Kazhes pierakstu burtnīca

Ilgi man nebija skaidrs, kāpēc gan pirmie grupas "Akvarium" albumi parasti netiek iekļauti grupas pamata diskogrāfijā, bet gan atsevišķi izvietoti sadaļā "70.gadu ieraksti". It kā grupa ir tā pati, Grebenščikovs tas pats, kāpēc tad lai šie albumi tiktu diskriminēti? Tagad, kad esmu noklausījies vienu no šiem ierakstiem, man vairs jautājumu nav.

Šis diezgan agrīnais "Akvarium" albums ir viens no grupas dīvainākajiem veikumiem, ieraksts, kas par sevi rada diezgan nenopietnu un šīzīgu iespaidu. Lai arī tas ticis ierakstīts diezgan kreisos apstākļos, ieraksta kvalitāte ir diezgan laba un vismaz klausīties šo albumu nav grūti. Albuma saturs kopumā ir visai nenopietns un es pat teiktu - ne pārāk tipisks šai grupai. Nav ne miņas šeit no regeja, toties diezgan daudz miņas ir no tādiem kā dzēruma stāstiem - minēšu kā piemērus dziesmas "Корнелий Шнапс" un "Два тракториста". Pa vidu starp dziesmām bieži iestarpinātas visādas dīvainas skaņas, trokšņi un cita starpā - arī atpakaļgaitā palaists visai vājprātīgs dzejolis. Kā izlasīju Wikipedia, šīs dziesmas teksti esot ieturēti absurda stilā un laikam varu piekrist šādam apgalvojumam. Muzikāli ieraksts arī ir nosaucams par diezgan absurdu un dīvainu, kas šajā gadījumā nav nekas slikts. Slavenākā dziesma no šī albuma šķiet saucas "Козлоедов", bet es tā droši neņemos to nosaukt par ieraksta virsotni. Patiesībā šis ir viens no diezgan vienmērīgas kvalitātes "Akvarium" albumiem - par spīti visām dīvainībām un visai zirgošanai tas ir diezgan baudāms ieraksts, lai arī nojaušu, ka tā klausīšanās lielās devās varētu kļūt apnicīga. Interesanti, ka viena dziesma ierakstā - "Сергей Ильич" ir ierakstīta uz vienas T-Rex dziesmas bāzes un arī veltīta Markam Bolanam. Saturiski, protams, tur no Bolana nekā nav, tīrākais Grebenščikovs. Tikām vienā no citām dziesmām tiek daudzkārt atkārtota frāze elfu valodā no "Gredzenu pavēlnieka".

"Radio Āfrika" ir ne tikai viens no stilistiski daudzveidīgākajiem, bet arī no zināmākajiem grupas "Akvarium" ierakstiem. Muzikāli tu šeit sastapsi gan tipiskas jaunā viļņa kompozīcijas ( «Искусство быть смирным», kuras piedziedājums esot kādas Talking Heads dziesmas tulkojums), gan džeziskas variācijas ar progresīvā roka elementiem (ne velti šajā albumā piedalās ievērojamie padomju džezmeņi Igors Butmans un Sergejs Kurjohins), gan diezgan izteikts arēnu roks (teju vai zināmākā Akvarium dziesma - "Рок-н-ролл мёртв", kura savā skanējumā ir pavisam ne-akvariumiska), gan pirmskara mūzikas noskaņās ieturētā "Мальчик Евграф", gan dziesmas ar austrumnieciskiem motīviem. Līdz ar to, ja man būtu jāizmanto kāda nodreijāta klišeja (un es nekad nepalaižu garām iespēju būt neizturami un nepiedodami banālam), es teiktu - "Radio Āfrika" ir Akvarium "Baltais albums" (pieņemot, ka teju vai katrai grupai ir kāds ieraksts, kurā parādās daudz muzikālu stilu un tie visi allaž tiek salīdzināti ar bītlu slaveno "dubultripuli").

Astoņdesmito gadu "Akvarium" ieraksti man patiesībā ir diezgan minimāli zināmi, agrāk kaut kā nespēju saņemties tiem veltīt savu uzmanību, un tikai tagad, kad manas mūzikas klausīšanās iespējas ir diezgan ierobežotas (bezmuzikālās darbadienas), beidzot saņēmos noklausīties "Sudraba dienu", ko pats Grebenščikovs uzskata par šīs desmitgades grupas labāko ierakstu.

