Tartu. Pēterburga. Rīga
Grāmatu "Tartu. Pēterburga. Rīga" ievēroju plauktā bibliotēka. "Hā," es padomāju, "izrādās, ne tikai Lottes tēvs Tālis raksta grāmatas, bet arī viņas māte. Būs jāizlasa." Un tā es arī izdarīju, līdz ar to kļūdams par domājams vienu no nedaudzajiem, kas šo uzdevumu paveicis. Kā nekā, lai arī Adas Tisenkopfas vārds atrodams ne tikai uz šīs, bet arī uz vēl vienas grāmatas (ar nosaukumu "Dārzs"), informācijas par šīm grāmatām Internetā ir tikai nedaudz vairāk kā nulle. Proti, Latvijas Radio raidījumā "Grāmatu stāsti" pati Ada ir viesojusies un stāstījusi par "Tartu. Pēterbuga. Rīga" tapšanu, taču pat neviens Goodreads lasītājs nav ielicis kādu skaitu zvaigznīšu šai grāmatai, kamēr "Dārzs", lai arī atrodams Jāņa Rozes internetveikala sarakstos, pat pie anotācijas tur nav ticis. Līdz ar to varu teikt, ka esmu devies ekskursijā zemē, kur cilvēks vēl nav spēris kāju un tagad varu dalīties ar saviem iespaidiem par tur redzēto.
Necentīšos uzburt jebkādu intrigu - šī grāmata ir paredzēta ļoti šaurai mērķauditorijai, proti, autores bērniem un mazbērniem, nu, varbūt vēl kādam radiniekam, bet noteikti ne lasītājam parastajam. Nezinu, ko tieši es no šīs grāmatas biju gaidījis, taču noteikti kaut ko mazāk sausu. Domājams, ka pašai Adai ir bijis gana interesanti vākt informāciju, uz kuras pamata tapusi grāmata - noskaidrot dzimšanas un dzīves vietas, profesijas, apdzīvotās adreses un citu faktoloģiski sausu informāciju par saviem senčiem - kā cilvēks, kurš arī ir savu tiesu laika veltījis ģeneoloģijas pētījumiem, es saprotu, kālab tas pašam šķiet interesanti. Taču šāds saturs lielākoties nav publikācijas vērts, jo īpaši, ja informācijas nav sevišķi daudz un liela daļa satura ir bez jebkādas pievienotās vērtības lasītājam, kuram ar autori nav kopīgu senču.
Līdzīgi, kā tas vairākkārt novērojams grāmatā, iestarpināšu atkāpi no tēmas ar divām epizodēm, kuras nav tieši saistītas ar šo grāmatu, bet ietekmē manu domāšanu par to. Nesen klausījos Liepājas teātra "Pīpētavas sarunu" epizodi, kurā piedalījās dramaturģe Justīne Kļava, kura ar Rasu Bugavičuti-Pēci pārrunāja to, ka dramatiskā darbā katram teikumam un katram vārdam ir nozīme. Otra epizode - šķiet, ka tas bija PPK raidījumā, kurā Māris Verpakovskis uz jautājumu, kad viņam iznāks biogrāfiska grāmata, atbildēja, ka vispirms viņam jāsaprot - kāda būs šādas grāmatas doma, proti, kālab šādai grāmatai būtu vērts pastāvēt. Pēc kāda laika šāda grāmata tiešām iznāca, un (cik saprotu, pats izlasījis to vēl neesmu) "fiška" tai bija atrasta.
