Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmā izrāde šajā festivālā, kuru apmeklējām jau publiskā versijā, proti, pēc festivāla atklāšanas. Sākotnēji bija iecerēts, ka uz izrādi dosies vien no pieaugušajiem un Estere, taču radās iespēja aiziet visiem četriem. Jurģis gan īsti neatbilda mērķauditorijai - izrāde paredzēta 6+ vecuma grupai, bet pieņēmām, ka gan jau tik traki nebūs. Patiesībā gan tā vecuma grupa nebija noteikta nejauši - Jurģis droši vien tomēr ir drusku par mazu un bailīgu, lai pilnvērtīgi piedalītos. No otras puses, piecgadīga Estere, manuprāt, būtu iesaistījusies daudz labāk, līdz ar to - viss atkarīgs no konkrētā bērna. Un astoņgadīgai Esterei izrāde patika.

Tātad, šī ir Agates Bankavas veidota izrāde, kas izglītojošā, bet ne didaktiskā veidā jaunajiem skatītājiem stāsta par to, ko un kāpēc dara bites un kāpēc tas ir tik ļoti svarīgi. Zinot, ka primāri Agate Bankava ir dejas māksliniece, man bija drusku satraukums, vai nebūs tā, ka šī izrāde būs pavisam bez teksta, bet izrādījās, ka tāds bija tikai ievads. Un tas priecēja - nerunājot par to, kā ar dejas izrāžu uztveri ir sākumskolēniem, arī mani ar izrādi bez vārdiem uzrunāt ir pagrūti. Vienlaikus nebija tā, ka man būtu kādi iebildumi pret to neverbālo priekšnesumu, ko nodrošināja Krišjānis Strods, Gerda Embure un Rūta Pūce.

Izrādē arī diezgan daudz līdzdalības sagaida no skatītājiem, visi kopā ar aktieriem kļūst par stropa iemītniekiem. Te gan jāpiebilst, ka izrādes vēstījumā par bišu dzīvi nemaz neparādās trani (nez, kā gan tas varētu būt gadījies bērnu izrādē?). Taču, ja tā padomā, nav jau tā, ka trani šajā izrādē nepiedalītos - kas tad ir tie skatītāji, kuri neiesaistās bišu dejās, stropa uzkopšanā un tā tālāk? Jap - ja tu šīs izrādes laikā tā arī ne reizes neesi pacēlis savu dibenu no beņķa, tad domājams esi trans šajā pasaulē. Un tad tu droši vien arī nezini, kā jādejo, ja esi ieraudzījis lavandu (es mīlu lavandu)! Ja kas, nupat pārbaudīju - trīs dienas pēc izrādes Estere vismaz zina, kā dejo lavandu un rozes, biškrēsliņa vārds gan no atmiņas viņas izkritis. Bet kaut kāds efekts izrādei bijis, lai arī Estere joprojām ir medusfobe, bet varbūt tā pat labi - kā nekā tā tomēr ir bišu ekspluatācija, kuras rezultātā pie tā tiekam (un - mums pārējiem atliek vairāk medus, ja Estere to neēd).

Kas attiecas uz bērniem paredzētām izrādēm, "Te, bite!" ir labs piemērs tam, kādas izrādes es gribētu, lai mani bērni redz izglītības iestādēs - gan atmiņā paliekoša vizuāli, gan izglītojoša. Turklāt, lai arī zinu, ka vegāniem medus industrija ir viens no bubuļiem, es tomēr gribētu teikt, ka bišu reklāma ir kaut kas drusku cits nekā "ēd vistas gaļu, tas ir labi planētai" kampaņa kas aizvadītajā mācību gadā parādījās skolās. Pēc izrādes vakarā atkal atgriezāmies Rozulas skolā, kur ar bitēm varam tikties klātienē - ir gan tādas, kas iemitinājušās zem skolas ēkas jumta, gan arī zemes bites skolas otrā pusē.