Nav grūti šī albuma nosaukuma saskatīt atsauci uz vienu no "The Rolling Stones" sešdesmito gadu platēm. Un tāpat nav grūti saskatīt, ka muzikāli šeit nav pilnīgi nekā no Rolling Stones. Salīdzinoši ar gadu agrāk iznākušo "Akvarium" albumu "Denj serebra", nākamais grupas veikums ir daudz eksperimentālāks, daudz muzikāli daudzveidīgāks. Ļoti daudz šajā ierakstā ir visdažādāko tehnisko gimmicks - tas ir tik ļoti piesātināts ar visdažādākajām skaņām, kurām man trūkst apzīmējumu, ka dziesmu melodijas reizēm ir grūti saskatīt aiz visa tā raibuma un ņirbuma. Vispār jau šis ieraksts baigi pamatīgi atsauc to desmitgadi, kurā tas radies - sintezatoru un to radīto brīnumu šeit ir bezgala daudz, taču par laimi Grebenščikovs visbiežāk neatļaujas pārāk trivializēt muzikālo pusi un arī viņa "padoto" rīkošanās ar sintezatoriem nav gluži "Modern Talking" gaumē.

Atbilstoši maniem principiem, es parasti nemēdzu klausīties koncertierakstus, pieņemot, ka visas tajos atrodamās dziesmas ir pieejamas arī grupu studijas albumos, un ir diezgan maz grupu, kuru koncertieraksti ir radikāli atšķirīgi no to studijas veikumiem, un vispār - koncerts ir troksnis, bet inteliģentiem cilvēkiem tādiem kā man kaut kas tāds nepatīk. Vai precīzāk - sava saita vajadzībām klausos tikai studijas albumus, jo arī to ir sasodīti daudz un ja es klausītos tagad katru Pink Floyd vai Queen koncertierakstu, ko savulaik iecepu diskā, tad es varētu mēnešiem ilgi rakstīt par dažādiem "We will rock you" vai "Wish you were here" izpildījumiem, bet to man kaut kā darīt negribas.

Beidzot tas ir noticis! Tagad pienāks kāda pauze Akvarium mūzikas baudīšanā. Ar visu cieņu un simpātijām, ko jūtu pret BG, man būtu jābūt daudz radikālākam šīs grupas atbalstītājam, lai gribētos vēl ilgāku tās klausīšanās sesiju. Patiesību sakot, man tas pat atgādināja tās visai biedējošās dažas nedēļas pirms pāris gadiem, kad visu laiku klausījos tikai "The Cure". Tiesa kas tiesa - BG man šķiet saistošāks nekā Roberts Smits, un tomēr - visam ir nepieciešams mērs, un līdz ar to šobrīd vairāk par visu jūtu atvieglojumu.

"Akvarium" es mēģināju neveiksmīgi izmantot kā argumentu. Domāju, ka neveiksmīgi ne tāpēc, ka arguments bija vājš. Situācijā, kad Ženēvā kompānijas mājā vakarā izcēlās diskusijas par to, vai rietumu popmūziķi būtu gatavi par naudu uzstāties privātā ballītē pie kāda bieziķa mājās, mans kolēģis Sergejs izteica apgalvojumu, ka neviena rietumu estrādes zvaigzne tā nedarītu, kamēr pilnīgi jebkura krievu zvaigzne tā darīt. Es šim jautāju, vai viņš patiešām domā, ka Boriss Grebenščikovs būtu vieglāk gatavs pārdoties nekā, teiksim, Pinka. Un saņēmu atbildi - jā.

Šis ir kārtējais no "anonīmajiem" Akvarium ierakstiem, šoreiz izdots zem "Annas Kareņinas kvarteta" vārda. Albuma bukletā stāstīts par šo ļoti īpatnējo aiz Urāliem radušos ansambli, kura dalībnieki sēdējuši cietumā, kurā grupai pievienojies motorzāģa spēles virtuozs - slepkava maniaks, bet tikai deviņdesmito gadu sākumā tā radījusi savu pirmo ierakstu - šo.

Lai arī man nav iebildumu arī pret astoņdesmito gadu "Akvarium" ierakstiem, šīs grupas deviņdesmito albumi tomēr ir vairāk manā gaumē, jo šajā laikā Grebenščikovs mazāk aizrāvās ar tehnoloģijām, bet vairāk dziedāja vienkārši no sirds. Un "Peski Peterburga" - albums, kuru iepriekš nekad nebiju klausījies - izrādījās man ļoti tīkams ieraksts.

