No kungiem parūkās un dāmām maskās līdz Robinsonam Kruzo uz vientuļas salas
Aivaru Kļavi iepazinu kā "Avota laika" autoru, pēc tam kaut kas lasīts arī no viņa daiļliteratūras veikumiem, taču pēdējos gados šis autors cītīgi pievērsies grāmatu sērijai "Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija". Par to pozitiīvas atsauksmes esmu dzirdējis no savas māsas, un tā nu sanāca, ka vienu tās sējumu ieraudzīju Šampētera bibliotēkā, un tad nu to arī izlasīju. Iespējams, tā nav gluži pareizākā pieeja, grāmatu sēriju sākt lasīt no piektās daļas, bet - kāda grāmata man gadījās, tāda gadījās, un nav jau tā, ka te būtu kādi personāži, kurus man vajadzētu pazīt no iepriekšējām grāmatām un ka sākot no vidus, tu nevarēsi saprast, par ko ir runa un kāpēc tos hobitus kāds ved uz Izengārdu.
Grāmatu sērijas princips ir aptuveni sekojošs: Kļavis tajā atskatās uz viņaprāt nozīmīgākajām norisēm literatūras vēsturē, to iedalot laika periodos (kuri, protams, ir ne super strikti definēti, jo lai arī vēsturē ir lielie pieturpunkti, nav tā, ka visi literārie procesi tik ļoti strikti tiem pieturētos). Šajā grāmatā viņš apskata aptuveni simts gadu laika posmu no 17. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta vidum. Kungi parūkās un dāmas maskās - tas ir Ludviķa XIII valdīšanas laiks Francijā, bet Robinsons Kruzo - tas ir Robinsons Kruzo. Patiesībā gan grāmata drīzāk beidzas ar Gulivera ceļojumiem, līdz ar to tikpat labi grāmata varētu saukties "No kungiem parūkās un dāmām maskās līdz Guliveram liliputu zemē". Grāmatas saturā Kļavis ne tikai vēsta par lielajām vēsturiskajām norisēm un to atspoguļojumu literatūrā, bet arī šo to iepin no paša dzīves, piemēram, došanos uz kino skatīties filmu par "Trīs musketieriem", jo bija zināms, ka tajā apskatāmas iespaidīgas Milēdijas krūtis. Un, protams, viņš sāk ar kardināla Rišeljē attaisnošanu - tādā ziņā, ka Aleksandra Dimā romānā viņš ir padarīts par vienu no galvenajiem antivaroņiem un negatīvo tēlu, bet tā bijusi vienkārši rakstnieka izvēle, nevis kaut kāda objektīva patiesība.
Nevaru teikt, ka šajā grāmatā es būtu uzzinājis pārlieku daudz jauna (izņemot - ka tā arī manis nelasīto "Robinsonu Kruzo" droši vien lasīt nesaņemšos, jo grāmata ir baisi stiepta, un autoram tās rakstīšanas procesā aptrūcies tēmu, tālab viena romāna ietvaros viņš sāk pats sevi kopēt, kas šķiet īpaši kaitinoši), bet kā vēsturisks ieskats laikmetā, kas savās beigās jau pārtop Apgaismībā, šī grāmata šķita tīri laba. Iespējams, ka būtu mums plašāka dzīvojamā platība, es pat uzskatītu par vērtīgu apgādāties ar visiem šīs sērijas darbiem personīgajā bibliotēkā - tādā vienkāršā valodā (apmēram - kā Stāsti no Bībeles bērniem) Kļavis apvieno pasaules vēsturi un pasaules literatūras vēsturi, pietiekami kritiski vērtējot gan šo pašu literatūru, gan arī atsevišķus tās vērtējumus (piemēram, padomju "literatūrvēsturniekus", kuri allaž lieliem literātiem iz vēstures centās atrast vai nu simpātijas pret proletariātu, arī tajos laikos, kad nekāda proletariāta vēl nebija, vai vismaz trūcīgu izcelšanos - jo skaidrs, ka tikai šādi izcēlies rakstnieks var būt proletariātam simpatizējošs, nevis pretīgs asinssūcējs). Tomēr - aktuālās šaurības apstākļos man derēs arī variants vēl kādu no šīs sērijas grāmatām aizņemties no bibliotēkas, un varbūt kādu vērtīgāko tās atziņu iegrāmatot šeit blogā. Piemēram, ka tas, ka mūspusē izdotos "Gulivera ceļojumos" visbiežāk nonāca vien pirmās daļas - par liliputiem un milžiem - varbūt nemaz nebija tik aplami (man allaž šķita, ka tā ir blēdīga Svifta grāmatas padarīšanu par bērnie paredzētu), jo katrā nākamajā daļā autors vairāk aizrāvās ar sava laikmeta politikas un politiķu kritizēšanu, kas dažus simtus gadus vēlāk patiesībā nevienam vairs nav interesanti.
