Plastmasas huligāni

Teju pusgads pagājis, kopš Esterei izlasīju priekšā Agneses Vanagas “Plastmasas huligānu” otro grāmatu, un nule beidzot esam tikuši arī pie pirmās. Patiesībā jau biju daļu šīs grāmatas izlasījis, kad pavasarī bijām aizgājuši uz Nacionālo bibliotēku, taču vienā piegājienā (un vēl tik interesantā vietā kā LNB) to izlasīt neizdevās, par to principā bijām aizmirsuši, līdz pagājušajā nedēļas nogalē paviesojāmies Āgenskalna bibliotēkā, kuras plauktā šo grāmatu izdevās atrast. Un te nu mēs esam.

Stāsts ir par diviem Čiekurkalna 2. šķērslīnijā dzīvojošiem deviņgadīgiem brāļiem: Klāvu un Intaru (lai arī viņi ir gandrīz vienaudži, viņi nav dvīņubrāļi, bet tam te nav sevišķas nozīmes) un vienu visai nīgru plastmasas maisiņu vārdā Dusmukule. Primāri stāsts, protams, ir par ekoloģiju, rūpēm par apkārtējo vidi un plastmasas nonākšanu tajā. Tāpat tas ir par bērniem un to, kā viņi izvēlas risināt problēmas (ne vienmēr pašā racionālakājā veidā), par to - kā ir būt šādu bērnu vecākiem (te jāpiebilst, ka puišu vecāki Aiga un Sergejs diezgan labi atbilst tam, kādi ir reāli vecāki - nevis multfilmu nebeidzami pacietīgās vecāku parodijas, kuras gadījumā, kad tavs jaunietis ir appludinājis visu māju, ne aci nepamirkšņinot ķeras pie tās sakopšanas un maksimums, ko spēj pateikt, ir - tagad tu zināsi, ka citreiz tā nevajag darīt! Jāatzīmē, ka puišu darbības modelis abās grāmatās ir diezgan līdzīgs - nekonsultējoties ar vecākiem, uzsākt vietējas nozīmes atkritumu daudzuma samazināšanas risinājumu, kurš ne obligāti ir maksimāli pārdomāts, bet vismaz ir labu motīvu vadīts. Turklāt autorei ir sava teorija, ja tā var teikt, par to, kāda ir plastmasas maisiņu motivācija nonākt visās tajās vietās, kuros tos gadās sastapt.

Agneses Vanagas grāmatu (vismaz to abu, kuras esmu lasījis) spēks ir tajā, ka tās varoņi, tāpat kā darbības vieta - viss ir maksimāli konkrēts, un maksimāli lasītājam saprotams un īsts. Pat, ja plastmasas maisiņi šajā pasaulē spēj sarunāties ar bērniem. Un veids, kādā autore runā par ekoloģijas problēmām, man arī patīk - caur bērna prizmu, bez pārmērīgas teoretizēšanas, un vienlaikus - ļoti skaidri un saprotami. Nekā īpaši vairāk, ko par šo grāmatu piebilst, man nav - tik vien, kā varu teikt, ka pirmsskolas un sākumsskolas auditorijai ļoti labi lasāma grāmata, kas arī vecākiem neliks sarkt. Idejiski noteikti pareizāk ir vispirms lasīt šo, un pēc tam otro grāmatu, bet var arī otrādi.
2022-09-26
8.5
comments powered by Disqus