Another record upon Boris Grebenshikov has done his share of work. This record isn`t yet from the time when Boris G. found an interest in reaggae. The lyrics are weird as usually and the music is interesting as quite often. The most interesting tracks on the album are "Don`t drink the wine, Gertrude", "Russian Nirvana" and the title track. Probably it`s a bit weird to sing "mon amour" about the Russian city of Kostroma but it`s a good thing to sing `mon amour` about this record.

Būtu nedaudz pārspīlējums teikt, ka man nav aplicis klausīties "Akvarium". Patiesību sakot, pēdējā mēneša laikā gandrīz neko citu arī klausījies neesmu, un tik liels šīs grupas cienītājs tomēr neesmu, tā ka kopumā es tomēr priecājos, ka pamazām mana epopeja ar šīs grupas albumu baudīšanu tuvojas beigām.

Varu atzīmēt, ka "Sņežnij lev" ir pirmais mūzikas ieraksts, ko esmu klausījies savā tagadējā darba vietā. Nezinu, vai tas ir zīmīgi, vai arī nav, bet fakts ir pieminēšanas vērts. Stilistiski tas ir diezgan tipisks 90. gadu Akvarium - pirms atgriešanās pie regejiskajiem elementiem, ar lielu daudzumu atsauču uz krievu tautas kultūru, kā arī ar zināmām hinduisma un budisma notīm. Albūmu ievada bezmaz vai mantriskā "Serebrjannaja roza", kas pāriet ļoti tipiskajā Akvarium kompozīcijā "Glaz ciklopa", kas vēsta par cilvēku, kura dzīvē priecīgie brīži - dzērums - mijas ar skumjajiem - paģirām. Daudz interesantāks man patiesībā šķiet blūziskais "Drevne russkaja toskā", kurā Grebenšikovs stāsta par to, kā Krievijas leģendārie varoņi - Iļja Muromecs un kompānija mūsdienās ir pārvērtušies par totāliem sviestiniekiem. Vēl viens literārs varonis, kam veltīta kompozīcija šajā albūmā, ir Dubrovskis (es gan īsti neatceros, kāds bija tās grāmatas saturs, jo to mums bija jālasa skolā krievu valodas stundās kaut kad bezdievīgi sen). Vēl viena albūma virsotne ir kompozīcija "Великая Железнодорожная Симфония". Kopumā albūms ir ļoti romantisks, lirisks, baudāms, un tomēr tam ir raksturīgs viens neatsverams mīnuss - oriģinalitātes trūkumus. Es gan īsti nezinu, vai citos albūmos "Akvarium" atdarināja šī albūma noskaņas, vai otrādi, bet man vismaz gribētos kaut ko oriģinālāku.

Redz - beidzot tas brīdis pienācis, kad es paziņoju, ka kāds Akvarium albums man nemaz nepatīk. Pašu mani tas nedaudz pārsteidz, bet fakts - "Giperboreja" patlaban var pretendēt uz manis vismazāk iecienītā šīs grupas veikuma statusu. Protams, var teikt, ka mana problēma ar šo ierakstu pamatā ir tajā, ka Grebenščikovs un kompānija tajā pārmērīgi atkāpjas no tradicionālās šīs grupas formulas un es nespēju no viņiem pieņemt neko jaunu. Varbūt tā arī ir, bet fakts paliek fakts - vismaz puse šī ieraksta dziesmu man gluži vienkārši nepatīk. Protams, ir arī izņēmumi - pie tādiem var pieskaitīt nedaudz psihodēlisko plati ievadošo "Время Любви Пришло" un "Ария Казанского Зверя", kuras abas, protams, ir maksimāli tradicionālas šīs grupas dziesmas. Attiecībā uz "Kazaņas zvēra āriju", iespējams, ka tā mani visvairāk uzrunā ar savu pirmo pantu:

Albums "PSI" iezīmēja kārtējās Akvarium inkarnācijas sākumu - faktiski grupas sastāvs izveidojās, Grebenščikovam Krievijā prezentējot savu solo ierakstu "Lilit", jo The Band dalībnieki viņam uz Krieviju nesekoja un līdz ar to koncertēšanai Grebenščikovam bija nepieciešami vietējie mūziķi. Kas īsti ierakstīja šo albumu kopā ar Grebenščikovu? Taustiņus spēlēja Boriss Rubekins, kas iepriekš īpaši zināms nebija, bet tagad jau desmit gadus ir Akvarium sastāvā. Par pūšamajiem instrumentiem atbildēja Oļegs Sakmarovs, kas ar "Akvarium" sadarbojās vēl astoņdesmitajos gados. Un basu vairākās dziesmās iespēlēja Aleksandrs Titovs, viens no zināmākajiem astoņdesmito gadu sastāva "Akvarium" dalībniekiem. Taču, kā jau allaž, ierakstā galveno toni nosaka pats BG, un no tā, cik labā viņš ir formā, ir atkarīga arī ieraksta kvalitāte.

