Kazhes pierakstu burtnīca

16. jūlija centrālais notikums bija skaidrs jau pāris nedēļas iepriekš: PPK spēle pret Riga FC Latvijas kausa 1/8 finālā "Skonto" stadionā. Taču, tā kā Marina ar Esteri un Jurģi devās uz bērnu ballīti, laiks pirms un pēc futbola man bija relatīvi brīvs, un es nebūtu es, ja nebūtu centies to maksimāli aizpildīt. Obligātie plāna punkti bija divi - izaicinājuma Pilsētnieks ietvaros aizbraukt uz Dobeli un savākt atlikušos 12 kilometrus nedēļas skriešanas normai.


Jāatzīst, ka no rīta man atgadījās reti piedzīvota problēma - es aizgulējos. Biju plānojis būt augšā savlaicīgi, tā ap 5:30, taču reāli pamodos 6:11. Protams, ja es lietotu modinātāju, šo varētu atrisināt, bet nevēlos modināt pārējos ģimenes locekļus un patiesībā jau arī ir nepieciešams pietiekami izgulēties, lai pēcāk būtu vairāk enerģijas sportošanai. Lai vai kā, salīdzinoši ātri sakrāmējos (pārmaiņas pēc, zinot, ka šī diena bija paredzama sasodīti karsta, paķēru līdzi plaušu ar aptuveni litru ūdens un pāris želejas), un 6:38 biju uz velosipēda.

Atbilstoši izaicinājuma nolikumam, man bija no mājām jāaizbrauc līdz Dobeles centram. Tas pats par sevi nebūtu nekas sarežģīts, taču bija jautājums par nokļūšanu atpakaļ. Šobrīd man nav motivācijas braukt vienā piegājienā 150+ kilometrus (turp un atpakaļ), ne es gatavojos kādām sacensībām, ne arī man šajā situācijā tam īsti pietiktu laika (spēle sākās 13:00 un pirms tās sākuma man obligāti vajadzētu iebraukt mājās pārģērbties). Parasti kā atceļa transportu izvēlos vilcienu, un arī šoreiz tā gribēju darīt, tikai bēda ir tāda, ka no Dobeles uz Rīgu ar vilcienu var atbraukt veselas divas reizes nedēļā. Viena no tām gan ir svētdien, bet vakarpusē, kas man absolūti nederēja. Taču no Dobeles nav tālu līdz Jelgavai, tad nu ieplānoju maršrutu Rīga - Dobele - Jelgava. Jebkurš ar Latvijas ģeogrāfiju pazīstams cilvēks man atteiktu: pareizi ir vispirms braukt uz Jelgavu, un tad uz Dobeli, un es viņam piekritīšu, taču, ja vilciens ir tikai Jelgava, baigie varianti neatliek.

