Live @ Arēna Rīga
"Akvarium" ir viena no tām Krievijas grupām, ko jau sen kā gribēju redzēt koncertā, bet nekādi nebija sakritis. Šoreiz man patiesībā arī šķita, ka varētu nesakrist, bet - sakrita. Rezultātā pirmdienas vakarā kļuvu par liecinieku koncertam mini turnejā, kas veltīta Borisa Grebenščikova 60 gadu jubilejai.
Kas būtu uzreiz jāpiemin - man nav īsti skaidrs princips ar sēdošajiem rokkoncertiem - Arēnas Rīga laukuma daļa bija nosegta ar krēsliem, kuros liela daļa publikas vismaz tā sākuma daļā uzvedās tā, kā pierasts redzēt TV pārraidēs ar estrādes mūziķu koncertiem bijušajā padomijā - godīgi krēslos sēdoši cilvēki, allaž gatavi ritmiski sist plaukstas. Patiesībā gan ar plaukstu sišanu tik traki tomēr nebija - tā lielākoties bija normas robežās. Bet sēdošie skatītāji - kaut kas tajā nav īsti pareizi, un, domājams, arī pašam BG tas nešķiet pareizi, līdz ar to viņš mudināja skatītājus nākt tuvāk skatuvei, ko sākumā, protams, apsargi neļāva - līdz BG aicinājumam, tas ir.
Nav tā, ka es būtu fenomenāls Akvarium daiļrades pārzinātājs, varētu būt, ka atpazinu trešdaļu koncertā spēlēto dziesmu, bet ar to bija pilnīgi pietiekami. Jubilejas koncertam, manuprāt, šeit bija drusku par daudz lirisko noskaņas dziesmu, kuras, protams, ir skaistas, bet ne sevišķi labi iet kopā ar enerģiskāko repertuāra daļu. Tā, jāatzīst ir vēl viena īpatnība - man ir grūti saprast, kāda ir Akvarium stratēģija - kāpēc ik reizes, kad kāds enerģiskāks gabals publiku ir iekustinājis, atkal teju uzreiz jāpāriet pie apcerīgajiem skaņdarbiem, kas reizēm pat var uzdzīt miegu. Taču ticu, ka tur visam apakšā ir sava doma.
Nezinu, kā ir citreiz, bet šoreiz BG bija uz Rīgu atbraucis ar ļoti iespaidīgu apmērā sastāvu - 11 pavadošajiem mūziķiem, kuru vidū neapšaubāmi visvairāk izcēlās skūtgalvainais flautists Braiens Finnegans, kuram koncertā bija virkne saistošu solo partiju.
Kā jau jubilejas koncertā tas pieklājas, grupa divas reizes atgriezās uz skatuves, un otro atgriešanos atzīmēja ar šampanieša dzeršanu, kas kalpoja kā ievads vienai no jautrākajām dziesmām koncertā - "Стаканы", kurai sekoja vēl viens highlight - "2128506". Kopumā man izdevās identificēt 11 koncertā skanējušās dziesmas (proti - tās, kas palikušas atmiņā):
Как Движется Лёд
USB
Стаканы
2128506
Не пей вина Гертруда
Рокенрол мёртв
Серебро господа моего
Огонь Вавилона
Навигатор
На ход ноги
День радости
Kopumā jāsaka - koncerts man ļoti patika. Nav, protams, šaubu, ka Grebenščikovs gadiem, ja ne desmitgadēm ilgi galvenokārt nodarbojas ar sevis atražošanu, viņa simpātijas pret Putinu arī nav simpātiju vērtas, bet fakts ir tāds, ka viņa repertuārā ir patiešām daudz skaistu dziesmu, un tas jau man kā koncerta apmeklētājam bija pats būtiskākais.
Kas būtu uzreiz jāpiemin - man nav īsti skaidrs princips ar sēdošajiem rokkoncertiem - Arēnas Rīga laukuma daļa bija nosegta ar krēsliem, kuros liela daļa publikas vismaz tā sākuma daļā uzvedās tā, kā pierasts redzēt TV pārraidēs ar estrādes mūziķu koncertiem bijušajā padomijā - godīgi krēslos sēdoši cilvēki, allaž gatavi ritmiski sist plaukstas. Patiesībā gan ar plaukstu sišanu tik traki tomēr nebija - tā lielākoties bija normas robežās. Bet sēdošie skatītāji - kaut kas tajā nav īsti pareizi, un, domājams, arī pašam BG tas nešķiet pareizi, līdz ar to viņš mudināja skatītājus nākt tuvāk skatuvei, ko sākumā, protams, apsargi neļāva - līdz BG aicinājumam, tas ir.
Nav tā, ka es būtu fenomenāls Akvarium daiļrades pārzinātājs, varētu būt, ka atpazinu trešdaļu koncertā spēlēto dziesmu, bet ar to bija pilnīgi pietiekami. Jubilejas koncertam, manuprāt, šeit bija drusku par daudz lirisko noskaņas dziesmu, kuras, protams, ir skaistas, bet ne sevišķi labi iet kopā ar enerģiskāko repertuāra daļu. Tā, jāatzīst ir vēl viena īpatnība - man ir grūti saprast, kāda ir Akvarium stratēģija - kāpēc ik reizes, kad kāds enerģiskāks gabals publiku ir iekustinājis, atkal teju uzreiz jāpāriet pie apcerīgajiem skaņdarbiem, kas reizēm pat var uzdzīt miegu. Taču ticu, ka tur visam apakšā ir sava doma.
Nezinu, kā ir citreiz, bet šoreiz BG bija uz Rīgu atbraucis ar ļoti iespaidīgu apmērā sastāvu - 11 pavadošajiem mūziķiem, kuru vidū neapšaubāmi visvairāk izcēlās skūtgalvainais flautists Braiens Finnegans, kuram koncertā bija virkne saistošu solo partiju.
Kā jau jubilejas koncertā tas pieklājas, grupa divas reizes atgriezās uz skatuves, un otro atgriešanos atzīmēja ar šampanieša dzeršanu, kas kalpoja kā ievads vienai no jautrākajām dziesmām koncertā - "Стаканы", kurai sekoja vēl viens highlight - "2128506". Kopumā man izdevās identificēt 11 koncertā skanējušās dziesmas (proti - tās, kas palikušas atmiņā):
Как Движется Лёд
USB
Стаканы
2128506
Не пей вина Гертруда
Рокенрол мёртв
Серебро господа моего
Огонь Вавилона
Навигатор
На ход ноги
День радости
Kopumā jāsaka - koncerts man ļoti patika. Nav, protams, šaubu, ka Grebenščikovs gadiem, ja ne desmitgadēm ilgi galvenokārt nodarbojas ar sevis atražošanu, viņa simpātijas pret Putinu arī nav simpātiju vērtas, bet fakts ir tāds, ka viņa repertuārā ir patiešām daudz skaistu dziesmu, un tas jau man kā koncerta apmeklētājam bija pats būtiskākais.
2013-12-09
comments powered by Disqus