1989

Не страшно тебе, яблоня, ночью в саду?

8.0
Šī grāmata daļēji iekļaujas manā pēdējā laika interešu tēmā - kā dokumentālā stila literatūra / publicistika, kas skar Atmodas laiku. Faktiski gan tikai pats grāmatas nobeigums attiecas uz Atmodu, bet vairāk tā vēsta par LPSR, taču lielā mērā tā ir aktuāla arī mūsdienās.
2019-03-26 21:17:07
book, 1989

Der grüne Kakadu

7.5
Zaļais kakadu diez vai ir ierindojams Šniclera ievērojamāko dramatisko darbu vidū, bet ja jau man sanāca to lasīt - tad sanāca. Un bieži vien ir tā, ka mazāk nozīmīgie ievērojamu rakstnieku darbi sevī satur kādus pārsteigumus - gan tālab, ka tie ir mazāk pretenciozi, gan tālab, ka tu vari rakstnieku iepazīt no citas puses. Nezinu, cik lielā mērā to var attiecināt uz šo lugu, bet kādas 40 minūtes izklaides tā man sarūpēja (lasāmā materiāla tur patiešām nav sevišķi daudz, varbūt minūšu pat bija vēl mazāk).
2017-11-08 18:41:37
book, 1989

Heathers

4.5
Pirmajam septembrim par godu (apraksts dabiski, ka top ar aizkavēšanos) skatījāmies vienu no filmām, ko uzgāju sarakstā kā skolas tēmas komēdiju klasiku. Tā kā līdzās tai sarakstā bija nevis "American Pie" un "Dumb and Dumber 2", bet gan "The 400 Blows", "The Breakfast Club", "Dead Poets Society" un citas cienījamas filmas, šķita - šo varētu noskatīties! Jāatzīst - galīgi nebija laba doma.
2015-09-07 19:47:42
film, 1989

Mystery Train

8.5
Apņēmība noskatīties šo filmu man radās tajā dienā, kad skatījos "Down By Law". Tagad tā beidzot ir arī materializējusies.
2013-04-02 05:35:44
film, 1989

Up To Here

7.0
Grupa "The Tragically Hip" pilnīgi noteikti ir hipsterīga - jau astoņdesmitajos gados tās dalībnieki paredzēja hipsteru nākšanu modē. Vai arī neparedzēja - tas pat varētu būt vēl hipsterīgāk.
2013-03-21 12:47:35
music, 1989

Pilsēta

7.0
"Jumpravas" hitu mašīna uzņem apgriezienus, un grupas trešajā studijas platē atrodamas vairākas no tās labāk zināmajām dziesmām. Protams, hiti - tas ne vienmēr ir labi, bet vismaz "Jumpravas" gadījumā jāatzīst, ka tās lielākais grāvējs šādu statusu ne par velti izpelnījies - ar "Ziemeļmeitu" grupai izdevās notvert kaut kādu grūti notveramu stīgu, kuras dēļ tā varētu būt kļuvusi par ikoniskāko latviešu populārās mūzikas skaņdarbu kā padomju laikos, tā arī neatkarības gados - vienkārši perfektā stilā tā apvieno tautisko, moderno un sakāpināti dramatisko, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas banalitātes grāvja. Pat, ja pilnīgi viss pārējais, ko "Jumprava" jebkad būtu ierakstījusi, būtu bezvērtīgs mēsls, vienas pašas "Ziemeļmeitas" dēļ grupas eksistence jau būtu attaisnojama.
2011-07-22 08:52:24
music, 1989

Der Tangospieler

7.0
2010-12-03 15:31:32
book, 1989

Camille Claudel

7.0
Šī nebūt nav pirmā franču filma par kādu slavenu literāru vai māksliniecisku personu, ko man nācies redzēt. Sirano de Beržeraks, Van Gogs, Serafina - tās ir dažas no šāda stila filmām, ko esmu redzējis relatīvi nesen, bet noteikti varētu atcerēties vēl dažas. Kamilla Klodela bija ievērojama franču tēlniece, kas dzīvoja 19.gadsimta 2.pusē - 20.gadsimta sākumā. Ievērojama viņa ir gan ar saviem darbiem, gan ar to, ka viņa bija droši vien slavenākā Francijas tēlnieka Rodēna mīļotā sieviete diezgan ilgus gadus, plus vēl viņas brālis kļuva par slavenu diplomātu un dzejnieku. Kā jau tas biogrāfiskajās drāmās ir raksturīgs, Kamillas Klodelas dzīve bija pilna visdažādākajām rūpēm un raizēm - ieskaitot pastāvīgu kašķēšanos ar māti (lēvurs!), nievājošu attieksmi no daudzu vīriešu puses (kā gan bez stulbiem seksistiem) un ļoti nelaimīgas personīgās dzives (jo, protams, viņa nebija vienīgā sieviete Rodēna dzīvē), bet pāri par visu viņai bija viņas māksla. Kā jau tas franču kino ir gandrīz neizbēgami - kaislīgais mīlnieks Rodēns nav neviens cits kā Žerārs Depardjē, tikām Kamillu Klodelu atveido Izabella Adžāni, kas par šo filmu pat tika nominēta Oskaram (kuru viņa gan tomēr neieguva, piekāpjoties tolaik 80 gadus vecajai Džesikai Tandijai par filmu "Driving Miss Daisy"), un jāatzīst, ka sievietes grūto dzīvi Adžani spēj atainot vienkārši lieliski. Pati filma gan mani kopumā atstāja diezgan vēsu - tā ir pavisam tipiska biopic, ar šādām filmām tipiskiem izgājieniem, visai tipisku varoni un visai tipisku vizuālo pusi. Kā teikt - lieliski uztaisīts produkts, bet ne vairāk. Patiesibā jāatzīst, ka šādas biogrāfiskās drāmas mani lielākoties ne pārāk interesē - it īpaši, ja to varoņi:
2010-11-07 21:30:14
film, 1989

UK Jive

4.0
"UK Jive" ir tieši tik bezcerīgs albums, kādu no The Kinks varēja gaidīt 1989.gadā. Man pat grūti saprast, kas bija tas dzinulis, kas lika grupai turpināt rakstīt vienu komerciāli un mākslinieciski neveiksmīgu albumu pēc otra. Rejs Deiviss taču ir gudrs vīrietis, viņam pēc idejas vajadzētu saprast, ka nebeidzama vecu melodiju vilkšana no atkritumiem, apdziedot vienas un tās pašas simts reizes nodreijātās tēmas, ne pie kā laba novest nevar. Varbūt kaut kādā brīdī Rejam Deivisam piemetās kāds brain slug no Futurama pasaules? Man pat cita izskaidrojuma nav. "UK Jive" vispār kā tāds izklausās pēc ieraksta, kuru radījusi nevis dzīva grupa, bet gan zombiju apvienība, kur nevienam nav sevišķas intereses nedz par mūzikas radīšanas procesu, nedz par tās gala produktu. Aranžējumi ir kokaini un vienveidīgi. Kā Rejs Deiviss varēja nolaisties tādā līmenī, lai piepildītu albumu ar bezcerīgi garlaicīgiem mēsliem kā "How do I get close", "Now and then" un "Bright Lights"? Reizēm viņš mēģina atdzīvināt divdesmit gadus senu pagātni, kā, piemēram, dziesmā "War is over", taču šīs ir tādas dziesmas, kas nevis tev saka: "Tas ir vecais labais Rejs Deiviss, kas sešdesmitajos gados bija viens no pasaules radošākajiem mūziķiem, un viņš ir atgriezies.", bet gan drīzāk liek tev nolikt malā šo ierakstu, lai paklausītos īstu jaunu Reju Deivisu, nevis kaut kādu 20 gadus vēlāk radītu atgremojumu. Lai gan, protams, šāda dziesma ir baudāmāka nekā 90% šī ieraksta satura.
2010-11-02 10:39:11
music, 1989

