Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi
Pirms dažiem gadiem šai grāmatai bija atkārtots, papildināts izdevums, taču manās rokās nonāca tās oriģinālā versija, ko izdeva vēl 1993. gadā. Taisnību sakot, tieši šāda versija mani arī interesēja vairāk - bez iespējas vērtēt notikumus ilgākā perspektīvā. Nezinu, protams, cik ļoti atkārtotajā izdevumā tas parādās, bet ar laiku uz visām lietām ir iespējams paskatīties atsvešinātāk, neitrālāk, objektīvāk - lai arī reizēm varbūt nemaz to nevajag, jo vairāk gribās saņemt emocionālu vērtējumu.
Tātad - Čikāgas piecīši no sešdesmito gadu sākuma līdz 1993. gadam. Kā precīzi viņu muzikālo vērtību raksturoja T.Petrovs, "piecīšu" nopelni latviešu muzikālās gaumes degradēšanā ir varbūt pat lielāki nekā Raimondam Paulam. No otras puses, viņi bija ļoti svarīgi, nozīmīgi un vērtīgi - gan kā (nelegāla) saikne starp trimdas pasauli un Latviju aiz dzelzs priekškara, gan ar savu spēju apvienot skumju sentimentu ar vienkāršiem, tautai saprotamiem jokiem. Un nenoliedzami, viņu 1989. gada koncertturneja pa Latviju bija itin nozīmīga Atmodas sastāvdaļa. Tikpat dabiski, ka līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu amatierkomēdijansambļu loma strauji samazinājās. Nešaubos gan, ka (it īpaši laukos) ballītēs joprojām šur tur kāds dzied "Jo man garšo alus", taču kopumā Čikāgas piecīši bija nozīmīgi savā laikā un vietā, bet teikt, ka viņu mūzika izturētu laika pārbaudījumu, diez vai var - un tāds jau arī diez vai bija šīs mūzikas mērķis.
Grāmatas stāstītājs ir Alberts Legzdiņš - nemainīgais piecīšu līderis vairāk kā piecdesmit gadu garumā (diemžēl, kopš 2017. gada vairs nē, jo A.Legzdiņš vairs nav dzīvo vidū), kurš noteikti bija viskompetentākais cilvēks, lai atstāstītu (kaut cik hronoloģiski) - kādi tad bija tie Čikāgas piecīšu piedzīvojumi. Par šo grāmatu lielā mērā var teikt, ka tā ir ļoti līdzīga piecīšu skatuves darbībai - tā nav izcili uzrakstīta, es nebūt neteiktu, ka Legzdiņa humors vienmēr ir izcili trāpīgs un ka viņš spētu notikumus atstāstīt fenomenāli asprātīgā veidā, bet - tā ir gaužām lipīga lasāmviela, no kuras ir gandrīz neiespējami atrauties, un es pat nespēju saprast - kāpēc tā? Kā tas nācās, ka grāmatu "izlaidu sev cauri" dažos vakaros, lai gan patiesībā man bija arī visādi citi plāni, bet tie tika nobīdīti kaut kur nostāk.
Skaidrs, ka Legzdiņam nebija ilūziju par savām (un grupas) muzikālajām dotībām, bet reizēm attieksme ir daudz svarīgāka par visu pārējo, un no itin necilām sastāvdaļām var sanākt arī kaut kas liels. Turklāt patiesībā jau tieši dziedāšanas ziņā vismaz daļa piecīšu dalībnieku - kaut vai Armands Birkens - galīgi nebija zemē metami. Un tas, ka autoram nav pārmērīgi (neadekvāti) augstas domas par savu kolektīvu, noteikti ir pluss no lasītāja viedokļa - tev grāmata nesāk krist uz nerviem. Ok, kā manā skatījumā te brīžiem bija drusku par daudz, tie bija iestarpinājumi no trimdas preses - atsauksmes par kārtējo piecīšu uzstāšanos. Labā ziņa - iekļautas ir ne vien glaimojošas, bet arī kritiskas atsauksmes. Sliktā ziņa - kad tev jālasa piecas recenzijas par vienu un to pašu tūri pēc kārtas, tas sāk šķist par daudz, jo bieži vien katrā nākamajā nekā diži jauna neparādās.
