Avota laiks

Nezinu, vai es būtu ņēmies lasīt "Avota laiku", ja par to tik lielu sajūsmu soctīklos nebūtu paudis viens no pašmāju Interneta nozīmīgākajiem influenceriem Toms Lūsis. Tā kā Toms nav no tiem cilvēkiem, kas parasti aktīvi dalās ar ieteicamo literatūru, tad man šķita, ka ja jau šis "dzīvē parasts lūzeris" (citējot kādu sabiedrībā savulaik populāru personāžu, diemžēl nevaru atcerēties, kuru tieši) saka - šī ir lieliska grāmata, vajadzētu arī man tai dot iespēju.

Grāmatas autors Aivars Kļavis ir rakstnieks, ar kura grāmatām līdz šim mans ceļš nav krustojies, bet ar viņa slavenāko darbu - žurnālu "Avots", kura galvenais redaktors un redakcijas veidotājs viņš bija, pazīstams gan esmu. Protams, laika posmā no 1986. līdz 1992. gadam, kad šis žurnāls iznāca, es nevarēju būt uzticīgs "Avota" lasītājs, jo savā preses patēriņa prasmē šajā laikā tālāk par žurnālu "Zīlīte" ticis nebiju, tomēr ar žurnāla pastāvēšanu, protams, biju pazīstams un vēlākos gados kaut ko arī esmu reāli lasījis. Visspilgtāk atmiņā iespiedusies Beketa slavenā luga "Gaidot Godo", kura publikāciju latviešu valodā piedzīvoja tieši "Avota" lappusēs. Vēl, šķiet, biju lasījis rakstu par Tomu Veitsu, par kuru tobrīd (deviņdesmito beigās) neko vairāk kā to, ka viņš kaut ko gaida (iespējams, Godo) nezināju.

"Avota laiks" prognozējami nav par maniem iespaidiem, lasot "Avotu", bet gan par to, kā šis žurnāls radās, tika veidots un piedzīvoja savu galu. Kļavis kā cilvēks, kurš bija stāvējis pie tām dzimšanas un tajā darbojās gandrīz līdz tā galam, protams, ir viens no labākajiem iespējamajiem šī stāsta dokumentētājiem. Padomju mašinērija perestroikas laikā, cenzūra apstākļos, kad pašiem cenzētājiem vairs nav skaidrs, kādas tieši ir tās robežas, kuras šobrīd ir aktuālas, jaunu un radošu cilvēku izpausmes, kuras ne vienmēr ir konstruktīvas un ne vienmēr veicina labu sadarbību vienam ar otru (sasodīts, cik viņi visi tur bija jauni!), un tad pamazām - mežonīga kapitālisma ienākšana. Vispār šobrīd tas šķiet kaut kas pilnīgi nereāls - latviešu valodā iznākošs žurnāls par kultūras tēmām, kuru izdod aptuveni 100'000 eksemplāru tirāžā, un to patiešām arī lasa, par tā saturu lauž šķēpus, bet tobrīd bija citi laiki (un lielā mērā gribētos teikt - nē, tos laikus atpakaļ nevajag!), cits iespēju daudzums un citas dzīves aktualitātes. Cilvēki, ar kuriem Kļavis pārklājās "Avota" tapšanā, daudzi ir ļoti labi zināmi: Klāvs Elsbergs, Guntars Godiņš, Andra Neiburga, Tatjana Fasta, Kristaps Ģelzis, Jānis Rokpelnis - šie cilvēki komentārus neprasa. Veids, kādā Kļavis par "Avota laiku" raksta, man patīk - tajā nav ne pārmērīgi daudz tīksmināšanās ar paša paveikto, ne vecu rēķinu kārtošanu. Ir gana daudz reālistisku vērtējumu un skaidrojumu, kāpēc viena vai otra lieta nav izdevusies, paša pieļautu kļūdu atzīšana (protams, bez tizlas uzspiestas un nesirsnīgas nožēlās, kā to prasītu padomju laikā) un gana daudz interesantu faktu.

Patiesībā man gribētos uzslavēt autoru visvairāk par to, ka viņš pārmērīgi nefokusējas uz tēmu "Atmoda" (kā process, nevis žurnāls). Proti, viņš raksta par to, par ko var uzrakstīt tikai viņš, nevis liels daudzums viņa laikabiedru, un atmoda kā tāda ir ļoti sarežģīts process, kurā katrs aculiecinieka vēstījums ir tik subjektīvs un potenciāli kritizējams kā neuzticams, ka zināmā mērā man šķiet - par to vispār vislabāk ir rakstīt ārzemniekam ar neitrālu skatījumu, kurš studētu avotus (iespējams, arī "Avotus") un liktu kopā bildi ar mērķi noskaidrot patiesību, nevis novilkt līnijas starp labajiem un sliktajiem. Kā lai arī nebūtu, man šķita lieliski, ka šī grāmata nav par to, bet ir par presi, tās ikdienu astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, un cilvēkiem, kuri to veidoja. Iespējams, mans sajūsmas termometrs nav tik augstā skalā kā šī teksta ievadā piesauktajam Šokolādes ceha Lūsim, bet varu atzīt, ka šī grāmata būs interesanta lasāmviela dažādām paaudzēm, ne tikai tai, kura "Avotu" lasīja tad, kad tā ūdens bija pilnīgi svaigs un veldzēja izslāpušos.
2021-11-28
8
comments powered by Disqus