Vientulība masu sarīkojumos
Diezgan biedējoši, ka kopš esmu sācis patērēto saturu dokumentēt blogā (pirms teju divdesmit gadiem) nebiju lasījis nevienu Alberta Bela grāmatu - kā nekā vidusskolas laikos viņš bija viens no maniem iecienītākajiem latviešu literātiem, vajadzēs kaut kad bibliotēkā paņemt “Būri”, “Cilvēkus laivās” un noteikti arī “Bezmiegu”, kuru, manuprāt, neesmu lasījis, tai skaitā - lai Marina var ar šiem darbiem iepazīties. Bet, kā lai arī nebūtu, tagad vismaz esmu izlasījis viņa pēdējo grāmatu - romānu “Vientulību masu sarīkojumos” (nezinu, cik ticami, ka tā varētu pārstāt būtu viņa pēdējā grāmata, vismaz paša Bela dzīves laikā).
Ar šo grāmatu noslēdzas Bela romānu triloģija, kuru ievadīja “Latviešu labirints” un turpināja “Uguns atspīdumi uz olu čaumalām”, kas vēsta par pensionāri Aleksi Mūrlauku (grūti saprast, vai viņam ir kāda saistība ar režisoru Aleksi Mierlauku), taču vismaz šajā konkrētajā grāmatā īsti nevar teikt, ka tas ir stāsts par konkrēto varoni, jo grāmatā ļoti daudz kas ir izplūdis (izņemot tās apjomu - tas ir ļoti īss romāns!). Mūrlauks vai nu ir sava bagātā zona dzimšanas dienas ballītē, kurā viņam ir garlaicīgi - vai arī viņš ir kaut kur Latvijas laukos, kur viņš, bezvārda un bezdokumentu vīrs, mīt policijas iecirkņa kamerā un veic dažādus neatalgotus vai slikti atalgotus darbus. Proti, viens no Mūrlaukiem dzīvo fantāzijās par alternatīvo pasauli, kur viņa dzīve būtu pilnīgi citādāka, bet nav īsti svarīgi - kurš no šiem diviem ir tas īstais.
Grāmatas pirmajā daļā (laikam, strukturāli - divās) tai ir kaut cik lineārs sižets, vai vismaz - kaut cik skaidri personāži, bet tās lielākā - trešā - daļa ir īsu monologu apkopojums, kur ballītes viesi spriež par pasauli, Latviju, vēsturi un tā tālāk. Esmu lasījis, ka Guntis Berelis par šo saturu bija neapmierināts, ka Bels trivializē visu ar “bagātie - slikti”, “trūcīgie - labi”, bet tā nebūt nav, daudzo balsu korī ieskanas visdažādākās nianses, un lielā mērā grāmata ir izteiksmīga sava laikmeta lieciniece - jo laiks uzreiz pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tomēr ir gluži citāds kā tas laiks, kurā dzīvojam tagad. Un, jāatzīst, te ir arī dažas notis par draudošo krievijas caru un viņa ambīcijām atjaunot impēriju - tobrīd tak Voldemorts vēl tikai nesen bija kāpis tronī, bet Bels visai trāpīgi nojauta, ko no viņa varētu gaidīt nākotnē. Un te ir arī viena visa veida krievijas impēriju raksturīgā iezīme - fragments par to, ka viena no vājprātīgākajām lietām 1949. gada izsūtīšanās bija tā, ka ikvienam vajadzēja parakstīties, ka viņš tiek deportēts brīvprātīgi.
Ne viss, ko Bels te raksta, manī raisa sajūsmu, tomēr, manuprāt, viņš itin veiksmīgi “Vientulībā masu sarīkojumos” izvairās no krišanas vecišķā moralizēšanā - un varu teikt, ka man šī grāmata patika. Jā, tas ne tuvu nav izcilākais viņa daiļrades darbs, bet nebūt nav sliktākais punkts, kā pielikt punktu rakstnieka karjerai. Marinai to lasīt gan nedošu - Belu tomēr jāsāk ar kādu no viņa izcilākajiem darbiem, bet ar viņa daiļradi pazīstamam lasītājam, kuram šis romāns pagājis garām nemanīts, itin droši to varu ieteikt.
Ar šo grāmatu noslēdzas Bela romānu triloģija, kuru ievadīja “Latviešu labirints” un turpināja “Uguns atspīdumi uz olu čaumalām”, kas vēsta par pensionāri Aleksi Mūrlauku (grūti saprast, vai viņam ir kāda saistība ar režisoru Aleksi Mierlauku), taču vismaz šajā konkrētajā grāmatā īsti nevar teikt, ka tas ir stāsts par konkrēto varoni, jo grāmatā ļoti daudz kas ir izplūdis (izņemot tās apjomu - tas ir ļoti īss romāns!). Mūrlauks vai nu ir sava bagātā zona dzimšanas dienas ballītē, kurā viņam ir garlaicīgi - vai arī viņš ir kaut kur Latvijas laukos, kur viņš, bezvārda un bezdokumentu vīrs, mīt policijas iecirkņa kamerā un veic dažādus neatalgotus vai slikti atalgotus darbus. Proti, viens no Mūrlaukiem dzīvo fantāzijās par alternatīvo pasauli, kur viņa dzīve būtu pilnīgi citādāka, bet nav īsti svarīgi - kurš no šiem diviem ir tas īstais.
Grāmatas pirmajā daļā (laikam, strukturāli - divās) tai ir kaut cik lineārs sižets, vai vismaz - kaut cik skaidri personāži, bet tās lielākā - trešā - daļa ir īsu monologu apkopojums, kur ballītes viesi spriež par pasauli, Latviju, vēsturi un tā tālāk. Esmu lasījis, ka Guntis Berelis par šo saturu bija neapmierināts, ka Bels trivializē visu ar “bagātie - slikti”, “trūcīgie - labi”, bet tā nebūt nav, daudzo balsu korī ieskanas visdažādākās nianses, un lielā mērā grāmata ir izteiksmīga sava laikmeta lieciniece - jo laiks uzreiz pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā tomēr ir gluži citāds kā tas laiks, kurā dzīvojam tagad. Un, jāatzīst, te ir arī dažas notis par draudošo krievijas caru un viņa ambīcijām atjaunot impēriju - tobrīd tak Voldemorts vēl tikai nesen bija kāpis tronī, bet Bels visai trāpīgi nojauta, ko no viņa varētu gaidīt nākotnē. Un te ir arī viena visa veida krievijas impēriju raksturīgā iezīme - fragments par to, ka viena no vājprātīgākajām lietām 1949. gada izsūtīšanās bija tā, ka ikvienam vajadzēja parakstīties, ka viņš tiek deportēts brīvprātīgi.
Ne viss, ko Bels te raksta, manī raisa sajūsmu, tomēr, manuprāt, viņš itin veiksmīgi “Vientulībā masu sarīkojumos” izvairās no krišanas vecišķā moralizēšanā - un varu teikt, ka man šī grāmata patika. Jā, tas ne tuvu nav izcilākais viņa daiļrades darbs, bet nebūt nav sliktākais punkts, kā pielikt punktu rakstnieka karjerai. Marinai to lasīt gan nedošu - Belu tomēr jāsāk ar kādu no viņa izcilākajiem darbiem, bet ar viņa daiļradi pazīstamam lasītājam, kuram šis romāns pagājis garām nemanīts, itin droši to varu ieteikt.
2023-02-10
comments powered by Disqus