Un te es atgriežos pie "Tartu. Pēterburga. Rīga", kur man pietrūka gan sajūtas, ka katram teikumam ir jēga, gan ka ir kāds (sakarīgs) iemesls, kālab šāda grāmata vispār ir izdota. Ir viens pašsaprotamais iemesls - ja tev ir vēlēšanās izdot grāmatu par savu dzimtu un kaut kādi līdzekļi, lai šo ieceri realizētu, izdot grāmatu nav grūti un patiesībā arī nemaz ne tik dārgi, taču uzskatu, ka tas nav sevišķi labs iemesls, jo tērēt koksni un citus resursus vienkārši tāpat vien, personīgā ego apmierināšanai nav īsti vērts. Turklāt pat no ego viedokļa nekā tāda šajā grāmatā nav - ja te būtu kaut kādi fantastikas pilni stāsti par raibajiem dzimtas piedzīvojumiem no paaudzes uz paaudzi, kuri būtu pilni pārspīlējumu un neticamu detaļu, es vismaz kaut cik varētu šo grāmatu pieņemt, bet šīs grāmatas tekstā dzīvības dzirksts ir gaužām maz, jo nekādu reālu pastāstu par vairumu no senčiem autorei nav, regulāri parādās "par šo tēmu ģimenē nerunāja" tipa frāzes, un kāda no tā vērtība man kā lasītājam? Plus, noteikti tur ir arī jautājumi, par kuriem runāt nav patīkami - par ģimenes attiecībām ar komunistu varu Ada raksta itin maz, tik vien kā piemin, ka onkulis bijis vai nu partorgs vai kaut kas tamlīdzīgs, bet sekundāras pazīmes liecina, ka kaut kāda mijiedarbība tur noteikti ir bijusi. Es saprotu, ka par šādām tēmām rakstīt negribās, bet tad ir jautājums - ja tu raksti kaut kādu sanitizētu savas dzimtas stāstu - tad jau tas pat taviem pēcnācējiem īsti nebūs vērtīgs materiāls, līdz ar to vēl aktuālāks ir jautājums - kālab vajag šo grāmatu?
Vēl viena būtiska šī darba problēma ir tā valoda. Saprotu, ka katram autoram ir savs rokraksts, kas atbilst kaut kādiem viņa priekšstatiem par to, kādai ir jābūt valodai, taču šī grāmata mani pamatīgi nokaitināja ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, kuri radīja iespaidu, ka man ir darīšana ar naivismam piederīgu literāru darbu. Daiļliteratūrā tas būtu pilnīgi pieņemams paņēmiens, arī manis ļoti cienītais Kurts Vonegūts bija lakonisku teikumu eksperts, taču šādā dokumentālā literatūrā man tas galīgi nešķita vietā. Komplektā ar pārmērīgu pievēršanos detālām un liekvārdību iz kategorijas (citāts aptuvens, bet atspoguļo autores piegājienu): "Man ir saglabājies manas vecmāmiņas vidusskolas atestāts. Viņa mācījās vācu skola ar nosaukumu (...). Tur viņa, kā liecina atestāts, apguva sekojošus priekšmetus: (uzskaitīti priekšmeti). Vērtēja ne tikai sekmes, bet arī uzvedību katrā priekšmetā. Šādos priekšmetos viņas atzīme bija pieci, bet šādos - četri." Šis teksts izvērstā formā aizņem veselu grāmatas lappusi un nepasaka faktiski neko. Ja nu kas - man arī ir krājumā manas vecvecmāmiņas vidusskolas atestāts, pat no mazliet senāka laika nekā Adas vecmāmiņai. Un?
Ko es uzzināju par autori no šīs grāmatas? To, ka viņai senčos bijuši krievi, baltvācieši un igauņi. Daļa no viņiem - turīgāki, daļa izglītotāki, daļa - ne tik ļoti. Dzīvojuši dažādās vietās, ir piedzīvojuši Ļeņingradas blokādi, daudzi radinieki miruši jauni, bet ne visi. Pati Ada bērnībā bieži viesojusies pie radiem Ļeņingradā, un tās ir viņas skaistākās bērnības atmiņas. Vēl šādus tādus faktus par vairākām apdzīvotām krievijā un to vēsturi (pārspiestu no cita autora grāmatas). Esmu apskatījis ģimenes bildes, kas būtu saistošākas, ja autorei būtu izdevies mani ieinteresēt tur redzamajos cilvēkos (neizdevās). Es būtu varējis salīdzināt grāmatas tekstu latviešu un krievu valodās (ja nu kas - oriģinālā ir krieviskā teksta versija), taču to, protams, nedarīju. Laikam iespaidīgākais šī izdevuma sakarā ir tas, ka tā anotācija ir iztulkota arī igauniski un to ir paveicis Guntars Godiņš.
