Romantisms - ļauns murgs vai skaists sapnis, ko nav iespējams aizmirst
Turpinu nesistemātiski iepazīt Aivara Kļavja grāmatas, kurās viņš iet cauri pasaules literatūras vēsturei, atstāstot nozīmīgākos procesus un to virzītājus. Šajā grāmatā, kā jau var saprast no tās nosaukuma, Kļavis apskata romantismu, kas uzplauka 19. gadsimta pirmajā pusē.
Galvenie grāmatas varoņi: Heinrihs Heine, E.T.A. Hofmanis, brāļi Grimmi, Edgars Alans Po, Vodsvorts, Bairons, Šellijs, Valters Skots, Alfreds de Misē, Viktors Igo, Aleksandrs Dimā (tēvs), Žorža Sanda, Onorē de Balzaks. Kļavis īsumā atstāsta šo autoru biogrāfijas, kā arī nozīmīgākos literāros veikumus, ar ko tie ievērojami un kādā mērā tie ir vai nav lasāmi mūsdienās. Līdzīgi kā to pirms simts gadiem darīja Andrejs Upīts un Rūdolfs Egle "Pasaules rakstniecības vēsturē", tikai, protams, bez marksisma stīgas, bez kuras nevarēja iztikt Upīts. Taču arī Kļavis nav no tiem, kas atturēsies no "savas līnijas" bīdīšanas. Vismaz manai gaumei šajā grāmatā daudz par daudz viņš atsaucas pats uz saviem literārajiem darbiem, to atbilstību, piemēram, vēsturiskā romāna žanram, vai uz to, kā mēģinājis karjeras sākumos stāstus balstīt fantāzijā, bet tad arvien vairāk - novērojumos. It kā jau tas ir vietā, tomēr ar romantisma literatūru 19. gadsimta pirmajā pusē paša Kļavja darbībai tiešas saistības nav. Lai gan - varbūt pat tiešām gribētu izlasīt viņa pirmo stāstu krājumu, to, kam zagtas karotītes nosaukumā.
Jāatzīst, ka šī grāmata (un domājams - visa sērija) drusku sirgst ar problēmu, ko autors saskata citos, tēmā "Kopotie raksti", proti, ka grāmatas kļūst par dekoratīvu objektu plauktā un mazāk - par praktisku lasāmvielu, arī par šīs sērijas grāmatām drusku tāda sajūta man ir: viss komplekts plauktā izskatītos labi, bet - vai man būtu interese tajās pa reizei ieskatīties? Neesmu viss drošs. Un otrs jautājums - vai pēc šīs konkrētās grāmatas izlasīšanas man radās nepārvaram vēlme izlasīt kādu no te piesauktajiem literārajiem darbiem? Drīzākais, ka nē. Iespējams, kaut kādas satura drusmlas man no šīs grāmatas izlasīšanas nosēdušās atmiņā būs, tas, protams, pozitīvi, bet kaut kā jāsaka - es būtu vēlējies no tās saņemt vairāk. Vismaz pagaidām man nav noskaņjuma, ka būtu nepieciešams straujiem soļiem iepazīt visas šīs sērijas grāmatas, kaut kādā mērā piekrītu tai Ilzei, kas Rozulas skolas literārajā kafejnīcā par Kļavi izsakās kritiski.
Galvenie grāmatas varoņi: Heinrihs Heine, E.T.A. Hofmanis, brāļi Grimmi, Edgars Alans Po, Vodsvorts, Bairons, Šellijs, Valters Skots, Alfreds de Misē, Viktors Igo, Aleksandrs Dimā (tēvs), Žorža Sanda, Onorē de Balzaks. Kļavis īsumā atstāsta šo autoru biogrāfijas, kā arī nozīmīgākos literāros veikumus, ar ko tie ievērojami un kādā mērā tie ir vai nav lasāmi mūsdienās. Līdzīgi kā to pirms simts gadiem darīja Andrejs Upīts un Rūdolfs Egle "Pasaules rakstniecības vēsturē", tikai, protams, bez marksisma stīgas, bez kuras nevarēja iztikt Upīts. Taču arī Kļavis nav no tiem, kas atturēsies no "savas līnijas" bīdīšanas. Vismaz manai gaumei šajā grāmatā daudz par daudz viņš atsaucas pats uz saviem literārajiem darbiem, to atbilstību, piemēram, vēsturiskā romāna žanram, vai uz to, kā mēģinājis karjeras sākumos stāstus balstīt fantāzijā, bet tad arvien vairāk - novērojumos. It kā jau tas ir vietā, tomēr ar romantisma literatūru 19. gadsimta pirmajā pusē paša Kļavja darbībai tiešas saistības nav. Lai gan - varbūt pat tiešām gribētu izlasīt viņa pirmo stāstu krājumu, to, kam zagtas karotītes nosaukumā.
Jāatzīst, ka šī grāmata (un domājams - visa sērija) drusku sirgst ar problēmu, ko autors saskata citos, tēmā "Kopotie raksti", proti, ka grāmatas kļūst par dekoratīvu objektu plauktā un mazāk - par praktisku lasāmvielu, arī par šīs sērijas grāmatām drusku tāda sajūta man ir: viss komplekts plauktā izskatītos labi, bet - vai man būtu interese tajās pa reizei ieskatīties? Neesmu viss drošs. Un otrs jautājums - vai pēc šīs konkrētās grāmatas izlasīšanas man radās nepārvaram vēlme izlasīt kādu no te piesauktajiem literārajiem darbiem? Drīzākais, ka nē. Iespējams, kaut kādas satura drusmlas man no šīs grāmatas izlasīšanas nosēdušās atmiņā būs, tas, protams, pozitīvi, bet kaut kā jāsaka - es būtu vēlējies no tās saņemt vairāk. Vismaz pagaidām man nav noskaņjuma, ka būtu nepieciešams straujiem soļiem iepazīt visas šīs sērijas grāmatas, kaut kādā mērā piekrītu tai Ilzei, kas Rozulas skolas literārajā kafejnīcā par Kļavi izsakās kritiski.
2026-09-05
comments powered by Disqus