Durcheinandertal

7.0
Šis ir viens no pēdējiem Šveices dižgara Fridriha Dirrenmata romāniem un vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām viņa grāmatām, ko līdz šim nebiju izlasījis. Savulaik, kad vēl regulāri mēdzu iegriezties Gētes institūta bibliotēkā (kas nemaz nebija tik dramatiski sen, līdz apmēram 2008.gadam tur varētu būt apgrozījies), viens no maniem standarta variantiem bija ņemt kārtējo šī autora grāmatu. Droši vien "Durcheinandertal" tur vienkārši nebija, jo citu iemeslu tā neizlasīšanai atrast nevaru. Kas gan nenozīmē, ka šī grāmata man būtu sagādājusi iepriekš nepieredzētu baudījumu un ka es to uzreiz automātiski atzītu par izcilāko šī rakstnieka darbu, ko man nācies lasīt.
2010-07-26 21:42:51
book, 1989

A Bit of Fry and Laurie: Season 1

8.0
Ar Stīvenu Fraju un Hjū Loriju mani iepazīstināja seriāls "Blackadder", kurā viņi abi atveidoja otrā plāna personāžus. Pirms kāda laika noskatījos pirmo sezonu viņu kopdarbībai, atveidojot slavenos P.Dz.Vudhauza varoņus Džīvsu un Vusteru, bet jāatzīst, ka attiecīgais seriāls mani ne pārāk uzrunāja - nebija jau slikti, bet Vodhauza materiāls neizcēlās ar daudzveidību. Biju jau gandrīz piemirsis šādu komiķu eksistenci, kad noskatījos dokumentālu raidījumu "Blackadder rides again", kura iespaidā nolēmu vēlreiz pievērsties Frajam un Lorijam un konkrētāk - viņu kopīgajam komēdiju šovam "A Bit of Fry and Laurie".
2010-01-30 22:45:19
film, 1989

My left foot

8.0
Džima Šeridana "My left foot" diezgan labi atbilst motivējošā kino kategorijai. Kā nekā - filmas varonis (pilnīgi reāla personība) Kristijs Brauns patiešām ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir pelnījis, lai par viņu tiktu uzņemta filma. Brauns piedzima ar ļoti smagu veselības traucējumu - cerebrālo trieku, kuras rezultātā viņš nespēja kontrolēt nevienu sava ķermeņa daļu, izņemot kreiso kāju (tāpēc arī nosaukums). Turklāt vēl arī viņa dzimšanas apstākļi nebija nekādi izcili - divdesmitā gadsimta pirmās puses Dublinas trūcīgie slāņi, viņš bija viens no bērniem ģimenē, kurā to kopumā bija 22 (izdzīvoja gan tikai 13), un no sākta gala visi, izņemot Kristija māti, bērnu uzskatīja arīdzan par mācīties nespējīgu dārzeni. Un bija jau arī pamats šādam uzskatam: ja puika nespēj izdvest artikulētas skaņas un vispār jebkādi tikts no pārējo puses (izņemot māti) saprasts, grūti gaidīt no viņa lielas lietas. Taču izrādījās - varēja gan gaidīt. Izrādījās, ka čalim bija nopietna interese un talants glezniecībā, turklāt kad šim bija kādi 10 gadi, atklājās, ka arī ar apziņu viņam viss ir kārtībā, viņš iemācījās lasīt un tad pamazām - arī runāt. Vēlāk viņš kļuva visnotaļ slavens ne tikai ar savām gleznām, bet arī ar pašrakstīto grāmatu "My left foot" (kuru īsti nesaprotu - viņš vai nu rakstīja uz rakstāmmašīnas ar to pašu kreiso kāju, vai arī nē). Taču šaubu nav - izrādījās, ka viņam bija arī literāta talants un grāmata kļuva par grāvēju.
2009-11-23 16:06:34
film, 1989

Radio Silence

6.0
Patiesībā man ir ļoti dīvaini klausīties šo Grebenščikova albumu, jo tas pagalam neiederas manā izpratnē par šo mūziķi un manā līdzšinējā pieredzē ar viņa ierakstiem. Te, protams, ir vesela virkne faktoru, kuras ietekmē šis albums nelīdzinās vairumam BG citu veikumu, bet būtiskākie droši vien ir tā tapšanas apstākļi - albumu BG ierakstīja Ņujorkā, bet producēja to Deivs Stjuarts, kas labāk zināms ar savu dalību duetā Eurythmics. Un tici man vai nē, bet Eurythmics un Akvarium ir diezgan atšķirīgu stilu grupas. Rezultātā arī Radio Silence ir daudz vairāk deju mūzikas ritmu nekā to esmu paradis no BG sagaidīt. Un instrumentālā puse ierakstam arī ir tāda, ka mani pat nedaudz biedē - tāda pārmoderni tehnoloģiska, kas liek domāt ne tikai par Eurythmics, bet arī par Depeche Mode un reizēm - arī par nedaudz trulākiem astoņdesmito gadu mūziķiem. Ai, nē - ne par trulākiem, jo Eurythmics jau pieminēju.
2009-10-16 22:05:18
music, 1989

The Acacia

4.0
Patiesībā es šo Kloda Simona romānu līdz galam neizlasīju. Tā ka fui man, kauns man, negods man un vispār - kā es uzdrošinos rakstīt par grāmatu, ko neesmu izlasījis? Bet man nekas cits neatlika - man tā bija tik ļoti piegriezusies, ka es to biju tāpat sācis lasīt absolūti pa diagonāli, ka vienkāši vairs nebija skaidrs - kāda gan jēga bija mēģinājumiem to lasīt turpmāk.
2009-08-03 12:56:37
book, 1989

Mother`s Milk

6.0
Interesanti man iet ar tiem asajiem pipariem - ir viņiem ieraksti, pēc kuriem uzreiz esmu gatavs šos pasludināt ja ne par cilvēces glābējiem, tad par vienu no spēcīgākajiem pēdējo 25 gadu muzikālajiem kolektīviem gan, un ir viņiem plates, kuras man ne pārāk patīk. Vakar klausījos "Freaky Styley" un biju sajūsmā, šodien "Mother`s Milk", ko arī daudzi uzskata par ļoti labu albumu, mani nepavisam nepārliecina. Šajā ierakstā notika grupas pārveidošanās no tās astoņdesmito gadu skanējuma uz deviņdesmito gadu RHCP. Hillers Slovāks bija paspējis nomirt no narkotiku pārdozēšanas, bet Džeks Aironss (bundzinieks) to īsti nespēja pārdzīvot un grupu atstāja. Rezultātā bungas pārņēma Čeds Smits, bet par grupas ģitāristu kļuva tolaik vēl tīņa vecumā bijušais Džons Frušente. Ieraksta producenti uzstāja uz to, ka tam jābūt metāliskākam un smagākam nekā grupas agrākajiem veikumiem, un tāds tas patiešām ir. Patiesībā es gluži neteiktu, ka tas izklausās tipiski pēc deviņdesmito gadu RHCP, bet arī pēc agrīnajiem grupas veikumiem tas neizklausās. Tajā atkal jau ir daudz visdažādāko elementu, kuru vidū atrodas vieta arī vienam Džimija Hendrixa cover`am - "Fire", kurā turklāt vēl ģitārpartiju paspēja ierakstīt tobrīd vēl dzīvais Slovāks. Tikām citās dziesmās jau visur piedalās Frušente, pamazām arvien nozīmīgāks grupas dalībnieks kļūst Flī ar basģitāru. Principā vietām var just, ka pipari mēģina uztaustīt to skanējumu, kas vēlāk viņus padarīja par megazvaigznēm, bet īsti vēl klāt šis skanējums nav - kaut kur tu izdzirdi dažas notis, kas šķiet ļoti zināmas, kā piem., "Pretty little ditty" ievadā, bet tad to aizstāj kaut kas pilnīgi cits. Kopumā šis ir diezgan tipisks andergraunda ieraksts - brīžiem tas neizklausās īsti pabeigts, brīžiem tā aranžējumi ir pavisam neraksturīgi vēlākajiem RHCP veikumiem - kaut vai pūšamo instrumentu līdzdalība daudzās Mother`s Milk dziesmās man īsti neatgādina vēlākos RHCP. Kiedis šeit ļoti retās dziesmās dzied, daudz vairāk te ir repošanas elementu, reizēm labu - kā "Subway to Venus", reizēm mazāk labu - kā "Magic Johnson". Kaut kas īsti man šajā albumā nepatīk, nevaru droši pateikt, kas tieši, bet nav tas manā gaumē.
2009-04-29 17:17:47
music, 1989

