Latviešu stāsti
Alvja Hermaņa un JRT aktieru veidotās izrādes "Latviešu stāsti" bija viena no spilgtākajām parādībām tūkstošgades sākuma Latvijas teātrī. Tas, ka šie stāsti apkopoti arī grāmatas veidā, turklāt vēl papildināti ar literātu versijām par tēmu - radot izdomātu latviešu stāstus - man bija patīkams pārsteigums.
Lasot šo grāmatu, visai ātri tu saproti, ka tā, protams, nevar pilnvērtīgi aizstāt to pieredzi, ko varēja gūt teātrī. Pat, ja tu itin skaidri spēj iztēloties (ja neesi redzējis paša acīm), kā konkrēto tekstu iedzīvinātu Sandra Kļaviņa, Andris Keišs vai Jana Čivžele, tas tomēr galīgi nav tas pats. Labākajā gadījumā to varētu pielīdzināt teātrim caur televizora/datora ekrānu - tu uztver saturu, bet nav līdzpiedzīvojuma sajūtas. Līdz ar to spilgtākās emocijas šīs grāmatas lasīšanas procesā ir atmiņu raisītas - par to, kādas emocijas mani pārņēma tolaik (jāatzīst - pārlasot bloga rakstu, kuru pat pielinkot te negribās, pārāk tizls un neemocināls tas tagad šķiet, ar laiku tās kļuvušas spilgtākas, nekā bijušas uzreiz), nevis par pašiem tekstiem. Lai gan - teksti tāpat ir labi un man ir prieks, ka tie ir "iekonservēti" grāmatas formātā, šādā veidā paildzinot "Latviešu stāstu" (un līdz ar to - arī savu varoņu) mūžu ārpus teātra izrādes dzīves laika.
Izrāžu gadījumā noteikti būtu vairāk vietā runāt par to, kurš stāsts padevies veiksmīgāks, kurš - ne tik ļoti (lai gan - kā gan tu vērtēsi cilvēku dzīvesstāstus?), bet grāmatas gadījumā es vairs neesmu gatavs nošķirt izcili smieklīgo (lai arī, protams, ar smeldzes devu) Viļa Daudziņa autobusa šoferi no daudz skumjākiem stāstiem ar traģēdijām, alkohola izpostītām dzīvēm un bezcerīgu vientulību - katram no tiem ir sava vieta un sava vērtība šajā pasaulē. Jāatzīmē, ka grāmatā nav nonākuši gluži visi stāsti - apieti kļuvuši, piemēram, Edgars Samītis, Varis Piņķis un Liena Šmukste. Kālab tā - nezinu un nevaru vērtēt, varbūt stāsti nav atzīti par gana labi realizētiem, lai tos drukātu uz papīra vai arī tie pārāk izteikti bija paredzēti mutvārdu attēlojumam.
Ar kritiskāku aci pievērsos grāmatas otrajai daļai - tā sauktajiem "rakstāmgalda stāstiem", kuru varoņiem nav tiešu prototipu (vai arī vismaz nav zināms, ka tādi būtu bijuši), un tekstus iedomāto latviešu mutēs ielikuši rakstnieki. Iespējams, tas viss ir bijis eksperiments, lai novērtotu to, cik labi vai slikti rakstnieki spēj imitēt realitāti, un tad šo eksperimentu varu uzskatīt par sekmīgu, tam atstiprinot Alva Hermaņa tēzi, ka ikdienas cilvēka dzīve ir vairāk dramatizējumu pelnījusi kā visas Šekspīra traģēdijas (jo tā ir patiesa). Ja tikām ir bijusi doma, ka autori spēj radīt autentiskus tekstus un tikpat pilnasinīgus cilvēkus kā aktieru uzmeklētie, tad, manuprāt, šis nav izpildījies. Proti, gan valodas manierismi rakstnieku izpildījumā ir pārāk sterili, arī tad, ja lietotā valoda ne tuvu nav literāra, bet to dzīvo Salacgrīvas zvejnieka beztolka plūdumu, kāds ir, piemēram, Gundara Āboliņa stāstā, neviens no rakstniekiem nav spējis atkārtot, gan viņu stāsti ir pārāk loģiski. Pat tāds huligāns kā Edmunds Frīdvalds, kas uzrakstījis absurdu stāstu "Pimpja monologs", tāpat tekstu veido ar domu, ka cilvēka dzīve ir pielīdzināma novelei, notikumiem ir kaut kāda struktūra, visam ir kaut kāda, lai arī brīžam stulba, bet tomēr jēga. Ja runā par autentisku mirkļu tvērumiem, visvairāk es spēju noticēt Ingas Ābeles "Inbrīdingam" un Normunda Naumaņa "Šķūnim" (kamēr, piemēram, Laimas Muktupāvelas "Nāra", lai arī lielā mērā jūtama pašas autores pieredze Īrijā, šķiet pilnīgi no pasaku grāmatas nākusi, daudz tālāka no realitātes gan par Vērdiņa geju kāzām, gan jau piesauktā Frīdvalda, kura stāsta varoni naidīgas feministes iemūrējušas sienā, brīvu atstājot vienīgi viņa dzimumlocekli).
