A Quiet Place

Nezinu, kā tas nākas, ka no angliskā nosaukuma “A quiet place” latviskajā tulkojumā tas pārtapis par “Klusā pasaule”, bet lietas būtību tas droši vien nemaina. Šī pirms dažiem gadiem daudz dažādu balvu saņēmusī šausmu filma ar kaut ko bija piesaistījusi Marinas uzmanību, tad nu arī es piekritu, ka var jau reizi mēnesī vienu filmu noskatīties.

Filma jau dažās pirmajās minūtēs tev diezgan skaidri iezīmē savu realitāti - gandrīz visi cilvēki ir gājuši bojā, uz Zemes (vai pareizāk - zem tās) mājojot kaut kādiem briesmoņiem, kuri vadās tīri pēc skaņas. Proti, tavas vienīgās iespējas izdzīvot saistās ar būšanu maksimāli klusam. Filmas varoņi ir šāda viena klusa ģimene, kurai izdzīvot (vismaz kādu laiku) palīdzējis apstāklis, ka vecākais bērns šajā ģimenē - pusaudze Regana - ir nedzirdīga, līdz ar to arī pārējie ģimenes locekļi ir māk zīmju valodu, kura ir ļoti noderīga šādos apstākļos. Tiesa, jaunākais bērns (puika), kas vēl gana labi nemāk būt paklausīgs, iet bojā. Un īstā drāma sākas tad, kad laiks nākt pasaulē pienācis vēl vienam šīs ģimenes bērnam. Te ikviens vecāks pateiks, cik vienkārši ir panākt, ka tavs zīdainis uzvedas klusām (tiesa, arī ar lielākiem bērniem sarežģījumu netrūks).

Filmas aktieru ansamblis ir diezgan minimālistisks - vecāku lomās ir Džons Krasinskis, kurš vienlaikus ir arī filmas režisors (un scenārija līdzautors) un Emīiija Blanta (kura, starp citu, arī reālajā dzīvē ir precējusies ar Krasinski. Plus vēl bērni, no kuriem kārtīgas lomas ir diviem, bet pavisam nozīmīga viena - Milisenta Simondsa nedzirdīgās pusaudzes lomā. Te vērts piebilst, ka šajā ziņā Krasinskis ir izvēlējies maksimāli godīgu ceļu - Simondsa ir nedzirdīga. Tieši viss, kas attiecas uz skaņām, ir filmas lielākais spēks (tai skaitā - kad kaut kas tiek rādīts no Reganas skatpunkta, skaņu pasaulei izgaistot pilnībā).

Šī pilnīgi noteikti ir šausmu filma, bet vienlaikus sevišķa uzsvara uz atbaidošām ainām tajā nav, un pret lielāko daļu šī žanra paraugu tai ir liels pluss tajā apstāklī, ka primāri tas ir stāsts par ģimeni un tikai sekundāri - par briesmoņiem. Proti, lai arī te nebūt netrūkst dinamikas un darbības, varoņi ir cilvēciski nevis datorspēles personāži, kuriem faktiski nerūp nekas, kas noticis kaut vai pirms piecām minūtēm. Savstarpējās attiecības savaldīt bieži nav vienkāršāk kā izdzīvot pasaulē, kur tev liktenīga var izrādīties viena sīka neveikla kustība.

Kā jau tas filmām vispār ir raksturīgs, un šausmenēm jo it īpaši, protams, te ir šādas tādas lietas, kas no loģikas viedokļa ir apšaubāmas, un pilnīgi noteikti ir jūtams, ka briesmoņu dzirde ir vairāk vai mazāk jūtīga atkarībā no tā, kā tas konkrētajā brīdī vajadzīgs sižetam, bet tas nemaina lietas būtību, ka šī filma ir labs paraugs tam, kāds šausmu kino var būt - baiss, elpu stindzinošs un vienlaikus - gana māksliniecisks. Rekomendēju. (esam iesākuši skatīties arī otro daļu, bet atvaļinājuma izbrauciena dēļ nav skaidrs, kad to pabeigsim)
2021-07-20
8.5
comments powered by Disqus