New York

8.0
Savā 15. pēc kārtas studijas albumā Lū Rīds pievēršas pilsētai, ar kuru saistīta lielākā daļa viņa dzīves - Ņujorkai, kuras dzīves dažādiem (lielākoties - drīzāk skumjiem nekā priecīgiem) aspektiem veltītas visas 14 šī ieraksta dziesmas. Pat pēc saviem standartiem Lū šajā albumā sevišķi daudz neaizraujas ar dziedāšanu - reti kur viņa vokāls ir bijis runājošāks nekā šajā albumā. Ja šajā ierakstā ir kāda dziesma, ko varētu saukt par "zināmu", tā droši vien ir "Dirty Boulevard", kurā Rīds izsakās skarbi:
2009-04-28 10:00:47
music, 1989

Rock Island

4.0
Sanāca neliels lēciens pāri 10 JT darbības gadiem, jo izrādījās, ka manā krājumā praktiski nav pārstāvēti grupas ieraksti no astoņdesmitajiem gadiem. Ja "Rock Island" ir tipisks šīs ēras ieraksts, tad varu teikt klasiķa vārdiem - "labi, ka tā". Ievērojot to, ka arī Andersons pats pēdējā laikā neko sevišķi pozitīvi nav izteicies par šī albuma kvalitāti, nav brīnums, ka tas ir stipri skumjš skanējuma ziņā. Un ievērojot arī to, ka šajā ērā JT pāris gadus iepriekš bija dabūjuši Grammy par gada labāko metāla albumu, ir skaidrs arī tas, ka vecie labie progrokeri ir pārvērtušies par kaut ko tādu, kam ar veco labo progroku diez ko daudz kopīga nav.
2009-03-17 10:19:25
music, 1989

Zvezda po imeni Solnce

6.0
Vajadzētu tā kā aiziet un kaut kur uz sienas uzšņāpt uzrakstu "Цой жив!", citādi sen tādus neesmu nekur redzējis. Vai nu Viktoru Coju un "Kino" ir aizmirsuši vai arī tie cilvēki, kas viņu atceras, vairs neraksta uz sienām un sētām, bet ir tikai fakti un fakti ir tādi, ka "Kino" tagad vairs ne tuvu nav tik populāra grupa kā tā bija savulaik. Pirms brīža izlasīju, ka pirms pāris gadiem grupa tika daļēji reanimēta, taču es par to neko nevēlos zināt - "Кино" без Цоя, это для меня никакое не "Кино".
2008-12-09 17:15:18
music, 1989

When Harry Met Sally

8.5
Lai arī jau vismaz pēdējos piecus-sešus gadus es filmas skatos ļoti, ļoti daudz, joprojām ir saglabājies tūkstošiem MUST SEE filmu, kuras es neesmu redzējis, bet "standarta" cilvēks tās ir redzējis pat vairākkārt. Kāpēc tā? Droši vien tālab, ka es gandrīz nekad neesmu skatījies filmas televīzijā. Tajos laikos, kad televizors un es vēl dzīvojām zem viena jumta, es skatījos sporta pārraides, dokumentālus raidījumus, tolkšovus (ļoti jēdzīga nodarbe), mūzikas raidījumus, bet ne filmas. Un līdz ar to, ja tev izdzirdot, ka rāda "Kā Harijs satika Salliju", pirmā reakcija ir - atkal!, tad man tā ir - wow! Protams, arī tagad es filmas neskatos televīzijā, bet runa jau nav par to.
2008-08-27 07:53:57
film, 1989

Journeyman

6.5
Turpinu (pēc neliela pārtraukuma) iešanu cauri Ērika Kleptona astoņdesmito gadu ierakstiem. Par laimi "Journeyman" radās jau gandrīz pašās šīs desmitgades beigās un šeit, pārmaiņas pēc, Kleptons vairāk uzsvaru licis uz savu paša ģitārspēli un mazāk - uz dažādiem pretīgiem astoņdesmito gadu "gadžetiem". Melodiski ieraksts gan ir stipri plakans un neaktuāls, bet ar to, manuprāt, šāda ieraksta kontekstā varētu rēķināties jau tāpat. Ieraksta veiksmīgākais singls "Bad Love" ne tuvu nav viena no labākajām dziesmām, un patiesībā šeit vispār ir ļoti akūts labāko dziesmu trūkums - viss ir pārmērīgi bombastic, pārmērīgi nesirsnīgs, pārmērīgi skaļš un bezsaturīgs, savulaik Kleptons noteikti bija emocionāli labāk uzrunāt spējīgs klausītājus nekā šī ieraksta laikā. Nē, ir dziesmas, kuras man patīk tīri labi - kaut vai "Before you accuse me", bet ne vairāk kā "tīri labi" - runāt par kaut ko satriecošu, atmiņā ļoti paliekošu vai fenomenālu šī ieraksta kontekstā nav iespējams. Tas nav tāda kalibra ieraksts un ja tu neesi maniakāls Kleptona fans, tev nav nekādas vajadzības to jebkad klausīties.
2008-08-25 09:58:35
music, 1989

Nero

5.5
Kas mani motivēja ņemt un lasīt vēsturisku romānu par Romas imperatoru Neronu, tas ir labs jautājums, uz kuru es pats diemžēl atbildēt nevaru. Varbūt - stulbums. Varbūt - zinātkāre. Katrā ziņā tuvākajā laikā, ja man rastos nepieciešamība izrādīt savas zināšanas par Senās Romas vēsturi, es varētu ar tām paspīdēt (vismaz kaut kādā mērā). Vienlaikus apzinos, ka visai drīz to visu atkal aizmirsīšu, jo nekā fenomenāli interesanta tur jau patiesībā nav. Romāna galvenās īpašības ir tādas, ka tajā salīdzinoši neitrālā stilā atstāstīti daži gadu desmiti no Romas vēstures - iekļaujot Tibērija, Kaligulas, Klaudija un Nērona valdīšanas laikus. Teikt, ka Nerons šeit iegūtu pilnīgi skaidru portretu, es laikam tomēr nevaru - jā, viņš netiek totāli demonizēts vai glorificēts, bet vismaz man saprast, kādā tad veidā funkcionē viņa galva, laikam jau neizdodas, un nezinu, vai es to vispār gribētu uzzināt. Protams, atstāstīt sižetu šeit būtu lieki - vari mierīgi apskatīties Wikipedia rakstu par attiecīgu Romas vēstures posmu un gūsi pietiekami pilnīgu priekšstatu.
2008-04-29 17:21:07
book, 1989

Trash

6.0
"Trash" droši vien ir tas albūms, ar kuru vairumam cilvēku (vismaz tādiem, kas kaut nedaudz par to ir dzirdējuši) mūsdienās asociējas vārdi "Alice Cooper". Kā nekā tas ir ieraksts, kurā atrodama leģendārā "Poison", kas šo čūsku veci padarīja par MTV mīluli. Bet, protams, tas nenozīmē, ka "Trash" būtu Kūpera labākais albūms vai kaut viens no labākajiem.
2008-02-12 09:33:33
music, 1989

S and M Airlines

3.5
NOFX amerikāņu puspagrīdes pankrgrupu vidū kotējas pietiekami augstu, taču viņu otrais albūms "Sadomazo aerolīnijas" par viņu labāko stundu netiek uzskatīts. Un tur nebūtu par ko brīnīties. Grupa, kuras dziesmu idejiskais saturs reti pārsniedz frāzi "Mean people suck". Vai tas, kā viņi cīnās par vārda brīvību (Vanilla Sex):
2008-01-09 17:05:56
music, 1989

