The Murder of Roger Ackroyd
Gadās reizes, kas man nav noskaņojuma lasīt kaut ko pārāk nopietnu un sarežģītu, un vienā šādā reizē izvēle krita par labu Rodžera Ekroida slepkavībai. Kā tas ir raksturīgi, ja darīšana ir ar Agatas Kristijas darbiem, gan jau kaut kad iepriekš šo romānu esmu lasījis, tagad gan nepateikšu, latviešu vai krievu valodā, bet nule izlasīju to arī oriģināla, kas gan diez vai būtiski ietekmēja manu viedokli par konkrēto romānu.
Dažādas aptaujas šis ir atzīts par vienu no izcilākajiem ne tikai Agatas Kristijas darbiem, bet arī detektīvromāniem kopumā. Daudzkārt ekranizēts, slavēts par savu pārsteiguma noslēgumu un visādi citādi gaužām ievērojams romāns. Vienlaikus tas cieš no tradicionālajiem šī žanra ierobežojumiem un manī, kā jau to no manis var gaidīt, raisa savu devu iebildumu.
Risinās te viss pēc angļu detektīvu šablonā: Anglijas mazpilsēta, kura parasti nekas ievērības cienīgs nenotiek un iedzīvotāju galvenā izklaide ir tenkošana, notiek slepkavība. Upuris ir bagāts vīrs vārdā Rodžers Ekroids, kurš nav bijis pārlieku mīlēts, potenciālo slepkavu loks ir visai plašs un vienīgi Erkila Puaro asais prāts spēj nonākt līdz patiesībai. Atšķirībā no vairuma darbiem, kuru galvenais varonis ir beļģu privātdetektīvs, šeit stāstītājs nav vis kapteinis Heistingss, bet gan vietējais ārsts, kurš ir pirmais, kas nonācis slepkavības vietā, un tas ir reizē šī romāna spēks un vājums. Līdzīgi kā viņas varonis, Agata Kristija tev kā lasītājam dod itin daudz mājienus par šādām tādām norisēm, bet vienlaikus jebkurā detektīvromāna galvenais triks ir tajā, ka patiesībā tas var beigties jebkā - proti, lai arī tev beigās šķitīs, ka atrisinājums ir loģisks, tikpat sakarīgs būtu arī teju jebkurš cits iznākums. Un, protams, personāži ir tieši tik plakani, cik to pieļauj žanra robežas - katram varonim ir viens slānis melu, zem kura slēpjas viņa patiesā daba, ka tas, protams, realitātē nav. Varu novērtēt šī darba nozīmi gan Kristijas daiļradē, gan detektīvromānā kā tādā, bet nav jautājumu, kāpēc es tradicionālos detektīvus lasu reti - jo ar visu savu sapiņkerētību tie ir šaušalīgi vienkārši. Lai gan, varbūt šajos sarežģītajos laikos tieši kaut ko tādu arī vajag lasīt.
Dažādas aptaujas šis ir atzīts par vienu no izcilākajiem ne tikai Agatas Kristijas darbiem, bet arī detektīvromāniem kopumā. Daudzkārt ekranizēts, slavēts par savu pārsteiguma noslēgumu un visādi citādi gaužām ievērojams romāns. Vienlaikus tas cieš no tradicionālajiem šī žanra ierobežojumiem un manī, kā jau to no manis var gaidīt, raisa savu devu iebildumu.
Risinās te viss pēc angļu detektīvu šablonā: Anglijas mazpilsēta, kura parasti nekas ievērības cienīgs nenotiek un iedzīvotāju galvenā izklaide ir tenkošana, notiek slepkavība. Upuris ir bagāts vīrs vārdā Rodžers Ekroids, kurš nav bijis pārlieku mīlēts, potenciālo slepkavu loks ir visai plašs un vienīgi Erkila Puaro asais prāts spēj nonākt līdz patiesībai. Atšķirībā no vairuma darbiem, kuru galvenais varonis ir beļģu privātdetektīvs, šeit stāstītājs nav vis kapteinis Heistingss, bet gan vietējais ārsts, kurš ir pirmais, kas nonācis slepkavības vietā, un tas ir reizē šī romāna spēks un vājums. Līdzīgi kā viņas varonis, Agata Kristija tev kā lasītājam dod itin daudz mājienus par šādām tādām norisēm, bet vienlaikus jebkurā detektīvromāna galvenais triks ir tajā, ka patiesībā tas var beigties jebkā - proti, lai arī tev beigās šķitīs, ka atrisinājums ir loģisks, tikpat sakarīgs būtu arī teju jebkurš cits iznākums. Un, protams, personāži ir tieši tik plakani, cik to pieļauj žanra robežas - katram varonim ir viens slānis melu, zem kura slēpjas viņa patiesā daba, ka tas, protams, realitātē nav. Varu novērtēt šī darba nozīmi gan Kristijas daiļradē, gan detektīvromānā kā tādā, bet nav jautājumu, kāpēc es tradicionālos detektīvus lasu reti - jo ar visu savu sapiņkerētību tie ir šaušalīgi vienkārši. Lai gan, varbūt šajos sarežģītajos laikos tieši kaut ko tādu arī vajag lasīt.
2022-06-09
comments powered by Disqus