7 Dias en la Habana
Pēdējos gados ir visai populāras dažādām pilsētām veltītas filmas, kas sastāv no daudzām īsfilmām, kur katru radījis kāds cits ievērojams režisors. Vai arī viens un tas pats režisors. Pie savām filmām ir tikušas Parīze (vairākām, manuprāt), Ņujorka, Tokija, Rio un vēl noteikti kādas citas. Droši vien ar lielu interesi es noskatītos arī filmu "3 dienas Rīgā", taču tādas pagaidām, cik man zināms, vēl nav.
Šo konkrēto filmu skatījos naktī pirms došanās Eiropas ceļojumā. Divu meiteņu sabiedrībā. Stilīgi, vai ne? Protams, vēl stilīgāk būtu, ja mēs nebūtu skatījušies filmu. Ko es, pie joda, te rakstu?
Tātad - "7 dienas Havannā". Režisoru vidū te ir Benisio del Torro, Hulio Medems, Lorāns Kantē (Klase), par pārējiem neko daudz nepastāstīšu. Toties interesants ir vismaz viens aktieris, ko šeit var novērot - Emirs Kusturica, kurš pats labāk zināms režisora krēslā. Ā, un vēl te piedalās Daniels Brīls, kuru tu varbūt atcerēsies kā galveno varoni skaistajā vācu filmā "Goodbye Lenin".
Kā jau var saprast - filma ir no septiņām daļām, katra norisinās citā dienā, katrai cits režisors. Sākas viss ar to, ka aktieris no Holivudas ierodas Kubā, lai piedalītos laikam kaut kādos kursos, un viņš centīgi dienas garumā mēģina atrast kādu meiteni. Tuvākais, kur viņš tiek panākumam, izrādās ar meiteni, kura patiesībā nav gluži meitene. Otrdienā mēs sastopam Kusturicu, kas dodas uz Kubu saņemt kaut kādu balvu, viņš pastāvīgi ir aizdzēries un viņam ir problēmas laulības dzīvē. Tad mēs pārejam pie meitenes ar skaistu balsi, kurai ir iespēja aizbēgt no dzimtenes uz Spāniju, atstājot viņas puisi - beisbola spēlētāju. Iepazīstam vīrieti, kurš vēro, un neko pats neko nedara. Pārejam pie meitenes, kuru par lesbiānisku sakaru pakļauj visai īpatnējam attīrīšanas rituālam. No pēdējām divām daļām atceros tikai vienu - tādu, kur vesels bars cilvēks iesaistās kādas tantas vīzijas īstenošanā - viņa sapnī ir redzējusi dievmāti, kura pieprasījusi īpaši skaistas svinības, un tad nu visi cenšas darīt kaut ko lietas labā, lai tās patiešām izdotos.
Man jau patīk šāda veida filmas, un šī konkrētā nav izņēmums. Varbūt vienīgi daļa ar rituālu bija tāds liels WTF, bet viss pārējais - skatāmi un aizraujoši, pa reizei pat smieklīgi, vismaz attiecībā uz pāris pirmajām daļām. Un zini ko? Es gribu aizbraukt uz Kubu. Varbūt nākamgad tas patiešām būtu iespējams? Pēc idejas - kālab ne? Protams, man būtu grūti mainīt savus ceļošanas ieradumus un būt lēnam un nesteidzīgam, tai vietā, lai skriet pa galvu, pa kaklu pret sienu, bet šobrīd man šķiet, ka septiņas dienas Havannā varbūt patiešām būtu kaut kas tāds, ko es varētu vēlēties. Varbūt braucam kopā?
Šo konkrēto filmu skatījos naktī pirms došanās Eiropas ceļojumā. Divu meiteņu sabiedrībā. Stilīgi, vai ne? Protams, vēl stilīgāk būtu, ja mēs nebūtu skatījušies filmu. Ko es, pie joda, te rakstu?
Tātad - "7 dienas Havannā". Režisoru vidū te ir Benisio del Torro, Hulio Medems, Lorāns Kantē (Klase), par pārējiem neko daudz nepastāstīšu. Toties interesants ir vismaz viens aktieris, ko šeit var novērot - Emirs Kusturica, kurš pats labāk zināms režisora krēslā. Ā, un vēl te piedalās Daniels Brīls, kuru tu varbūt atcerēsies kā galveno varoni skaistajā vācu filmā "Goodbye Lenin".
Kā jau var saprast - filma ir no septiņām daļām, katra norisinās citā dienā, katrai cits režisors. Sākas viss ar to, ka aktieris no Holivudas ierodas Kubā, lai piedalītos laikam kaut kādos kursos, un viņš centīgi dienas garumā mēģina atrast kādu meiteni. Tuvākais, kur viņš tiek panākumam, izrādās ar meiteni, kura patiesībā nav gluži meitene. Otrdienā mēs sastopam Kusturicu, kas dodas uz Kubu saņemt kaut kādu balvu, viņš pastāvīgi ir aizdzēries un viņam ir problēmas laulības dzīvē. Tad mēs pārejam pie meitenes ar skaistu balsi, kurai ir iespēja aizbēgt no dzimtenes uz Spāniju, atstājot viņas puisi - beisbola spēlētāju. Iepazīstam vīrieti, kurš vēro, un neko pats neko nedara. Pārejam pie meitenes, kuru par lesbiānisku sakaru pakļauj visai īpatnējam attīrīšanas rituālam. No pēdējām divām daļām atceros tikai vienu - tādu, kur vesels bars cilvēks iesaistās kādas tantas vīzijas īstenošanā - viņa sapnī ir redzējusi dievmāti, kura pieprasījusi īpaši skaistas svinības, un tad nu visi cenšas darīt kaut ko lietas labā, lai tās patiešām izdotos.
Man jau patīk šāda veida filmas, un šī konkrētā nav izņēmums. Varbūt vienīgi daļa ar rituālu bija tāds liels WTF, bet viss pārējais - skatāmi un aizraujoši, pa reizei pat smieklīgi, vismaz attiecībā uz pāris pirmajām daļām. Un zini ko? Es gribu aizbraukt uz Kubu. Varbūt nākamgad tas patiešām būtu iespējams? Pēc idejas - kālab ne? Protams, man būtu grūti mainīt savus ceļošanas ieradumus un būt lēnam un nesteidzīgam, tai vietā, lai skriet pa galvu, pa kaklu pret sienu, bet šobrīd man šķiet, ka septiņas dienas Havannā varbūt patiešām būtu kaut kas tāds, ko es varētu vēlēties. Varbūt braucam kopā?
2013-11-22
comments powered by Disqus