Back to the Future Part II

6.5
Vispār es nebiju domājis skatīties Atpakaļ nākotnē otro daļu, bet tā sanāca, ka kaut kā nebija noskaņojuma pieķerties kaut kam nopietnākam, plus šo filmu iepriekš biju redzējis tikai vienreiz un tās saturu līdz ar to atcerējos diezgan švaki, tā ka izlēmu tomēr to noskatīties.
2007-12-13 14:00:40
film, 1989

Erik The Viking

8.0
You know what, this is another one of the films directed by a former Monty Python - although it isn`t Terry Gilliam but his namesake Terry Jones who directed this piece of cinema here. And what else - John Cleese can be seen here as well as in the Gilliam flick. What I don`t understand about the film is why is "Time bandits" rated higher than this film here? To be honest, I liked it. And why not? Erik is a viking who doesn`t like raping, nor does he really enjoy pillaging and killing, and he decides to go along with his mates to Valhalla and ask the gods to stop all this nonsense. There`s a coward, a sly blacksmith, a man who must be berserk, father of the pseudo-berserk man, a christian priest and I guess some other members of the crew going on this quest. At some points the film gets quite funny while unlike `Time bandits` it does have it`s idea and isn`t entirely a comedy as one could think. I liked John Cleese once again, so was Terry Jones` character worth a good laugh. And the gods...
film, 1989

Tales of Creation

5.0
Atzīšos, ka šobrīd nepacietīgi gaidu, kad būs garām divas lietas manā dzīvē - maģistra darba rakstīšana un 9. mp3 disks. Kamēr ar maģistra darbu viss ir skaidrs - līdz šīs nedēļas piektdienai tas ir jāpabeidz un ne vēlāk kā pirmdien jānodod, ar šo disku situācija ir mazliet bēdīgākā. Rindā aiz "Candlemass" gaida vēl tādi simpātiski izpildītāji kā "Empyrium", "Macbeth" un "Michael Schenker Group", arī otrais "Foo Fighters" albūms īpaši nesteidzas pats sevi noklausīties. Īsi sakot, es gaidu, kad beidzot būs pāri mana metāla ierakstu ēra (kurai teorētiski ar šo disku būtu arī jābeidzas).
music, 1989

Bleach

8.0
Neticami, bet es jau otro dienu no vietas klausos vienu "Nirvanas" albūmu! Un vēl neticamāk ir tas, ka es nemaz neesmu tik trakā sajūsmā. Vienkārši šāda mūzika patiesībā ir tīri labi piemērota darbam, cik dīvaini tas lai arī nebūtu. Protams, varbūt ja es nebūtu šīs dienas tik intensīvi ņēmies ar Microsoft Visual Studio, es būtu varējis ātrāk mest Nirvanai mieru, bet tā sanāca, ka šīs dziesmas man ausīs skan jau ļoti ilgi, un dīvainākais ir tas, ka šis diezgan nepieradinātais ieraksts tomēr iekačā ne sliktāk par "Nevermind". Pazīstamo dziesmu šajā ierakstā nav īpaši daudz, nu, varbūt "About a girl", kas izpelnījās lielāku slavu unplugged ierakstā, varbūt maniakālais "Negative Creep", varbūt "School", noteikti "Floyd the Barber", noteikti ievadošais "Blew". OK, varbūt visas šīs dziesmas nav nemaz tik pazīstamas, toties tās ir foršas, cik nu vārds foršs ir attiecināms uz Nirvanu, kas laikam nav pati foršākā grupa civilizācijas vēsturē. Vēl es nupat nācu pie atklāsmes, ka Nirvana ir diezgan līdzīga skanējuma ziņa Merilinam Mensonam (varbūt gan otrādi) un ka tas nav nemaz tik slikti.
music, 1989

Around the World in 80 Days

9.0
(valoda: angļu). Patiesībā Maikls Peilins nav šī raidījuma režisors, bet gan tikai galvenais varonis, tomēr, manuprāt, te tomēr tieši viņš ir tas, ko man vajadzētu dēvēt par autoru un nevis tie divi tipi, kas veica režisoru pienākumus. Nenoliegšu, ka raidījumu ciklu tapšanas gads (astoņdesmito beigas) man radīja zināmas aizdomas par šī veidojuma kvalitāti, ne velti 80tie tiek bieži saukti par tizlāko desmitgadi, tomēr Peilins man nepavisam nelika vilties. Pati ideja ir gaužām vienkārša - Maikls Peilins BBC uzdevumā dodas apkārt pasaulei, neizmantojot lidmašīnas un mēģina šo ceļumu veikt iespējami līdzīgā maršrutā kā Filiass Fogs Žila Verna romānā. Tikai atšķirība ir tāda, ka Fogs saskārās ar autora izdomātām problēmām, kas lielākoties bija piedzīvojumiem bagātas, kamēr reālais Peilins saskaras ar gluži prozaiskiem šķēršļiem - streikiem, kuģu remontiem utt. Filma ir sadalīta 7 epizodēs, katra pa 45 minūtēm. Peilina maršruts ir vairāk vai mazāk sekojošs: no Londonas ar vilcienu uz kontinentālo Eiropu, pietura Venēcijā, no turienes ar kuģi uz Krētu, tālāk - Aleksandrija, Kaira, Sueca, pa Sarkano jūru līdz Džedai, pāri Sauda Arābijai ar mašīnu, no Dubajas uz Bombeju, tālāk cauri Indijai, no Madrasas cauri Singapūrai uz Honkongu, vilcienā cauri Ķīnai, no Šanhajas uz Japānu, no Tokijas uz Losandželosu, pāri Amerikai līdz Ņujorkai un atkal ar kuģi pāri okeānam uz Angliju. Patērētais laiks: 79 dienas un 7 stundas. Tomēr interesantas šajā filmā ir ne tikai vietas, bet, prognozējami, arī Peilina stāstījums, turklāt daudzviet viņš iesaistās interesantās lietās - savāc atkritumus Venēcijā, skatās futbolu Kairā, lido ar gaisa balonu štatos, brauc uz Indiju noplukušā buru kuģī. Droši vien jaukākais Peilinā ir tas, ka viņš ir interesants un vienlaicīgi jauks cilvēks - ar savu mazliet paitonisko un tomēr daudz mīkstāko kā agrāk humoru, ar nebeidzamu optimismu, atvērtību attiecībā pret cilvēkiem un spēju pasmieties par sevi pašu. Un, protams, pēc šīs filmas noskatīšanās vienkārši pārsteidzošā mērā gribas dirnēt augu dienu birojā un vienīgo ceļojumu ik dienas veikt ar tramvaju pāri Daugavai. Noteikti nākamgad plānoju noskatīties visus pārējos Peilina raidījumu ciklus.
film, 1989

