Nav sevišķi šokējoši, ka "Dons Kihots" kļuva man par pirmo leģendārā Jaunatnes teātra režisora Ādolfa Šapiro režisēto iestudējumu, ko redzēju klātienē (ierakstā pirms vairāk kā 20 gadiem ir redzēta "Centrifūga", bet teātris tomēr ir gaisoša māksla, ko rāda šeit un tagad, un pēc veciem ierakstiem kaut ko spriest par izrādes kvalitātēm tad, kad tā spēlēta, var vien ļoti aptuveni). Pēdējā laikā motivācijas apmeklēt izrādes atjaunotajā teātra namā Lāčplēša ielā pārāk daudz nav - arvien grūtāk man nākas nošķirt izcilo režisoru Alvi Hermani no apšaubāmas kvalitātes populista Alvja Hermaņa un, protams, kaut kāda ietekme otrajam ir gan uz paša A. H. iestudējumiem, gan arī uz visām izrādēm, ko šajā teātrī rada citi režisori. Un tomēr - Šapiro atgriešanās Lāčplēša ielā - tas šķita kaut kas tāds, ko klājas redzēt, arī tad, ja tu negaidi, ka šī izrāde tev sniegs TĀDU pieredzi, kuras raksturošanai nepieciešama "Caps Lock" taustiņa lietošana. Uz izrādi devos kopā ar Marinu (liels Paldies tētim, kas piekrita pavadīt garu vakaru ar mazbērniem; ok, patiesībā jau viņu stādīja fakta priekšā) un savu māsu Irēnu, kura, atšķirībā no manis, Servantesa romānu bija nesen pāršķirstījusi un līdz ar to varēja novērtēt to, cik tuvs šis iestudējums ir oriģinālam.

Irēnas secinājums: Šapiro ir bijis tuvu Servantesa romāna garam, bet, iespējams, šajā gadījumā tas nav nekas sevišķi labs. Izrādes galveno lomu atveidotāji: Kaspars Znotiņš kā skumjā izskata bruņinieks Lamančas Dons Kihots un Gundars Āboliņš kā viņa uzticamais, reizē naivais un blēdīgais Sančo Pansa, ir tie, kas šo izrādi ceļ uz augšu. Abi aktieri ne velti ir JRT spožā zelta sastāva kolektīva spilgtāko pārstāvju vidū, un gan katrs pats par sevi, gan mijiedarbībā viņi arī šeit ir ļoti baudāmi. Plašķī tērptais Znotiņa Dons Kihots nav tikai karikatūrisks trakais, kas bruņinieku romānu pārlasīšanās rezultātā zaudējis prātu, bet gan mākslinieks, kurš par savu dzīves mērķi izvēlējies (lielā mērā iedomāto) bruņniecības zelta likumu ieviešanu praksē. Kaut kādā mērā viņš pats apzinās, ka tā visa ir tikai fantāzija, taču viņš nespēj dzīvot citādi. Tikām Āboltiņa Sančo Pansa ir lādzīgs lauku onkulis, kurš savā būtībā ir pieķēries sapņotājam un ideālistam Donam Kihotam, taču viņa praktiskā cilvēka daba (un kā zemnieks viņš citādi nemaz nevarētu izdzīvot) liek viņam domāt par savu kabatu un to, lai no grūtām situācijām ārā tiktu kaut cik sausām kājām, nevis sasists vienos zilumos.

Diemžēl saistmateriāls, kas šos personāžus ietver izrādē, manuprāt, vismaz pirmajā cēlienā seko principam: "reku ir viena aina", "un te ir nākamā", "ok, pārejam pie nākamās" - bet tas viss šķiet kaut kā tukši un bezmērķīgi. Arī pārējie aktieri drīzāk kaitina. Es saprotu, ka Šapiro doma droši vien ir tāda, ka Dons Kihots ir īsts un patiess, bet visi pārējie - vien karikatūras, taču šajās karikatūrās ir žēl klausīties un nav skaidrs - vai ir vērts. Kopējais iespaids man par visiem šiem apkārtējiem personāžiem bija tāds: ir zināms, kā visus savus tēlus atveido Jevgēnijs Isajevs - pie tā tu kā skatītājs esi pieradis un tas šķiet normāli, bet situācijā, kad teju viss aktieru ansamblis konkrētajā izrādē spēlē Isajeva manierē (pašu Isajevu, protams, ieskaitot), tas kaut kā neuzrunā. Izrāde ir vizuāli iespaidīga - ar askētisko skatuves iekārtojumu un minimālu dekorāciju daudzumu, kuras aizstāj grandioza izmēra ļoti jaudīgs Rosinante un lielisks kravas trīsriteņa uz ēzeļa galvas krustojums, galveno varoņu tērp man arī patika, bet viņiem apkārt šķita par daudz kiča un par daudz garlaicības un bezjēdzības. Vispār man nepatīk tie varianti, kad tev viens (vai pāris) aktieru šķiet piedalāmies gluži citā izrādē, nekā visi pārējie, un šeit, piemēram, Baiba Broka šķiet dalībniece daudz seklākā izrādē nekā Znotiņš un Āboliņš.

Izrādes otrajā cēlienā kaut kā viss pamazām salikās drusku labāk - varbūt tālab, ka arī tekstuālais saturs - "Dona Kihota" otrā daļa - ir ar lielāku pašrefleksijas elementu un drusku tā kā meta literatūra, man patika aktieru kolektīvs, kas atrādīja "Dona Kihota cīņu ar lauvu", un izrādes beigās varēju applaudēt no sirds, bet kopumā drusku man palika sajūta, ka šī izrāde no kritiķiem saņēmusi pozitīvākas atsauksmes nekā tā būtu pelnījusi, ja ne fakts, ka tā ir Šapiro atgriešanās, liels notikums un tā tālāk.