitā, mēģinot iederēties dažādās situācijās, taču pašu filmu kā vienotu veselu man saprast laikam nav lemts. Ne tādā ziņā, ka tā būtu dziļa un smalka, bet - ja visā filmas garumā tevi nepamet sejas izteiksme “meh”, tad droši vien sajūsmas nav bijis daudz. Nē, gluži garlaicīgi nebija, brīžiem var saskatīt, ka no Kaursimeki varētu būt ietekmējies arī Emirs Kusturica, taču… nav šī tāda filma, ko es gribētu vēl kādreiz skatīties atkārtoti. Un noteikti nenožēloju, ka izlēmu tai laiku veltīt vienatnē, pieņemot, ka Marinu tā neinteresēs. Patiešām neinteresētu.
2022-10-02
7
comments powered by Disqus