Drugstore Cowboy

7.0
Beidzot noskatījāmies "Drugstore Cowboy", filmu, kura manā datorā parādījās vienlaicīgi ar "Naked Lunch" un "Requiem for a Dream" (kuru vēl neesmu saņēmies noskatīties atkārtoti). Patiesībā šī ir diezgan skaidra un saprotama filma par narkotikām. Mets Dilons ir Bobs, kurš vada 4 cilvēku bandu, kas specializējas uz aptieku apzagšanu, lai iegūtu narkotikas. Vēl viņa komandā ietilpst Diāna, viņa sieva, kuru viņš bezgalīgi mīl un kura bezgalīgi mīl narkotikas (citāts iz filmas sākuma), viņa čoms Riks un šamā draudzene Nadīne. Tā nu viņi četratā ņemas, visu laiku bēguļojot no policistiem, kuri to vien domā, kā viņus savākt aiz restēm. Bobam ir zināmās zīmes, no kurām jāizvairās, lai varētu narkodzīvē kaut ko sasniegt un viena šāda sliktā zīmē parādās, kad Nadīne nejauši ieminas, ka viņai un Rikam gribētos iegādāties suni, bet suņa pieminēšana nozīmē 30 dienas neveiksmju. Līdz ar to viņi pamet pilsētu un dodas ceļojumā pa reģioniem. Kad Bobs sakliedz uz Nadīnu, ka viņas dēļ viņiem nekas nesanāk (pēc tam, kad viņa sataisījusi troksni, kura dēļ nācies pārtraukt kādas neapsargātas aptiekas apzagšanu), šī sadusmojas un izdara pašnāvību pārdozējot, atstājot uz gultas cepuri, kas Boba pasaulē nozīmē vismaz 15 gadus neveiksmju. Šīs neveiksmes jau sākas, kad Bobs gandrīz tiek aizturēts, mēģinot apzagt slimnīcu. Viss beidzas viņam šajā reizē labvēlīgi, toties radušās problēmas, ko darīt ar Nadīnas līķi, jo konkrētajā štatā pārdozēšana tiek pielīdzīnāta slepkavībai. Un labākais ir tas, ka bandai ir jāatstāj savs viesnīcas numurs, jo tas ticis rezervēts šerifu sanāksmei. Ar pūlēm viņi līķi tomēr no viesnīcas izdabū, bet Bobs izlēmis mest mieru savai darbībai, tā kā tāpat veiksmes daudzus gadus nebūs un pierakstīties programmā, lai ārstētos no narkotikām. Šādā iestādē viņš satiek savu čomu, vecu mācītāju un narkomānu, kuru atveido pats William S. Burroughs, leģendārais bītņiku rakstnieks un atkarīgais. Beigās, kad pārītis jaunu narkomānu Bobu gandrīz nogalina un viņu ved "ātrajos", viņš domā par to, ka cepures lāstam vajadzētu tagad būt izpirktam. Līdz ar to, ja viņš izdzīvos, viņam būs iespējas atgriezties. Tomēr tikai ja. Vispār - laba filma, priekš narkotiku filmas pat ne gruzoniska, protams, tas nav "Trainspotting" vai "Requiem for a Dream", bet vismaz "Sweet Sixteen" līmenī tā noteikti ir. Turklāt Berouza personāžs - riktīga odziņa.
film, 1989

History of the World in 10.5 chapters

9.0
(valoda: krievu) Džuliana Bārnsa vārds manā literatūras mīļa krājumā ir jauns, bet izskatās, ka drīzumā centīšos mūsu pazīšanos uzlabot. "Pasaules vēsture 10 ar pusi nodaļās" patiesībā gluži precīzi pasaules vēsturi neatspoguļo. Kā lasīju atsauksmēs, šo darbu pat ne visi kritiķi ir gatavi saukt par romānu, jo tas vienlaicīgi ir stāstu krājums, romāns, kā arī eseja. Atstāstīšu pa nodaļai. Pirmā nodaļa - "Bezbiļetnieks" - ir cilvēces lielākā piedzīvojuma - grēku plūdu atstāstījums no ķirmja skatu punkta. Brīžiem šausminošs, brīžiem šokējošs, brīžiem komisks tas ir stāstījums par to, kā Noass - ticīgs alkoholiķis - ar savu ne pārāk attīstīto primātu saimi tika Dieva izvēlēti, lai glābtu pasaules dzīvo radību no grēku plūdiem un ne pārāk veiksmīgi to izdarīja. Kā apgalvo ķirmis, kas uz kuģa nokļuvis nelegāli (jo Noass bija sastādījis vēlamo un nevēlamo izglābšanas ziņā dzīvnieku sugu sarakstus), gorilla būtu bijis daudz labāks pasākuma vadītājs par cilvēku. 2. stāsts jeb otrā nodaļa nosaukta "Viesi". Te mēs iepazīstam angļu vēsturnieku un gidu Frenklinu Hjūzu, kas vada ceļojumu ar kruīza kuģi pa Vidusjūru, kad kuģi pārņem musulmaņu teroristi, kas vēlas, lai apmaiņā pret ķīlnieku dzīvībām tiktu atbrīvoti viņu bieri cietumā, bet Franklins neviļus kļūst ja ne gluži par viņu sabiedroto, tad nedaudz uz to pusi - viņam tiek uzticēts paskaidrot pasažieriem, kādēļ tas ir tikai taisnīgi, ka viņi mirs (un kļūs par kārtējiem cionisma noziegumu upuriem). Labākais kas atgadās - šī stāstījuma beigās kuģi šturmē specvienība, bojā iet vairāki ķīlnieki un visi teroristi, kā rezultātā Franklins iegūst noziedznieku piekritēja imidžu, lai gan patiesībā viņš tikai centās izglābt savas draudzenes dzīvību. Trešā nodaļa - "Reliģijas kari" - ir absurda viduslaiku tiesas procesa pieraksts, kurā tiek apsūdzēti ķirmji, kuri sagrauzuši krēslu, kurā apsēdies bīskaps un pārsitis pieri, par ko ķirmjiem draud izslēgšana no baznīcas (kā apgalvo autors, par pamatu viņš izmantojis reālu procesu, kur par atbildētājiem bijušas žurkas). Patiesībā ļoti interesanti lasīt, kā tiek realizēts teoloģiski juridisks disputs šajā jautājumā. Numur 4 - "Izdzīvojusī" - ir stāsts par sievieti, kura bēg no sava vardarbīgā drauga un no tuvojošās kara, paglābjoties laivā ar diviem kaķiem (Noasa šķirsts numur 2), kur viņai sāk pamazām rādīties murgi, tā ka beigās nav vairs skaidrs - kurš ir traks - sieviete vai pasaule - un kur viņa atrodas - uz neapdzīvotas salas, kur kaķenei piedzimst kaķēni, vai slimnīcā. Nodaļa numur 5 - atkal vēsta par kuģošanu. Tas ir vairāk vai mazāk autentisks atgadījums par buru kuģi, kas cieta avārijā un kura pasažieru vairums nonāca uz milzīga plosta, uz kura tie pamazām viens otru cīņā par izdzīvošanu apslaktēja vai arī apēda. Otrajā šī stāsta daļā tiek stāstīts par to, kā kāds mākslinieks atainojis šo plosta traģēdiju. 6. nodaļa - "Kalns". Vēstījums par sievieti 19. gadsimtā, kas izlēmusi lūgt Dievam piedošanu par viņas tēva izteiktajiem zaimiem. Kopā ar savu ceļa biedreni viņa mēro ceļu līdz Araratam un kādā alā kalnā mirst. 7. nodaļa sastāv no 3 stāstiem. Pirmais - par kādu vīrieti, kas sievietes apģērbā izglābies no Titānika katastrofas (jo sievietēm bija augstāka prioritāte tikt izglābtām). Otrais - par to, vai Jonass būtu varējis izdzīvot vaļa iekšpusē un par to, kā gadījumi ar īslaicīgākām nokļūšanām vaļa vēderā un izdzīvošanām varētu uzlabot šī mīta ticamību. Pēdējā daļa - stāstījums par kuģi ar ebrejiem, kas glābās no fašistiskās Vācijas un kurus nekur negribēja pieņemt, kamēr beigās viņi atgriezās Eiropā un katra likteni izšķīra lielā mērā tas, kura Eiropas valsts viņu piekrita pieņemt - Francija, Beļģija, Nīderlande vai Anglija. 8. stāsts - "Augšup pa upi" - ir vēstījums par to, kā angļi uzņem filmu kaut kur Dienvidamerikā par diviem mācītājiem, kas strīdējušies par indiāņu kristīšanas nepieciešamību, un par indiāņu cilti, kas piedalās filmēšanā un beigās atļauj vienam no mācītāju atveidotājiem iet bojā. 9. daļa - projekts "Ararats" - stāsta par amerikāņu astronautu, kam uz Mēness balss pateikusi, ka viņam jāatgriežas uz Zemes un jāatrod Noasa šķirsts. Viņš tad saceļ lielu ažiotāžu, savāc līdzekļus un kopā ar vienu čomu šturmē Araratu, bet atrod nevis šķirstu, bet gan alu, kurā ir cilvēka kauli, par ko šis astronauts secina, ka tām jābūt Noasa mirstīgajām atliekām. Tikai izrādās, ka Noass miris 19. gadsimtā un bijis sieviete (skat. 6. stāstu). Visubeidzot 10., noslēdzošā daļa, vēsta par sapni, kurā cilvēkam rādījies, ka viņš ir pamodies. Un pamodies viņš ir - miris. Paradīzē. Paradīze šajā izpratnē ir vieta, kur piepildās visas tavas vēlmes. Tev ir tavas mīļākās drēbes, tāds ēdiens, par kādu esi tikai sapņojis, iespēja satikt slavenības un pat pārgulēt ar tām, neierobežoti finansiālie līdzekļi, turklāt tu vari skatīties televīzijā, kā uzvar tava mīļākā futbola komanda, kļūt par izcilu golfa spēlētāju un vispār - sasniegt visu. Bet ir tikai viens bet - tas turpinās bezgalīgi, un, kā izrādās, ikvienam cilvēkam šāda paradīze ar laiku piegriežas un viņš izvēlas nomirt vēlreiz (vai nu tālāk vai arī - pavisam, nav skaidrs). Kā tiek apgalvots, vislabāk mūžību pacieš zinātnieki un juristi. Pirmie - jo viņie ir iespēja atklāt to, ko nepaspēja atklāt iepriekš, otrie - tāpēc ka lietu, kuras atšķetināt, izpētīt utt. ir bezgala daudz. Bet beigās arī no Paradīzes jāaiziet. Starp citu, Paradīzē nokļūst visi - nekāda tiesāšana nenotiek un vienādas iespējas tur uzturēties ir Ādolfam Hitleram un Mātei Terēzai. Vispār - ļoti pārliecinoša un interesanta grāmata, kas ir vienlaicīgi dziļa un viegla. Noteikti gribu izlasīt vēl kaut ko no Bārnsa darbiem.
book, 1989