Gala vērtējums par šo grāmatu man ir tāds, ka to (ja ir iespēja kaut kur dabūt, es bibliotēkas eksemplāru piesavināties neplānoju) ir vērts iegūt savā grāmatu plauktā, īpaši, ja tev ir tuvs vai ir bijis tuvs Alvja Hermaņa teātris tā labākajās izpausmēs. Šī grāmata ir skaists piemineklis vecajām "Latviešu stāstu" izrādēm (jaunās paaudzes versijām vēl joprojām man nav sanācis pievērsties), tā ir glīti noformēta, katram stāstam ir pa bildei no izrādes un visādi citādi ir patīkami, ja tev šāda grāmata ir. Un es pat ticu, ka no tās itin labi var izrakstīt kolorītus citātus, ko lietot dažādās dzīves situācijās. Vai tā ir literārs šedevrs? Noteikti nē. Vai bez "rakstāmgalda stāstiem" tā būtu vājāka? Diez vai. Bet - kādi stāsti vācelītē nonākuši, tādi tie nu ir. Katrā ziņā man ir prieks, ka ir šāda grāmata. Turklāt vēl, atbilstoši vāka noformējumam, tās autors ir cilvēks ar burvīgu vārdu "Hermanis Naumanis".
Lasot šo grāmatu, visai ātri tu saproti, ka tā, protams, nevar pilnvērtīgi aizstāt to pieredzi, ko varēja gūt teātrī. Pat, ja tu itin skaidri spēj iztēloties (ja neesi redzējis paša acīm), kā konkrēto tekstu iedzīvinātu Sandra Kļaviņa, Andris Keišs vai Jana Čivžele, tas tomēr galīgi nav tas pats. Labākajā gadījumā to varētu pielīdzināt teātrim caur televizora/datora ekrānu - tu uztver saturu, bet nav līdzpiedzīvojuma sajūtas. Līdz ar to spilgtākās emocijas šīs grāmatas lasīšanas procesā ir atmiņu raisītas - par to, kādas emocijas mani pārņēma tolaik (jāatzīst - pārlasot bloga rakstu, kuru pat pielinkot te negribās, pārāk tizls un neemocināls tas tagad šķiet, ar laiku tās kļuvušas spilgtākas, nekā bijušas uzreiz), nevis par pašiem tekstiem. Lai gan - teksti tāpat ir labi un man ir prieks, ka tie ir "iekonservēti" grāmatas formātā, šādā veidā paildzinot "Latviešu stāstu" (un līdz ar to - arī savu varoņu) mūžu ārpus teātra izrādes dzīves laika.
Izrāžu gadījumā noteikti būtu vairāk vietā runāt par to, kurš stāsts padevies veiksmīgāks, kurš - ne tik ļoti (lai gan - kā gan tu vērtēsi cilvēku dzīvesstāstus?), bet grāmatas gadījumā es vairs neesmu gatavs nošķirt izcili smieklīgo (lai arī, protams, ar smeldzes devu) Viļa Daudziņa autobusa šoferi no daudz skumjākiem stāstiem ar traģēdijām, alkohola izpostītām dzīvēm un bezcerīgu vientulību - katram no tiem ir sava vieta un sava vērtība šajā pasaulē. Jāatzīmē, ka grāmatā nav nonākuši gluži visi stāsti - apieti kļuvuši, piemēram, Edgars Samītis, Varis Piņķis un Liena Šmukste. Kālab tā - nezinu un nevaru vērtēt, varbūt stāsti nav atzīti par gana labi realizētiem, lai tos drukātu uz papīra vai arī tie pārāk izteikti bija paredzēti mutvārdu attēlojumam.