"Sestra haos" bija viens no pirmajiem "Akvarium" ierakstiem, ko tiku klausījies, un dziesmas "500", "Брод", "Растаманы из Глубинки" bija tās, kuru dēļ vispār iemīlēju šo grupu. Tagad, pārklausoties šo albumu pēc vairāku gadu pārtraukuma, joprojām vairākas albuma dziesmas manā atmiņā palikušas ļoti labi, kas liecina, ka vai nu to esmu kādreiz daudz klausījies, vai arī to, ka šis ir viens ļoti atmiņā paliekošs albums.

Boriss Grebenščikovs un viņa banda "Akvarium" turpina terorizēt klausītājus ar savu mūziku. Varbūt ne gluži bandu un ne gluži terorizēt, bet ideja ir skaidra. Muzikālajos aranžējumos šoreiz Grebeņs atteicies no savas pēdējo gadu mīlestības - regeja un vairāk sācis uzticēties deju mūzikas ritmiem. Taču tas nenozīmē, ka Aquarium tagad izklausās pēc kaut kāda Underworld vai vēl jo vairāk pēc DJ Bobo. Patiesībā "Aquarium" joprojām izklausās pēc sevis - Grebenščikovam ir ļoti specifiska izpratne par dziesmu melodijām un pat tādās trance kompozīcijās kā "Afanasij Nikitin bugi" tikko Grebeņs sāk dziedāt (runāt), tā atkal tas pārvēršas par ļoti tipisku Akvarium dziesmu. Kaut gan vispār deju mūzikas ietekme šajā ierakstā ir ļoti spēcīga un labākās dziesmas ir tās, kurās šo ietekmju ir mazāk. Iespējams, ka tādu dziesmu kā "O smisle vsego suščego" Grebenščikovs ir paspējis ierakstīt jau vismaz 20 reizes iepriekš (man visvairāk rodas asociācijas ar viņa solo albūmu, kur viņš izpilda dzejnieka Andreja Vertinska kompozīcijas), bet es tādas klausos ar stipri lielāku prieku nekā viņa elektroniskos veikumus. Kā jau ikvienam kārtīgam krievam, šeit arī netrūkst dziesmu par alkoholu. "Mama ja ne mogu boļše pitj" ar savu depresiju lieliski saskan ar optimisma pārpilno "Stakan" ("vse govorjat, što pitj neļzja; ja govorju - što budu"). Vispār otrajā diska pusē vairāk ir tādu tipiskāku dziesmu, ko no BG var gaidīt - apmēram līdzīga stila dziesmas kā viņa albūmā "Kostroma, mon amour". Patiesībā es īsti nezinu, vai vēlos teikt, ka šis albūms ir pārāk tipisks Akvarium ieraksts, lai izceltos uz citu grupas albūmu fona, vai arī žēloties par netipiskajām noskaņām. It kā atsevišķas dziesmas ir lieliskas, bet tās ir visas jau iepriekš kaut kur dzirdētas. Laikam sanāk, ka kaut gan man šis albūms patīk, man tas vienlaicīgi arī nepatīk, nevar taču patikt kaut kas tāds, kas ir sevis atražošana, bet jaunās noskaņas mani nepiesaista, sarežģīti - vai ne? Tomēr nē, man patīk šis albūms, kaut arī es saprotu, ka tam man nevajadzētu patikt. Tā ir būtiska Akvarium priekšrocība - viņus ir forši klausīties, pat ja viņi nav nemaz tik forši.

Šodien tieši Twitterī lasīju visai intensīvu diskusiju par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir grupas Akvarium un Borisa Grebenščikova pēdējo 20 gadu ieraksti, paralēli klausoties ierakstu, kurš varētu kļūt par pēdējo grupas oficiālajā diskogrāfijā. Varbūt gan arī nē - jo īsti skaidrības par BG tālākajiem plāniem nav, bet uz šodienu šis noteikti ir pēdējais grupas albums.

"Akvarium" ir viena no tām Krievijas grupām, ko jau sen kā gribēju redzēt koncertā, bet nekādi nebija sakritis. Šoreiz man patiesībā arī šķita, ka varētu nesakrist, bet - sakrita. Rezultātā pirmdienas vakarā kļuvu par liecinieku koncertam mini turnejā, kas veltīta Borisa Grebenščikova 60 gadu jubilejai.