Indiana Jones and the Last Crusade

8.0
(valoda: krievu) Ja tā labi padomā, es īsti neatceros, kad iepriekšējo reizi skatījos kādu no Indianas Džonsa filmām. Noteikti - pasen. Ar garantiju - pamatskolā. Iespējams - sākumskolā. Pa televizoru. Varbūt videomagnetafonā, varbūt nē. Vismaz pašu šo filmu par svēto grālu pēc idejas atceros, vismaz dažas epizodes. Vienu - kur viņš ar tiem "sliktajiem puišiem" vilcienā ņēmās un vienu - beigās ar tiem daudzajiem grāliem. Tas laikam arī viss. "Pēdējais krusta karš" oficiāli tiek uzskatīts par vismazāk ievērojamo no filmām Indī triloģijā. Nezinu, kāpēc tā, varbūt - tāpēc ka pēdējā, varbūt - tāpēc ka tajā netrūkstot atkārtošanās no iepriekšējām filmām. Tā kā es pārējo divu saturu atceros vēl mazliet sliktāk nekā saturu šai filmai, mani atkārtošanās netraucē. Sižets filmai ir vairāk nekā vienkāršs: Indiana Džonsas tēvs (Šons Konorijs) ir pazīstams Svētā grāla meklētājs, kas nupat ticis nolaupīts, jo bijis jau ļoti tuvu sava sapņa sasniegšanai. Tagad Indijam ir jāatrod gan savs tēvs, gan svētais grāls, pirms to ieguvuši nacisti, kuri, protams, to arī alkst iegūt savā īpašumā. Lai to izdarītu, Indianam nākas pārgulēt ar vienu seksīgu austrieti, atminēt vairākas ne pārāk sarežģītas mīklas (apmēram Da Vinči koda sarežģītībā, ne vairāk, vismaz "Broken Sword`os" parasti tās ir grūtākas. Principā var teikt, ka šī ir ideāla piedzīvojumu filma - ne pārāk daudz romantikas, ne pārāk daudz teoretizēšanas, daudz cīņas ainu, milzīga dinamika, mazliet piparota humoriņa, Ādolfa Hitlera autogrāfs, ietiepīgais tēvs, kas Indianu sauc tikai un vienīgi par "junior", ļoti minimāla saikne ar realitāti, tipiski ļaunie nacisti, kuri varētu būt izvilkti no jebkuras citas filmas, amerikāņa patriotisms, man sāk aptrūkties vārdu. Protams, "Indiana Jones" ir un paliek Indiana Jones - tā nav filma, pēc kuras noskatīšanās tu kaut ko pārdomā, nezini, kā tālāk būt. Nē, tā ir filma, kas atbild uz visiem saviem uzdotajiem jautājumiem un pēc kuras noskatīšanās tu nemēģini pieprasīt atpakaļ zaudēto naudu, jo jūties gana gandarīts tāpat. Protams, ja tev vairāk nekā pēc 10 gadiem būs jāatceras, kas šajā filmā notika un cik lielā mērā tev tā patika, tu to izdarīt nevarēsi. Bet es varēšu - ja, protams, regulāri būšu taisījis rezerves kopijas savai faktoīda datu bāzei.
film, 1989

UHF

3.5
(valoda: angļu) Par šīs "dīvainā Ela" Jankoviča filmas eksistenci es zināju jau vairākus gadus, bet man nekādi nebija izdevies to iegūt savā īpašumā un noskatīties, bet tagad beidzot man tas ir izdevies. Jā, es esmu redzējis filmu UHF. Es tagad zinu, kāds Weird Al Yankovic ir aktieris, es zinu, kā pūdeļiem mācīt lidot un es zinu, kādēļ dzīve ir tik ļoti līdzīga slotai. Filmas galvenais varonis ir tipisks dorks Weird`a izpildījumā, kas ticis atlaists no kārtējās darbavietas un nejauši kļūst par ļoti mazpopulāras TV stacijas vadītāju. Līdzās darbam televīzijā viņam patīk sevi iztēloties par grāvējfilmu varoņiem, tādiem kā Rembo vai Indiana Džonss. Par Džordža (tā sauc Veirda varoni) galveno panākumu atslēgu kļūst apkopējs vārdā Stenlijs, kam lemts kļūt par Kanāla 62 zvaigzni. Tiesa, sižets filmā ir ļoti nebūtisks un galvenokārt tas kalpo, lai saistītu dažādas parodiskas un pilnīgi sviestainas epizodes (principā var teikt, ka sižetam šeit ir apmēram tikpat liela loma kā porno filmās). Filmas labākie momenti parādās lielākoties reklāmas klipos no Veirda televīzijas kanāla - piemēram, apbedīšanas dienests ar saukli: "Jums apnikušas garlaicīgas un nekvalitatīvas bēres?" vai arī lāpstiņu universālsveikals "Spatula City", kas apgalvo, ka lāpstiņa ir vislabākā dāvana mīļotajam cilvēkam. Vispār var lieliski apjaust, ka Veirda iecienītākais video formāts ir 2-3 minūtes un labākā specializācija - īsas parodijas, veselu 90 minūšu filmu viņš vienkārši nespēj pacelt. Dabiski, ka filmā iesaistītie ne pārāk augstās klases aktieri arī tur īpaši līdzēt nevar. Par šādām filmām parasti nav prātīgi žēloties, ka sižets ir muļķīgs vai ka aktierspēle nav līmeni, bet par ko gan var žēloties - šī filma nav smieklīga. Labi ja katrs piektais joks šajā filmā ir izdevies, bet vairums no tiem vismaz man pagāja garām neatskatoties. No pamatpersonāžiem vienīgi Džordžs un Stenlijs ir kaut cik intereanti un kaut cik smieklīgi, tikmēr visi viņiem apkārt, šķiet, vispār nav komēdijas dalībnieki, bet kaut kādi nejauši uz ekrāna nokļuvuši statisti. Salīdzinoši ar citām stulbām komēdijām UHF ir salīdzinoši maz trulo joku iz kategorijas ar kāju pa olām, taču problēma ir tāda, ka lielākā daļa joku vispār nav jūtami, proti, es kā skatītājs nespēju saprast, ka tie kaut vienam cilvēkam varētu šķist smieklīgi. Protams, tā nav vissliktākā komēdija, kādu man ir nācies redzēt, bet no labas komēdijas šo filmu šķir apmēram attālums no latviešu TV5 līdz BBC. Precīzāk sakot - gaismas gadi.
film, 1989