Lai vai kā, varu teikt, ka tagad viena izvērsta atsauksme par šo grāmata Internetā ir atrodama, taču apzinos, ka šī atsauksme ir aptuveni tikpat vērtīga kā pati grāmata, un nekas fundamentāli nebūtu mainījies, ja es to nebūtu uzrakstījis.
Necentīšos uzburt jebkādu intrigu - šī grāmata ir paredzēta ļoti šaurai mērķauditorijai, proti, autores bērniem un mazbērniem, nu, varbūt vēl kādam radiniekam, bet noteikti ne lasītājam parastajam. Nezinu, ko tieši es no šīs grāmatas biju gaidījis, taču noteikti kaut ko mazāk sausu. Domājams, ka pašai Adai ir bijis gana interesanti vākt informāciju, uz kuras pamata tapusi grāmata - noskaidrot dzimšanas un dzīves vietas, profesijas, apdzīvotās adreses un citu faktoloģiski sausu informāciju par saviem senčiem - kā cilvēks, kurš arī ir savu tiesu laika veltījis ģeneoloģijas pētījumiem, es saprotu, kālab tas pašam šķiet interesanti. Taču šāds saturs lielākoties nav publikācijas vērts, jo īpaši, ja informācijas nav sevišķi daudz un liela daļa satura ir bez jebkādas pievienotās vērtības lasītājam, kuram ar autori nav kopīgu senču.
Līdzīgi, kā tas vairākkārt novērojams grāmatā, iestarpināšu atkāpi no tēmas ar divām epizodēm, kuras nav tieši saistītas ar šo grāmatu, bet ietekmē manu domāšanu par to. Nesen klausījos Liepājas teātra "Pīpētavas sarunu" epizodi, kurā piedalījās dramaturģe Justīne Kļava, kura ar Rasu Bugavičuti-Pēci pārrunāja to, ka dramatiskā darbā katram teikumam un katram vārdam ir nozīme. Otra epizode - šķiet, ka tas bija PPK raidījumā, kurā Māris Verpakovskis uz jautājumu, kad viņam iznāks biogrāfiska grāmata, atbildēja, ka vispirms viņam jāsaprot - kāda būs šādas grāmatas doma, proti, kālab šādai grāmatai būtu vērts pastāvēt. Pēc kāda laika šāda grāmata tiešām iznāca, un (cik saprotu, pats izlasījis to vēl neesmu) "fiška" tai bija atrasta.
Un te es atgriežos pie "Tartu. Pēterburga. Rīga", kur man pietrūka gan sajūtas, ka katram teikumam ir jēga, gan ka ir kāds (sakarīgs) iemesls, kālab šāda grāmata vispār ir izdota. Ir viens pašsaprotamais iemesls - ja tev ir vēlēšanās izdot grāmatu par savu dzimtu un kaut kādi līdzekļi, lai šo ieceri realizētu, izdot grāmatu nav grūti un patiesībā arī nemaz ne tik dārgi, taču uzskatu, ka tas nav sevišķi labs iemesls, jo tērēt koksni un citus resursus vienkārši tāpat vien, personīgā ego apmierināšanai nav īsti vērts. Turklāt pat no ego viedokļa nekā tāda šajā grāmatā nav - ja te būtu kaut kādi fantastikas pilni stāsti par raibajiem dzimtas piedzīvojumiem no paaudzes uz paaudzi, kuri būtu pilni pārspīlējumu un neticamu detaļu, es vismaz kaut cik varētu šo grāmatu pieņemt, bet šīs grāmatas tekstā dzīvības dzirksts ir gaužām maz, jo nekādu reālu pastāstu par vairumu no senčiem autorei nav, regulāri parādās "par šo tēmu ģimenē nerunāja" tipa frāzes, un kāda no tā vērtība man kā lasītājam? Plus, noteikti tur ir arī jautājumi, par kuriem runāt nav patīkami - par ģimenes attiecībām ar komunistu varu Ada raksta itin maz, tik vien kā piemin, ka onkulis bijis vai nu partorgs vai kaut kas tamlīdzīgs, bet sekundāras pazīmes liecina, ka kaut kāda mijiedarbība tur noteikti ir bijusi. Es saprotu, ka par šādām tēmām rakstīt negribās, bet tad ir jautājums - ja tu raksti kaut kādu sanitizētu savas dzimtas stāstu - tad jau tas pat taviem pēcnācējiem īsti nebūs vērtīgs materiāls, līdz ar to vēl aktuālāks ir jautājums - kālab vajag šo grāmatu?