Kopumā tomēr, kā jau teicu - grāmata ir laba sava laikmeta lieciniece un saistoša lasāmviela, tās lasīšanas iespaidā pat noklausījos Jūtūbē koncertierakstu no Mežaparka. Skaidrs, ka arī lasītāji šai grāmatai ir konkrētā laikmeta cilvēki - esmu pieskaitāms pēdējai paaudzei, kurai piecīši ir kas vairāk kā prasts kantrī-šlāgera ansamblis, bet - bija interesanti, un par to paldies!
Tātad - Čikāgas piecīši no sešdesmito gadu sākuma līdz 1993. gadam. Kā precīzi viņu muzikālo vērtību raksturoja T.Petrovs, "piecīšu" nopelni latviešu muzikālās gaumes degradēšanā ir varbūt pat lielāki nekā Raimondam Paulam. No otras puses, viņi bija ļoti svarīgi, nozīmīgi un vērtīgi - gan kā (nelegāla) saikne starp trimdas pasauli un Latviju aiz dzelzs priekškara, gan ar savu spēju apvienot skumju sentimentu ar vienkāršiem, tautai saprotamiem jokiem. Un nenoliedzami, viņu 1989. gada koncertturneja pa Latviju bija itin nozīmīga Atmodas sastāvdaļa. Tikpat dabiski, ka līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu amatierkomēdijansambļu loma strauji samazinājās. Nešaubos gan, ka (it īpaši laukos) ballītēs joprojām šur tur kāds dzied "Jo man garšo alus", taču kopumā Čikāgas piecīši bija nozīmīgi savā laikā un vietā, bet teikt, ka viņu mūzika izturētu laika pārbaudījumu, diez vai var - un tāds jau arī diez vai bija šīs mūzikas mērķis.
Grāmatas stāstītājs ir Alberts Legzdiņš - nemainīgais piecīšu līderis vairāk kā piecdesmit gadu garumā (diemžēl, kopš 2017. gada vairs nē, jo A.Legzdiņš vairs nav dzīvo vidū), kurš noteikti bija viskompetentākais cilvēks, lai atstāstītu (kaut cik hronoloģiski) - kādi tad bija tie Čikāgas piecīšu piedzīvojumi. Par šo grāmatu lielā mērā var teikt, ka tā ir ļoti līdzīga piecīšu skatuves darbībai - tā nav izcili uzrakstīta, es nebūt neteiktu, ka Legzdiņa humors vienmēr ir izcili trāpīgs un ka viņš spētu notikumus atstāstīt fenomenāli asprātīgā veidā, bet - tā ir gaužām lipīga lasāmviela, no kuras ir gandrīz neiespējami atrauties, un es pat nespēju saprast - kāpēc tā? Kā tas nācās, ka grāmatu "izlaidu sev cauri" dažos vakaros, lai gan patiesībā man bija arī visādi citi plāni, bet tie tika nobīdīti kaut kur nostāk.
Skaidrs, ka Legzdiņam nebija ilūziju par savām (un grupas) muzikālajām dotībām, bet reizēm attieksme ir daudz svarīgāka par visu pārējo, un no itin necilām sastāvdaļām var sanākt arī kaut kas liels. Turklāt patiesībā jau tieši dziedāšanas ziņā vismaz daļa piecīšu dalībnieku - kaut vai Armands Birkens - galīgi nebija zemē metami. Un tas, ka autoram nav pārmērīgi (neadekvāti) augstas domas par savu kolektīvu, noteikti ir pluss no lasītāja viedokļa - tev grāmata nesāk krist uz nerviem. Ok, kā manā skatījumā te brīžiem bija drusku par daudz, tie bija iestarpinājumi no trimdas preses - atsauksmes par kārtējo piecīšu uzstāšanos. Labā ziņa - iekļautas ir ne vien glaimojošas, bet arī kritiskas atsauksmes. Sliktā ziņa - kad tev jālasa piecas recenzijas par vienu un to pašu tūri pēc kārtas, tas sāk šķist par daudz, jo bieži vien katrā nākamajā nekā diži jauna neparādās.
Kopumā tomēr, kā jau teicu - grāmata ir laba sava laikmeta lieciniece un saistoša lasāmviela, tās lasīšanas iespaidā pat noklausījos Jūtūbē koncertierakstu no Mežaparka. Skaidrs, ka arī lasītāji šai grāmatai ir konkrētā laikmeta cilvēki - esmu pieskaitāms pēdējai paaudzei, kurai piecīši ir kas vairāk kā prasts kantrī-šlāgera ansamblis, bet - bija interesanti, un par to paldies!
2018-02-05
comments powered by Disqus