Abschied von Sidonie

7.0
Erich Hackl ist ein ganz grausamer Schriftsteller, seine Werke (wenigstens die zwei, die ich gelesen habe), handeln nur von der Nazizeit und erhalten ganz viel grausames. "Abschied von Sidonie" ist wenigstens in einem Aspekt relativ ungewoehlich - Sidonie ist ein Zigeunermaedchen und keine Juedin. Ich weiss nicht so richtig, warum man ganz selten von den Zigeunern, die durch das nazi-Regime ermordert wurden, spricht, aber hier tut Erich Hackl es. Sidonie wird von ihrer Mutter neben einem Krankenhaus verlassen in 1933 und sie wird bei einer Deutscher (Oesterreichischer) Familie erzogen, sie hat kein gutes Kopf, aber ist ein freundliches un braves Maedchen, dass viele im Dorf moegen, obwohl sie ziemlich dunkel in Haut ist. Dennoch, wenn das zweite Weltkrieg losgeht und auch Oesterreich daran teil nehmen muss, muss Sidonie ihre Fosterfamilie (ok, ich weiss, dass es "foster parents" nur in Englisch gibt, es ist mir aber egal) und so gibt es Abschied von Sidonie und nur spaeter lernen ihre "Eltern" kennen, dass ihr Leben in Auschwitz beendet hat.
book, 1989

The Miracle

4.0
Jau otro dienu no vietas es klausos draņķīgu "Queen" mūziku. Nezinu, kāpēc tā, bet man ir sagribējies klausīties kaut ko nebaudāmu un nekvalitatīvu un "The Miracle" ir viens no tipiskākajiem šādas mūzikas paraugiem un salīdzinoši pat "A kind of magic" bija vairāk veiksmīgu dziesmu, nekā šajā ripulī. Jau pats sākums neliecina neko labu - disku ievadošais "Party" ir mēsls bez liekiem komentāriem un tas tikpat bezkomentariāli pāraug nākamajā miskastē - kompozīcijā "Khashoggi`s ship". Patiesībā es nesaprotu, kā tāda finansiālos jautājumos tik jūtīga grupa kā Queen uzdrīkstējās savam albūmam sākumā ielikt šādas vairāk nekā neizteiksmīgas dziesmas. Kad sākas "A miracle", gribas bezmaz vai līksmot. Lai gan tas, ko Merkūrijs un kompānija uzskata par brīnumu, protams, ir patētiski smieklīgs un nožēlojams, taču es nekad (vismaz pēdējā laikā) neesmu uzskatījis viņus par augstākās šķiras dzejniekiem, vismaz mūzikas ziņā šī dziesma ir salīdzinoši jauka, lai gan melodija tai ir tāda - nu mazliet no seriāla kaut kāda izvilkta. "I want it all" gan ir īsta manta - smagas ģitāras ievadā, foršs melodisks pants un himnisks piedziedājums, varbūt es labprātāk klausītos "Hammer to fall" un nevis šo gabalu, bet arī "I want it all" nav ne vainas, turklāt šajā dziesmā Fredijs izklausās pēc riktīga veča un nepīkst kā maza sieviete. Toties "The invisible man" ir kārtējais sūds - kaut kādas uz sintezatora ģenerētas bungas, un viss tik ļoti kliedz, ka tā ir 80. gadu dziesma, ka to ir grūti klausīties kā nopietnu mūziku. "Breakthru" man kādreiz bija viena no mīļākajām Queen dziesmām un arī tagad man patīk visai labi - ar savu čuga-čuga ritmiņu un vieglā ātruma izjūtu tā ir iepriecinošs brīdis šajā atonālajā albūmā. Toties viss, kas tai seko, ir kā teikt - absolute nadir of everything. "Rain must fall" ir 80-to sintezatora rifiņš, kaut kāda Culture club mūzikas noskaņa un vispār - piece of shit. Vēl viens albūma singls - "Scandal" - par to labāk neteikt neko. "My baby does me" - varbūt, ja to izpildītu kāds Džons Lenons, atsakoties no visas modernās skaņas, un ieliktu tur savu sirdi un dvēseli, tā būtu normāla dziesma pat par spīti tam, ka tai nav nekādas jēdzīgas melodijas, bet Queen izpildījumā tas ir tikai vēl viens apliecinājums albūma "The miracle" dzīvotnespējai. Tad vēl tur ir "Was it all worth it" - kaut kāda power balāde, kura varbūt nebūtu slikta, ja tā būtu vismaz nedaudz atmiņā paliekošāka. Vispār beigas diskam ir tikpat sliktas kā sākums - "Hang on in there" kā "Was it all worth it" pārinieks lieliski balansē ar tā dīvainā nosaukuma kuģa un "Party" savienību. Diska versija ir vēl papildināta ar diviem bonusiem - "Hijack my heart", kas manā versijā izklausās pēc tualetes mūzikas, kuru dzied Rodžers Teilors, un retro stila "Stealin`", kas ir vispār forša dziesma, bet pārāk retroīga.
music, 1989

Freedom

6.0
Vecais Nīls Jangs pirms 17 gadiem nebija tik vecs kā šodien un tomēr jau "Freedom" diskā viņš neizklausās pēc pirmā svaiguma mūziķa. Galvenais grāvējs albūmā "Rockin` in the Freed World", kas tajā pārstāvēta gan garlaicīgā akustiskā, gan mazliet smieklīgi metāliskā, bet tomēr tīri pieklājīgā metāla izpildījumā. Dziesma principā labi iekačā, lai gan nekāds šedevrs tā, protams, nav. "Crime in the City" ir diezgan tipisks blūza stāsta gabals, neko pielikt, neko atņemt. Tīri laba ir balāde "Don`t Cry", kurai gan nedaudz pietrūkst dzīvelīguma. Vispār viss albūms ir ļoti mierīgs un astoņdesmito gadu rokam raksturīgs - tādas kompozīcijas kā "Eldorado" (kas gan laikam bija kovers) vai "Someday" vienkārši kliedz kā savas desmitgades pārstāvji. Vispār albūms ir ļoti vienveidīgs - "Wrecking Ball" ir vēl viens "Someday", "No More" pavelk uz neizteiksmīgas "Dire Straits" kompozīcijas pusi utt. Tad jau patiešām labāk klausīties "Miroņa" skaņu celiņu, nekā šito disku.
music, 1989

Blackadder Goes Forth

8.0
Finally the Blackadder clan comes to its logical end. No, Edmund doesn`t take a sword and kill the last of the McLeods, instead he spends his days next to the front lines of WW1 in the company of his trusted friends George and Baldrick. Well, maybe those friends aren`t really trusted and maybe they aren`t exactly friends either, but that`s not the point. I will be short for I am not wearing shorts: this is the best Blackadder ever. So, there`s not too much plot in here and some of the episodes are recycled - like the Bob - sex god superhero sequence. But I like the anti-war content, general Melchett is such a darling, and so is captain Darling. Then there`s Blackadders jokes about the war, about patriotism etc. I like it and I don`t care what everybody thinks.
film, 1989

Dead Poets Society

9.0
I`m the kind of person that`s perfectly capable of falling in love with something just because of the name. For instance, if I`d ever meet a girl named Fedora Redhat I wouldn`t be likely to lose my mind because of her, but were she named Penny Lane - who knows.
film, 1989