Ar kritiskāku aci pievērsos grāmatas otrajai daļai - tā sauktajiem "rakstāmgalda stāstiem", kuru varoņiem nav tiešu prototipu (vai arī vismaz nav zināms, ka tādi būtu bijuši), un tekstus iedomāto latviešu mutēs ielikuši rakstnieki. Iespējams, tas viss ir bijis eksperiments, lai novērtotu to, cik labi vai slikti rakstnieki spēj imitēt realitāti, un tad šo eksperimentu varu uzskatīt par sekmīgu, tam atstiprinot Alva Hermaņa tēzi, ka ikdienas cilvēka dzīve ir vairāk dramatizējumu pelnījusi kā visas Šekspīra traģēdijas (jo tā ir patiesa). Ja tikām ir bijusi doma, ka autori spēj radīt autentiskus tekstus un tikpat pilnasinīgus cilvēkus kā aktieru uzmeklētie, tad, manuprāt, šis nav izpildījies. Proti, gan valodas manierismi rakstnieku izpildījumā ir pārāk sterili, arī tad, ja lietotā valoda ne tuvu nav literāra, bet to dzīvo Salacgrīvas zvejnieka beztolka plūdumu, kāds ir, piemēram, Gundara Āboliņa stāstā, neviens no rakstniekiem nav spējis atkārtot, gan viņu stāsti ir pārāk loģiski. Pat tāds huligāns kā Edmunds Frīdvalds, kas uzrakstījis absurdu stāstu "Pimpja monologs", tāpat tekstu veido ar domu, ka cilvēka dzīve ir pielīdzināma novelei, notikumiem ir kaut kāda struktūra, visam ir kaut kāda, lai arī brīžam stulba, bet tomēr jēga. Ja runā par autentisku mirkļu tvērumiem, visvairāk es spēju noticēt Ingas Ābeles "Inbrīdingam" un Normunda Naumaņa "Šķūnim" (kamēr, piemēram, Laimas Muktupāvelas "Nāra", lai arī lielā mērā jūtama pašas autores pieredze Īrijā, šķiet pilnīgi no pasaku grāmatas nākusi, daudz tālāka no realitātes gan par Vērdiņa geju kāzām, gan jau piesauktā Frīdvalda, kura stāsta varoni naidīgas feministes iemūrējušas sienā, brīvu atstājot vienīgi viņa dzimumlocekli).
Gala vērtējums par šo grāmatu man ir tāds, ka to (ja ir iespēja kaut kur dabūt, es bibliotēkas eksemplāru piesavināties neplānoju) ir vērts iegūt savā grāmatu plauktā, īpaši, ja tev ir tuvs vai ir bijis tuvs Alvja Hermaņa teātris tā labākajās izpausmēs. Šī grāmata ir skaists piemineklis vecajām "Latviešu stāstu" izrādēm (jaunās paaudzes versijām vēl joprojām man nav sanācis pievērsties), tā ir glīti noformēta, katram stāstam ir pa bildei no izrādes un visādi citādi ir patīkami, ja tev šāda grāmata ir. Un es pat ticu, ka no tās itin labi var izrakstīt kolorītus citātus, ko lietot dažādās dzīves situācijās. Vai tā ir literārs šedevrs? Noteikti nē. Vai bez "rakstāmgalda stāstiem" tā būtu vājāka? Diez vai. Bet - kādi stāsti vācelītē nonākuši, tādi tie nu ir. Katrā ziņā man ir prieks, ka ir šāda grāmata. Turklāt vēl, atbilstoši vāka noformējumam, tās autors ir cilvēks ar burvīgu vārdu "Hermanis Naumanis".
2023-07-25
comments powered by Disqus