Sākotnēji braucās ļoti labi - manā izpratnē "labi" ir tad, ja bez sevišķas piepūles varu turēt tempu ap 30km/h. Jo, kā jau teikts, piepūle nav tas, pēc kā es alkstu, braucot ar riteni. Taču visu ceļu tik pozitīvā veidā man nobraukt neizdevās - nogriežoties nost no Liepājas šosejas, seguma kvalitāte kļuva ievērojami raupjāka, un arī vēja virziens vairs nebija neko iepriecinošs. Līdz ar to ar vēlamajiem 30 kilometriem stundā nobraucu vien pirmās divas stunda, bet tālāk vairs nekāds baigais baudījums no brauciena nebija. To arī neveicināja strauji spēkā pieņemošās tveice - te nu jāatzīst, ka būtu bijis daudz jaukāk, ja es tomēr būtu pamodies un līdz ar to arī izbraucis agrāk, jo jau deviņos no rīta uz ceļa cepināja pamatīgi. Gaisa temperatūra gan it kā nebija tik traka (ap 25 grādiem), taču, kā redzēju jau Jelgavā informāciju uz kāda LED ekrāna, asfalta temperatūra jau bija tuvu 40 grādiem. Dobelē ierados jau manāmi paguris, bet līdz Jelgavai vēl gandrīz 30 kilometri. Bet nu - kas jādara, jādara, turklāt man vajadzēja paspēt uz vilcienu 10:35 uz Rīgu. Tuvojoties Jelgavai, notika kas sen nepieredzēts - man beidzās ūdens. Proti, dzerot no "plaušas" man tas normāli iziet gaužām lēnām, bet šoreiz būtu bijis lietderīgāk tur iepildīt divus un nevis vienu litru. Vienlaikus - nebija tik traki, kādi 10 kilometri bija atlikuši līdz ceļamērķim. Jau pie Jelgavas pilsētas robežas izlēmu piestāt ceļmalas bodē - papildināties ar saldējumu un limonādi (kuru gan plānoju dzert vilcienā). Tā arī izdarīju, un tuvākos pāris kilometrus braucu ar saldējumu rokās (te jāpiebilst, ka steigā biju izvēlējies saldējumu absolūti ne manā gaumē, bet tas vismaz bija auksts). Braukšana pa Jelgavu gan sanāca visai lēna, jo vairākos krustojumos ierados pie sarkanās gaismas reizē ar pašvaldības policijas auto un, kamēr citos apstākļos, ievērojot, ka šķērsielas bija absolūti tukšas, droši būtu dūris pāri, te nācās uzgaidīt. Rezultātā Jelgavas dzelzceļa stacijā ierados manā iecienītākajā laikā - 5 minūtes pirms vilciena atiešanas. Vidējais ātrums paguruma un Jelgavas satiksmes dēļ bija nokrities līdz 27.5km/h.



Vilcienā biju domājis uzreiz likties gulēt, bet man piedāvāja aizpildīt anketu par maniem braukšanas ar vilcienu ieradumiem un manu attieksmi pret AS "Pasažieru vilciens". Nojaušu, ka mani braukšanas ieradumi nav tādi, kas raksturotu kaut cik statistiski nozīmīgu pasažieru grupu: pēdējo divu gadu laikā esmu piekopis divus variantus, kālab un kā braukt ar vilcienu:
a) aizbraukt uz kādu nomaļu Rīgas apkaimi, lai izskrietu kādas ielas (vai nu ar finišu birojā vai arī kādā dzelzceļa stacijā)
b) aizbraukt ar riteni līdz pilsētai X un no turienes braukt ar vilcienu māju virzienā.
Līdz ar to mans būtiskākais ieteikums (kuru gan saprotu, ka nav nekādas cerības, ka kāds varētu izpildīt) - vairāk vilcienu no dažādām Latvijas pilsētām.


Ticis galā ar anketu, apmaksāju pāris rēķinus un tad gan mazliet nosnaudos, un pēc brīža jau bija klāt Torņakalna stacija. Jāatzīst, ka infrastruktūra piebraukšanai šai stacijai no šosejas riteņa viedokļa ir katastrofāla, bet - ja jau mājās jātiek, kad mājās jātiek. Tur ilgi neuzkavējos - pārvilku bikses (riteņbraukšanas pamperbikses skriešanai nav diži piemērotas) un aizgāju mazliet paskriet. Laika man nebija daudz, tāpēc veicu piecīti (svelmē vairāk arī neparasījās), bet tad - dušā, apvilkt glaunākās PPK atbalstītāja drānas, un uz "Skonto" stadionu.