The Remains of the Day

8.0
I guess if you`re name is Kazuo Ishiguro most people upon seing momentarily imagine samurai, geishas, sake, sumo wrestlers and lots of hentai images. And after that you spend days and days convincing a person that you`re not Japanese. You can even write a book from the viewpoint of an elderly English butler and still the readers will await Kurosawa appearing in the novel. The hero of the novel, named Stevens, has been a butler at Darlington Hall for some three decades. Now he goes in his masters - an American gentleman`s - car on a journey through England as the first travelling vacation of his life. He doesn`t go very far though and most of the time he still thinks about the glorious days of the past. Not that his past had any glory at all - butlers rarely make history after all but he can philosophise about different great butlers of his days and about his master - the late Lord Darlington. As the book proves, a perfect butler is only remotely human - he doesn`t have any emotions, any opionions, he`s a monster who can`t love anyone but his master. At first Stevens seems to be a normal fellow but as the book gets closer to the end and he glorifies everything his master the reader learns to know that Stevens isn`t really sane in fact. That`s quite a scary book, although nobody gets mutilated, killed in obnotious ways, no-ones eyeballs are squeezed and made into jelly but I still found it very very scary. And very English. Too English I even guess. The whole butler, housekeeper shinanegan is just a lot of bullshit IMHO. A proletaric folk doesn`t need that! Let`s follow Marx, let`s follow Lenin! Well, maybe not, but I still don`t like people of Stevens`s kind. Not that I must like the hero in order to enjoy a book, but the way he treats people and his impression of the world make me shiver.
book, 1989

Lust

3.0
The author has obtained a Nobel prize. I coudn`t achieve reading this book until the end, giving up on it at the half of it. Basically it`s a psychological porn story with some witty remarks in it. Not interesting to me, as a matter of fact. If you`d count how often the word "dick" arises in this book, you`d get a very big number. Sadly I can`t rate it to that number.
book, 1989

Time of the Gypsies

6.5
Emir Kusturica doesn`t have any fresh ideas lately. That is a conclusion I`ve come up with after watching this, one of his earliest, works. It has most of the elements that Kusturica has been using in his films ever since - there are gypsies, there is his favourite gypsie music, there are people running around in boxes, there are fragments from old movies, etc., etc. I don`t mean to tell that this film was no good, on the contrary - it was good. It probably has some problems with continuality - quite a few times it seemed to me that one scene had very little to do with another. Or I just wasn`t paying attention too closely, that can be also sure. Ok, this film is much more serious than one about cats but I didn`t enjoy it very much, and that`s what matter.
film, 1989

The Stone Roses

8.0
Despite the fact that this band didn`t last particulary long it`s considered one of the best the 80-90`s Britain ever produced. Probably there are some reasons for that, since at least on this album the songwriting is really good, some of the songs are very close to being brilliant, etc., etc. Yet there is one thing that bugs me about the Stone Roses - they are praised too much, and nobody can live up to the expectations of this level. Probably the Roses were the Beatles of their era, at least on some songs they do sound as a newer version of the fab four, particulary on "Shoot you down", with the 60s feel to their music. Not having listened enough to this record I`m not sure that I can judge it the way it deserves, but who cares. If I`ll give it another spin on my PC, the rating will probably change. Or it won`t. Who knows.
music, 1989

The Satanic Verses

8.5
It took me some time to get a hold of this book. You see, it never got published in Latvian and it can not be bought in Russian. As far as I`ve understood it`s banned or something like that. Weird things happen in the world. It`s not that scandalous - just a very good book. Anyhow there are three parallel stories taking place on the pages of this book. Or are there just two of them? Or is it four? I`m not so sure. The central line tells us about Saladin Chamcha and Gibreel Farishta - two Indian actors who survive a air-plane explosion and after that they somehow turn into respectively Satan and arch-angel Gabriel (Shaitan and Gibreel for the muslims). But the angel isn`t that good and satan that bad. Probably what bugged the muslims the most is another part of the story which tells us about Mahound (Mohammed) and his revelations from Gibreel (this story comes to Farishta in his sleep). It`s actually a bit similar with what Bulgakov wrote about Jesus. And the third story line is about Ayesha - a young woman that leads her whole village to Mecca on a pilgrimage. What`s weird is the outcome - you can`t really say, whether the ending was or wasn`t a lucky one for the pilgrims. This was certainly not an easy reading task by any means - Rushdie`s writing style, his choice of words, his structure of sentences aren`t easy to handle for a person like me that`s not too strong in English, but it was most certainly worth it. It was worth the time, the effort, for "Everything will be asked from us and everything will be given."
book, 1989

The Real Frank Zappa Book

7.0
Frank Zappa was one hell of a composer, and he was one hell of a guy. A man who looked like a hippie and made fun of hippies; a man who played rock music and despised rock music. A man so crazy that you could say: "Please pork the granite monkey" to him, and he would still have something to say in return. And he wrote a book, how strange it may sound to you. This book appears to be his autobiography or something similar to that, although just the first part of the book tells us facts from Zappas life - his poor family, the first steps towards the world of music, etc. In the latter part Zappa discusses his attitude to life, the universe and everything. Amazingly, not being a huge fan of a big part of Zappas music, I found that I could accept most of his ideas, which once again proved to me what an intelligent person - a phenomenon in the branch of rock music. Quote: "Some scientists state that hydrogen is the main construction material of the universe, for there`s much of it in everything. I don`t agree. I can bet that there`s more stupidity in the world than hydrogen, and IT really is the main construction material of the universe." Apart from that Zappa makes fun of the American government, every other government, the purist church, hell, he knows how to make fun. Still I gotta admit that not all chapters of the book are particulary interesting, but it was a thing worth to read.
book, 1989

Chronicles of Narnia: Prince Caspian

4.0
Clive S. Lewis was a pal to J.R.R.Tolkien. And after the success his friend had with literature for children, he said to himself: "Am I cooler than JRR or not? I bet I can beat him with my left hand sewn to my butt." So he also wrote a series of 7 books for children about the happenings in a fantasy world. Probably, he didn`t sew his hand to his butt, probably he even started writing before Tolkien, and it was the Ringbearers hand that ended up in the anus, but you should be able to get my message. And this "Narnia" stuff was put on TV by the care taking BBC channel. I guess you can imagine what a low quality a TV movie might have if it has no possibility to recreate the talking beasts in another way than by dressing up people in stupid mouse costumes and stuff. Caspian is the son of a deceased king of Narnia, but his evil uncle has taked the throne (I guess most uncles are evil), but Caspian is a positive guy and he calls up the high kings of Narnia from the past, who are just children from our normal world, and together with them he returns Narnia to its original state where the beasts can talk, where satyres and centaurs eat grass peacfully near the rivers. But they wouldn`t have succeeded without the help of the godlike lion Aslan. That`s basically it. Don`t watch it unless you`re crazy. Wait until Peter Jackson or someone of his friends makes a big screen version of "Narnia". Until that - you can watch "Lord of the Rings" fifty more times.
film, 1989

The Cook, The Thief, His Wife and Her Lover

6.0
That`s the second time I started watching a film by Peter Greenaway and this time I actually made it until the end. Shocking it may be and very good it may not be but still it`s a pretty decent effort. Of course, the film is full of totally obscene and somewhat dirty scenes but what else could one expect from Mr. Greenaway? On the positive side there`s Tim Roth (Rosencrantz... or was it Guildenstern?) present, it`s quite interesting to watch altough not a joyful experience by any means. A woman named Georgina for no clear reasons to me starts an affair with a jewish bookeeper Michael right under the nose of her violent and totally crazy husband who`s some kind of a criminal authority. The film is almost equally divided into sex scenes and eating scenes in a restaurant owned by Albert (the husband), where Georgina with the help of Richard (the cook) does what she`s supposed to do. Later on the film gets totally gross but I`m not gonna tell about.
film, 1989