Latviešu labirints
Nesen izlasīju Alberta Bela "Vientulību masu sarīkojumos", kas ir triloģijas par/ap Aleksi Mierlauku noslēgums, tagad ne pašā loģiskākajā veidā pienākusi kārta triloģijas pirmajai daļai "Latviešu labirints". "Vientulība" man patika, citējot pats sevi, priecājos, ka Bels tajā "izvairās no krišanas vecišķā moralizēšanā". Un tagad pienāca kārta lativešu labirintam un, uh, te problēmu ir daudz vairāk.
Stāsts ir par kādu pensionētu statistiķi un viņa laulības šķiršanu. Kāpēc vispār šī šķiršanās notiek, tur viss ir gaužām vienkārši - Alekša sievasmāte Brūklenāja kundze ir izlēmusi, ka viņas aptuveni piecdesmitgadīgajai meitai vajadzētu apgādāties ar prātīgāku vīru, kas mūslaikos varētu pelnīt arī kādu naudu, ne tā kā nožēlojamais pensionētais statistiķis Aleksis. Te jāpiebilst, ka ar vārdu "statistiķis" šeit jāsaprot cilvēks, kurš patiešām strādā ar kvantitatīvi mērāmiem datiem, tos apkopo un analizē, nevis, piemēram, īpatnis, kurš izdomā izskriet visas Rīgas ielas vai nobaudīt maksimāli daudz dažādu siera šķirņu. Kaut kādā mērā autors piedāvā ieskatīties mazliet dziļāk ne tikai Aleksī, bet arī trīs viņa ģimenes sievietēs: jau piesauktajā Brūklenāja kundzē (četrkārša atraitne), viņa sievā Monikā un meitā Lienītē, kura katra pa savam redz, ka Aleksis ir tizls un bezvērtīgs. Un jāatzīst, visas trīs šīs sievietes ir, maigi izsakoties, ne pārāk jaukas būtnes (lai arī Monikai ir burvīga āda).
Ar ko man šī grāmata nepatika? Te laikam jāsaka - ar itin daudz ko. Bels te ļoti izteikti moralizē, pēc sliktākajiem šabloniem pretnostata labos un ļaunos - labie ir nabagi un nav vainīgi pie savas dzīves apstākļiem, jo ļaunie bagātnieki viņus apspiež, gandrīz vai to varētu vērtēt pēc padomju literatūras standartiem, ar to vien piebildi, ka komunisti ir paši sliktākie no sliktajiem un viņi ir uzkundzējušies arī mūsdienu Latvijā. Tīri cilvēcīgi es itin labi varu saprast to, par ko raksta Bels - ikdiena deviņdesmitajos gados patiešām bija sūdīga, korupcija, bandītisms, aizsākums demogrāfiskajai krīzei, kura joprojām tikai iet plašumā, un tā tālāk, un tā joprojām. Bet, kad šo visu mēģina pasniegt daiļliteratūras mērcē, literatūra sanāk labākajā gadījumā Lato Lapsas līmenī.
Ok, es varu atzīt, ka atsevišķas ainas Belam ir padevušās lieliskas, piemēram, ar mazo Jurīti, kurš neēd vecvecmātes Brūklenāja kundzes gatavoto malto gaļu, taču vairāk ir totālu katastrofu - kaut vai karikatūra par to, kā runā poltiiķi Saeimā vai super seklais Alekša meitas Lienītes atainojums - man ir grūti šo romānu uztvert kā daiļliteratūru. Jā, Belu var uzslavēt par joprojām saglabātu spēju būt lakoniskam, relatīvi radošu romāna struktūru, bet nekādi es nevienam neieteiktu šo grāmatu lasīt.
Jā, un kas attiecas uz "Latviešu labirintu" - autora pārspriedumu par to, kādā labirintā mēs dzīvojam, kas ir priekšnoteikts un ko var mainīt, un kāda no tā visa ir izeja, te ir gana daudz, bet ne šīs idejas ir svaigas, ne tās spēj tikt galā ar romāna pārāk robusto sadzīvisko pusi.
Stāsts ir par kādu pensionētu statistiķi un viņa laulības šķiršanu. Kāpēc vispār šī šķiršanās notiek, tur viss ir gaužām vienkārši - Alekša sievasmāte Brūklenāja kundze ir izlēmusi, ka viņas aptuveni piecdesmitgadīgajai meitai vajadzētu apgādāties ar prātīgāku vīru, kas mūslaikos varētu pelnīt arī kādu naudu, ne tā kā nožēlojamais pensionētais statistiķis Aleksis. Te jāpiebilst, ka ar vārdu "statistiķis" šeit jāsaprot cilvēks, kurš patiešām strādā ar kvantitatīvi mērāmiem datiem, tos apkopo un analizē, nevis, piemēram, īpatnis, kurš izdomā izskriet visas Rīgas ielas vai nobaudīt maksimāli daudz dažādu siera šķirņu. Kaut kādā mērā autors piedāvā ieskatīties mazliet dziļāk ne tikai Aleksī, bet arī trīs viņa ģimenes sievietēs: jau piesauktajā Brūklenāja kundzē (četrkārša atraitne), viņa sievā Monikā un meitā Lienītē, kura katra pa savam redz, ka Aleksis ir tizls un bezvērtīgs. Un jāatzīst, visas trīs šīs sievietes ir, maigi izsakoties, ne pārāk jaukas būtnes (lai arī Monikai ir burvīga āda).
Ar ko man šī grāmata nepatika? Te laikam jāsaka - ar itin daudz ko. Bels te ļoti izteikti moralizē, pēc sliktākajiem šabloniem pretnostata labos un ļaunos - labie ir nabagi un nav vainīgi pie savas dzīves apstākļiem, jo ļaunie bagātnieki viņus apspiež, gandrīz vai to varētu vērtēt pēc padomju literatūras standartiem, ar to vien piebildi, ka komunisti ir paši sliktākie no sliktajiem un viņi ir uzkundzējušies arī mūsdienu Latvijā. Tīri cilvēcīgi es itin labi varu saprast to, par ko raksta Bels - ikdiena deviņdesmitajos gados patiešām bija sūdīga, korupcija, bandītisms, aizsākums demogrāfiskajai krīzei, kura joprojām tikai iet plašumā, un tā tālāk, un tā joprojām. Bet, kad šo visu mēģina pasniegt daiļliteratūras mērcē, literatūra sanāk labākajā gadījumā Lato Lapsas līmenī.
Ok, es varu atzīt, ka atsevišķas ainas Belam ir padevušās lieliskas, piemēram, ar mazo Jurīti, kurš neēd vecvecmātes Brūklenāja kundzes gatavoto malto gaļu, taču vairāk ir totālu katastrofu - kaut vai karikatūra par to, kā runā poltiiķi Saeimā vai super seklais Alekša meitas Lienītes atainojums - man ir grūti šo romānu uztvert kā daiļliteratūru. Jā, Belu var uzslavēt par joprojām saglabātu spēju būt lakoniskam, relatīvi radošu romāna struktūru, bet nekādi es nevienam neieteiktu šo grāmatu lasīt.
Jā, un kas attiecas uz "Latviešu labirintu" - autora pārspriedumu par to, kādā labirintā mēs dzīvojam, kas ir priekšnoteikts un ko var mainīt, un kāda no tā visa ir izeja, te ir gana daudz, bet ne šīs idejas ir svaigas, ne tās spēj tikt galā ar romāna pārāk robusto sadzīvisko pusi.
2023-04-22
comments powered by Disqus