Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz šim mana pazīšanās ar Aleksandra Vampilova daiļradi aprobežojās ar vienu 2014. gadā JRT redzētu izrādi - "Provinces anekdotes", kurai turklāt nebija nekāds ilgais skatuves mūžs. Patiesībā gan Latvijas teātros Vampilovs tradicionāli ir bijis gana regulāri iestudēts, turklāt padomju laikos pat skaitījās, ka Latvijā Vampilovu bieži iestudēja labāk nekā Krievijā, līdz ar to kaut kādā mērā var teikt, ka latvieša kultūrkodam šī autora daiļrade varētu būt saprotama, un līdz ar to arī man bija interesanti uzzināt kaut ko vairāk.

Dramaturga daiļrades apjoms nav nekāds milzīgais (jāņem vērā, ka Vampilovs gāja bojā 35 gadu vecumā), šajā grāmatā apkopotas visas viņa vairākcēlienu lugas (tai skaitā "Provinces anekdotes", kas savā būtībā bija divi viencēliena darbi), proti, teju viss nozīmīgākais viņa literārais veikums, skaitliski tās ir piecas lugas, kas tapušas laika posmā no sešdesmito gadu vidus līdz 1972. gadam (kurā Vampilovs miris). Saturiski visiem darbiem ir kaut kas kopīgs, taču vienlaikus nesaskatīt autora izaugsmi arī ir neiespējami - un jo vairāk Vampilovs izaug, jo kopumā depresīvāk viņš redz pasauli, līdz ar to kaut kādā mērā viņa traģiskā bojāeja varētu tikt uzskatīta par likumsakarīgu.

Grāmatā iekļautas piecas lugas: "Atvadas jūnijā", "Vecākais dēls", "Pīļu medības", "Provinces anekdotes" un "Pāgajušajā vasarā Čulimskā". Autora dzīves laikā atsevišķi viņa darbi tika spēlēti vien provinciālos teātros, sākotnēji laikam Klaipēdā, tad Irkutskā, bet par mega slavenību viņš kļuva jau pēc savas nāves, kad pārstāja būt potenciāli neērts. Slavenākā no šīm lugām savu pirmizrādi piedzīvoja Rīgā - "Pīļu medības" pirmais iestudēja Arkādijs Kacs Krievu Drāmas teātrī. Un arī mūsdienās Vampilovu Latvijā turpina iestudēt diezgan regulāri. Skaidrojums tam ir tāds, ka Vampilova darbi savā būtībā galīgi nav padomju drāmas, bet cilvēciskas drāmas un viņa darbu problēmas ir ļoti skaidras arī cilvēkam te un tagad, turklāt viņa varoņi ir gana sarežģīti, pretrunīgi un nebūt nav tie nākotnes cilvēki, kurus gatavoja komunisms (vai kuri gatavoja komunismu, vienalga). Nē, Vampilova varoņi, neskaitot pavisam jaunas meitenes, ir dzīves salauzti, zaudējuši ideālus un tikai daļēji funkcionējoši. Kaut kādā mērā viņa darbi ļoti labi sasaucas ar Regīnas Ezeras daiļradi (ja kas - Ezera arī ir tulkojusi pāris te iekļautās lugas), ar to vien atšķirību, ka viņš šos salauztos varoņus redz no vīrieša skatu punkta, kamēr Ezera - no sievietes. Šajos darbos ir daudz visādu parādību, par kuru eksistenci padomju sabiedrībā publiski nebija pieņemts runāt - Vampilovs galīgi nav "Padomju Savienībā seksa nav" piekritējs, te ir alkoholisms, korupcija, pārdoti ideāli, vienā no lugām pieminēta izsūtīšana uz Sibīriju, bet pēdējā viņa pabeigtā luga - "Pagājušajā vasarā Čulimskā" noslēdzas ar izvarošanu (sākotnējā versijā komplektā ar to bija paredzēta arī pašnāvība, bet gala variantā beigas ir mazliet šaubīgas no ticamības viedokļa). Kopumā es teiktu - ļoti labs dramatiskais teksts, ļoti labi uztverams arī bez skatuves klātbūtnes, bet saprotu, ka atsevišķas nianses uz skatuves mūsdienās var parādīt skaudrāk un reālistiskāk, nekā to varēja aprakstīt Vampilovs, tomēr cerot kaut kādā mērā uz izdošanu un izrādīšanu. Jāuzslavē arī tulkojumi (Raimonds Auškāps, Regīna Ezera, Knuts Skujenieks) - jā, dīvainā kārtā es krievu autora lugas lasīju latviešu valodā, jo tāds izdevums nonāca manās rokās. Tagad riktīgi gribētos noskatīties vēl kādu viņa darba iestudējumu (svaigā vai konservētā veidā).