Grāmatu sērijas princips ir aptuveni sekojošs: Kļavis tajā atskatās uz viņaprāt nozīmīgākajām norisēm literatūras vēsturē, to iedalot laika periodos (kuri, protams, ir ne super strikti definēti, jo lai arī vēsturē ir lielie pieturpunkti, nav tā, ka visi literārie procesi tik ļoti strikti tiem pieturētos). Šajā grāmatā viņš apskata aptuveni simts gadu laika posmu no 17. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta vidum. Kungi parūkās un dāmas maskās - tas ir Ludviķa XIII valdīšanas laiks Francijā, bet Robinsons Kruzo - tas ir Robinsons Kruzo. Patiesībā gan grāmata drīzāk beidzas ar Gulivera ceļojumiem, līdz ar to tikpat labi grāmata varētu saukties "No kungiem parūkās un dāmām maskās līdz Guliveram liliputu zemē". Grāmatas saturā Kļavis ne tikai vēsta par lielajām vēsturiskajām norisēm un to atspoguļojumu literatūrā, bet arī šo to iepin no paša dzīves, piemēram, došanos uz kino skatīties filmu par "Trīs musketieriem", jo bija zināms, ka tajā apskatāmas iespaidīgas Milēdijas krūtis. Un, protams, viņš sāk ar kardināla Rišeljē attaisnošanu - tādā ziņā, ka Aleksandra Dimā romānā viņš ir padarīts par vienu no galvenajiem antivaroņiem un negatīvo tēlu, bet tā bijusi vienkārši rakstnieka izvēle, nevis kaut kāda objektīva patiesība.
Nevaru teikt, ka šajā grāmatā es būtu uzzinājis pārlieku daudz jauna (izņemot - ka tā arī manis nelasīto "Robinsonu Kruzo" droši vien lasīt nesaņemšos, jo grāmata ir baisi stiepta, un autoram tās rakstīšanas procesā aptrūcies tēmu, tālab viena romāna ietvaros viņš sāk pats sevi kopēt, kas šķiet īpaši kaitinoši), bet kā vēsturisks ieskats laikmetā, kas savās beigās jau pārtop Apgaismībā, šī grāmata šķita tīri laba. Iespējams, ka būtu mums plašāka dzīvojamā platība, es pat uzskatītu par vērtīgu apgādāties ar visiem šīs sērijas darbiem personīgajā bibliotēkā - tādā vienkāršā valodā (apmēram - kā Stāsti no Bībeles bērniem) Kļavis apvieno pasaules vēsturi un pasaules literatūras vēsturi, pietiekami kritiski vērtējot gan šo pašu literatūru, gan arī atsevišķus tās vērtējumus (piemēram, padomju "literatūrvēsturniekus", kuri allaž lieliem literātiem iz vēstures centās atrast vai nu simpātijas pret proletariātu, arī tajos laikos, kad nekāda proletariāta vēl nebija, vai vismaz trūcīgu izcelšanos - jo skaidrs, ka tikai šādi izcēlies rakstnieks var būt proletariātam simpatizējošs, nevis pretīgs asinssūcējs). Tomēr - aktuālās šaurības apstākļos man derēs arī variants vēl kādu no šīs sērijas grāmatām aizņemties no bibliotēkas, un varbūt kādu vērtīgāko tās atziņu iegrāmatot šeit blogā. Piemēram, ka tas, ka mūspusē izdotos "Gulivera ceļojumos" visbiežāk nonāca vien pirmās daļas - par liliputiem un milžiem - varbūt nemaz nebija tik aplami (man allaž šķita, ka tā ir blēdīga Svifta grāmatas padarīšanu par bērnie paredzētu), jo katrā nākamajā daļā autors vairāk aizrāvās ar sava laikmeta politikas un politiķu kritizēšanu, kas dažus simtus gadus vēlāk patiesībā nevienam vairs nav interesanti.
2025-06-02
comments powered by Disqus