Par spēli, kurp devos, jāsaka viens: neviens, ieskaitot PPK fanus, sevišķi necerēja uz citādu iznākumu. No vienas puses bija PPK komanda, amatieru kolektīvs, kas trenējas reizi nedēļā (ja sanāk), no otras - Riga FC, bagātākais klubs ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Protams, pret PPK viņi neizlika sastāvā savas lielākās zvaigznes, bet tāpat vārtos viņiem bija Rihards Matrevics - pagājušā gada Latvijas čempions un Latvijas izlases dalībnieks, pussargu līnijā Eduards Dašķevičs, kas šogad debitējis Latvijas izlasē, bet uzbrukumā - čalis, kas Kostarikas izlases sastāvā pērn spēlēja Pasaules kausā un nupat - Zelta kausā (tā kā Eiropas čempionāts, tikai Ziemeļ- un Centrālamerikas komandām). Un arī pārējie spēlētāji šiem bija tādi, kuriem kā profesija jānorāda "futbolists", nevis, piemēram, "nēģu cepējs" kā dažām PPK dalībniekam. Bet, kamēr Riga nāk ar lielu naudu, PPK pretī liek lielu sirdi. Un līdz ar to vismaz tribīnēs mēs Riga līdzjutēju grupiņu pieveicām vienos vārtos. Ar plaukstām, nevis bungām, ar daudzveidīgiem saukļiem un bez naftalīna asociācijām ar Ģinamo hokeja komandu, kuras fanu saukli "Tikai Rīga, tikai Ģinamo" Riga (ar to pašu fanukluba līderi, kas bija arī Savicka ledushokejistiem) izmanto kā "Tikai Rīga, tikai uz priekšu". Tāpat PPK fani atzīmējās ar pirotehniku un izskriešanu laukumā. Kā likumpaklausīgs cilvēks varu teikt, ka es neredzēju, kas dedzināja dūmu sveces un to čali, kas izskrēja laukumā, redzēju pirmo reizi, visi man pilnīgi sveši cilvēki, neko liecināt nevaru (!).


Par spēli? Jau otrajā minūtē 0:1, puslaikā - 0:3, visa spēle 0:5. Bet arī PPK vienreiz bumbu Riga vārtos ieraidīja, taču tiesnesis, šķiet, kļūdaini saskatīja aizmugures situāciju, tādējādi kvalificēdamies dāvanu kartei veikalā "Vision Express". Taču - mums PPK tāpat ir un paliek labākie! Tikām tiem Riga spēlētājiem, kuri netiek laukumā spēlēs eirokausos vai vismaz Rīgas derbijā, atliek vien kost elkoņos, ka šādu atbalstu, kādu šajā spēlē saņēma PPK, viņiem savai komandai neredzēt!


Pēc spēles steidzos mājās, man nebija laika ar citiem faniem doties slacīt pēcspēles sajūtas kopā ar komandu uz kādiem no Labā krasta lokāliem, jo man vēl bija daudz darāmā. Pirmais no tā - atlikušie septiņi skriešanas kilometri. Gaiss bija kļuvis vēl sutīgāks, skriet bija vēl grūtāk, līdz ar to sev devu uzdevumu - pēc 6 veiktiem kilometriem ieskriet Kalnciema ielas "Lidlā", tur paķert divus saldējumus (jo ar vienu ir par maz), un ar tiem rokās veikta atlikušo kilometru. Tā arī izdarīju. Mana atvainošanās veikala apmeklētājiem un personālam, ka no skrējiena biju mazliet sasvīdis!

Līdz ar to sportiskās aktivitātes bija noslēgušās, bet dienas uzdevumu saraksts vēl nebūt nē. Vēl pēcpusdienā vakarā paveicu sekojošo:
1) sakrāmēju somā savas drēbes ceļojumam
2) nomazgāju un ieeļļoju pilsētas riteni un pārvietoju to uz noliktavas telpu
3) pagatavoju sev primitīvas pusdienas, domājot par saldētavas iztukšošanu pirms ceļojuma
4) sakrāmēju traukus ceļojumam
5) aizbraucu uz veikalu iepirkt proviantu (tā kā dosimies uz Somiju, tai skaitā Ālandu salām un nakšņosim kempingos, ņemt līdzi pārtiku ir racionāls solis)
6) aizvedu kaķi uz Bolderāju, kur tas pavadīs mūsu atvaļinājuma laiku savā atvaļinājumā
7) uzpildīju gāzi
8) noņēmu no auto jumta bagāžnieku
9) uzrakstīju šo aprakstu

Tagad ir bez desmit minūtēm pusnakts, vēl jāpieliek tekstam dažas bildes, jāiztīra zobi un - gulēt! Rīt būs jauna diena un arī rītdien kaut kas būs jādara.

P.S. Foto no futbola autors Andris "GrianDs" Grīnbergs.