La Chute

Albērs Kamī (vismaz ciktāl tas attiecas uz viņa literāro darbību) nekādi nebija jautrulis. Autors, kura slavenākais romāns saucas "Mēris", bet otrais slavenākais ir "Svešinieks", itin loģiski savu karjeru turpināja ar "Krišanu" (vēlāk, vēl pēc viņa nāves klajā nāca arī romāni "Laimīga nāve" un "Pirmais cilvēks"). Atradis vecāku grāmatu plauktā Kamī darbu izlasi, izlēmu, ka mazliet eksistenciālisma nekad nenāk par ļaunu, un tā nu šo darbu izlasīju.

"Krišanas" galvenais varonis ir tās stāstītājs, pašpasludināts "nožēlas tiesnesis" Žans-Baptists Klemenss, kas pārtraucis sekmīgu advokāta karjeru Parīzē un pārcēlies uz Amsterdamu, lai tur sludinātu savus pasaules uzskatus bāros. Viss romāns ir viens liels Klemensa monologs, kuru viņš stāsta kādā bārā sastaptam tautietim (daļa stāstījuma gan risinās jau citviet un citlaik, nevis bārā), atklājot savu dzīvesgaitu un pasaules uzskatu veidošanos. Nezinu, vai šo var īsti saukt par "stāstu par izaugsmi", bet kaut kādas ļoti īpatnējas "Bildungsroman" iezīmes šajā darbā ir. Stāsts faktiski ir par to, kā Klemenss meklē jēgu savai dzīvei - izejot cauri tādām stadijām kā vēlēšanās vienmēr un visur palīdzēt līdzcilvēkiem (faktiski - egoisma vadīta), mēģinājumi aizmirsties dēkās, pagalam neveiksmīgi mēģinājumi atrast mierinājumu romantiskā mīlestībā, sekmīga aizmiršanās seksuālā izlaidībā, moralizēšana.

Sākotnējais iespaids par Klemensu man kā lasītājam veidojās, ka viņš ir vienkārši garlaicīgs un uzmācīgs tips, kas nevar rimties savā apziņas plūsmā un vāvuļošanā, bet pamazām atklājas, ka tur visam apakšā tomēr ir stāsts, un gana dramatisks, lai arī notikumu tajā nav daudz, tas vēsta par to, kā un kāpēc Klemenss ir kļuvis par to cilvēku, kāds viņš ir šodien, kā viņš vērtē pasauli un to, kas tajā ir un nav labi. Varonis nekļūst simpātisks, pēc tā Kamī netiecas, bet viņš kļūst saprotams, un tāds patiesībā ir arī Klemensa mērķis, stāstot to vārdā nenosauktajam sarunu biedram - izprovocēt arī viņu uz atklāsmēm un savu vājību atklāšanu. Kamī nemoralizē - tā viņš arī parasti nedara, viņš neatalgo tikumību un nenopeļ grēku, viņš sausi un bez liekām emocijām atklāj eksistenci tādu, kādu viņš to saskata. Diezgan skaudru, raupju, egoistisku un nežēlīgu, ar atsevišķiem nožēlas pilniem un nožēlas vērtiem mirkļiem, bet kopumā - tādu, kāda tā patiešām ir. Man ļoti patika, kā gan to patiesībā arī varēja paredzēt.

Ja kas - grāmatā noteikti ir daudz no paša Kamī un viņa trauksmainās dzīves un uzskatiem par to. Nākamajā gadā pēc tās izdošanas viņam bija lemts saņemt Nobela prēmiju, bet vēl pēc trīs gadiem - iet bojā autokatastrofā. Tā notiek, kā teiktu Vonnegūts.
2018-08-14
8.5
comments powered by Disqus