Vēl viena būtiska šī darba problēma ir tā valoda. Saprotu, ka katram autoram ir savs rokraksts, kas atbilst kaut kādiem viņa priekšstatiem par to, kādai ir jābūt valodai, taču šī grāmata mani pamatīgi nokaitināja ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, kuri radīja iespaidu, ka man ir darīšana ar naivismam piederīgu literāru darbu. Daiļliteratūrā tas būtu pilnīgi pieņemams paņēmiens, arī manis ļoti cienītais Kurts Vonegūts bija lakonisku teikumu eksperts, taču šādā dokumentālā literatūrā man tas galīgi nešķita vietā. Komplektā ar pārmērīgu pievēršanos detālām un liekvārdību iz kategorijas (citāts aptuvens, bet atspoguļo autores piegājienu): "Man ir saglabājies manas vecmāmiņas vidusskolas atestāts. Viņa mācījās vācu skola ar nosaukumu (...). Tur viņa, kā liecina atestāts, apguva sekojošus priekšmetus: (uzskaitīti priekšmeti). Vērtēja ne tikai sekmes, bet arī uzvedību katrā priekšmetā. Šādos priekšmetos viņas atzīme bija pieci, bet šādos - četri." Šis teksts izvērstā formā aizņem veselu grāmatas lappusi un nepasaka faktiski neko. Ja nu kas - man arī ir krājumā manas vecvecmāmiņas vidusskolas atestāts, pat no mazliet senāka laika nekā Adas vecmāmiņai. Un?
Ko es uzzināju par autori no šīs grāmatas? To, ka viņai senčos bijuši krievi, baltvācieši un igauņi. Daļa no viņiem - turīgāki, daļa izglītotāki, daļa - ne tik ļoti. Dzīvojuši dažādās vietās, ir piedzīvojuši Ļeņingradas blokādi, daudzi radinieki miruši jauni, bet ne visi. Pati Ada bērnībā bieži viesojusies pie radiem Ļeņingradā, un tās ir viņas skaistākās bērnības atmiņas. Vēl šādus tādus faktus par vairākām apdzīvotām krievijā un to vēsturi (pārspiestu no cita autora grāmatas). Esmu apskatījis ģimenes bildes, kas būtu saistošākas, ja autorei būtu izdevies mani ieinteresēt tur redzamajos cilvēkos (neizdevās). Es būtu varējis salīdzināt grāmatas tekstu latviešu un krievu valodās (ja nu kas - oriģinālā ir krieviskā teksta versija), taču to, protams, nedarīju. Laikam iespaidīgākais šī izdevuma sakarā ir tas, ka tā anotācija ir iztulkota arī igauniski un to ir paveicis Guntars Godiņš.
Lai vai kā, varu teikt, ka tagad viena izvērsta atsauksme par šo grāmata Internetā ir atrodama, taču apzinos, ka šī atsauksme ir aptuveni tikpat vērtīga kā pati grāmata, un nekas fundamentāli nebūtu mainījies, ja es to nebūtu uzrakstījis.
2023-11-30
comments powered by Disqus