Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz šim mana pazīšanās ar Aleksandra Vampilova daiļradi aprobežojās ar vienu 2014. gadā JRT redzētu izrādi - "Provinces anekdotes", kurai turklāt nebija nekāds ilgais skatuves mūžs. Patiesībā gan Latvijas teātros Vampilovs tradicionāli ir bijis gana regulāri iestudēts, turklāt padomju laikos pat skaitījās, ka Latvijā Vampilovu bieži iestudēja labāk nekā Krievijā, līdz ar to kaut kādā mērā var teikt, ka latvieša kultūrkodam šī autora daiļrade varētu būt saprotama, un līdz ar to arī man bija interesanti uzzināt kaut ko vairāk.

Patiesību sakot, es jau šo filmu vienreiz biju redzējis - 2002. gada augustā, ja būsim precīzāki, kad to varēja noskatīties Kino galerijā Jaunielā. Taču tas bija patiešām sen - pat vēl pirms sāku rakstīt blogu, līdz ar to īsti vairs nav pat taisnība. Cita lieta, ka šo filmu atcerējos pārsteidzoši labi - gan sižetu, gan to, ka patika. Bet tas jau nav šķērslis kādu filmu reizēm noskatīties arī atkārtoti - it īpaši, ja ir Ziemassvētki, un tev ir ienācis prātā, ka būtu īstā reize pievērsties mūziklam par seksu un nacismu.

Pēdējo tango Parīzē es itin ilgi briedu skatīties - kaut kur plānos tas allaž atradās, bet līdz to realizācijai kaut kā nesanāca nonākt. Varēja, protams, izvirzīt nosacījumus, ka šo filmu skatīšos pēc tam, kad būšu aizbraucis uz Parīzi (šobrīd gan kaut kā nevelk) un iemācījies dejot tango (arī šobrīd kaut kā nevelk), bet šī noteikti nešķita esam viena no sliktākajām "Filmu" grāmatas filmām, tad nu kādu vakaru piesēdāmies noskaidrot, ar ko tad tas Bertoluči kļuva skandalozs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

Italo Kalvino tomēr ir viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus labāk lasīt nelielās devās - kādu vienu reizi pāris gados, nevis biežāk, jo viņam jau nu baigi ir izteikts savs dīvainais speciālais stiliņš, kurš var arī sākt krist uz nerviem.

Savulaik es uzskatīju "Buržuāzijas diskrēto šarmu" par visu laiku labāko filmu. Kāpēc? Kas to lai zina. Tie bija citi laiki un cits es. Taču noliegt faktus, protams, ir muļķīgi.

Lai tevi nemaldina šī albuma nosaukums - ar nelabā kulta pielūgšanu šim ierakstam ir visai maz kopīga, bet ar Apokalipsi gan. Patiesībā nesaprotu, kā šis ieraksts vispār varēja rasties - pretrunas starp Vangeļa vīziju un Ruso vīziju par grupas tālāko nākotni kļuva arvien skaudrākas, un šajā konkrētajā albumā Vangelis pilnīgi noteikti ir dominējošais spēks, ne velti virkne tā skaņdarbu vispār ir instrumentāli.

"Popol Vuh" pat visai īpatnējā mūzikas stila krautrock ietvaros ir viena no dīvainākajām grupām. Dažu gadu laikā no elektroniskās mūzikas un ambient pionieriem viņi pārtapa par pilnīgi akustisku kolektīvu, kurā līdzās liegai klavierspēlei dzirdama korejiešu dziedātāja Djong Yun (dziedoša vāciski!). Rokmūzikas klātbūtnes šajā ierakstā nav gandrīz nemaz, drīzāk es to sauktu par moderno klasisko mūziku ar šādiem tādiem avangarda elementiem, tā ir mūzika, kuras mērķis varētu būt konkurēt ar, piemēram, Pēteri Plakidi, nevis ar "Līviem", pēc pašmāju analoģijām. Un jāatzīst, ka par spīti tam, ka šajā ierakstā dzirdamā mūzika ir patīkami klausāma, man tā šķiet visai garlaicīga un nesaistoša - neesmu es ambient cienītājs, un tie sonic landscapes, kurus uzbur Florians Fricke un viņa grupa, mani atstāj gluži vēsu - tā ir tāda mūzika, ko es varu iedomāties skanam tējas namiņā, bet ne tāda mūzika, ko es pats brīvprātīgi gribētu klausīties, cik ļoti influential tā lai arī nebūtu. Gadiem ilgi es nespēju atšķirt (nosaukuma dēļ) šo grupu no "Pere Ubu", bet jāatzīst, ka muzikāli droši vien ir grūti iedomāties divus atšķirīgākus kolektīvus, un diez vai tu varētu sajaukt baisā nebalsī kviecošo "Pere Ubu" vokālistu ar Djong Yun dievīgi iemidzinošo balsi. Vienlaikus es droši vien labprātāk izvēlēšos kviecošo veci. Lai gan, protams, man patīk šī ieraksta koncepts - rietumu un austrumu reliģiju garīgā laulība (caur Fricke vienlaicīgo pievēršanos kristietībai un hinduismam). Domājams, ka es turpināšu vairāk godāt "Amon Duul II" vai "Can" un mazāk - šo kolektīvu.

Itālija populārās mūzikas lauciņā droši vien vislabāk ir zināma ar dažādiem glīšiem puisiešiem, kas dzied salkanas balādes par mīlestību. Vai arī ar itāļu disko, kas teju ikvienai pusmūža sievietei bijušajā padomijā asociējas ar laikiem, kad zāle garšoja labāk. Taču līdzās dažādiem Toto Cutugno stila tipāžiem Itālija var lepoties ar to, ka šajā zemē ir tapis gana daudz augstākās raudzes progroka, un "Premiata Fornerica Marconi" ir droši vien pasaulē vislabāk zināmā šī stila itāļu grupa. Protams, nav tā, ka šī kolektīva daiļrade ir labi pazīstama ikvienai Jonas Brothers cienītājai, bet PFM bija pirmā itāļu grupa, kurai vispār izdevās iekļūt, gan britu, gan amerikāņu mūzikas topos (ne tajās augstākajās vietās gan).

Ar šo albumu ir mazliet neskaidrību, līdzīgi kā ar tā priekšgājēju - vēl kā "Halfnelson" Sparks bija izdevuši, šķiet, īsspēlējošu ierakstu ar šādu nosaukumu, kura saturā gan nav gandrīz nekā no tā, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par "A Woofer in Tweeter`s Clothing".

Korektāk gan laikam būtu šo albumu saukt par "Halfnelson", ko izdevusi grupa "Halfnelson", taču kad ansamblis 1972.gadā pārdēvējās par "Sparks", arī tā debijas albums tika pārizdots ar nosaukumu "Sparks", un tā lai tas paliek arī šeit. Jo - būsim godīgi - pat zīmols "Sparks" nav super atpazīstams, kur nu vēl "Halfnelson".

"Viss ir šovbizness" - tā Rejs Deiviss apgalvoja pirms 38 gadiem un gan jau, ka viņš zināja, ko viņš ar to domāja. Un, kā jau tas ir pilnīgi normāli - līdz ar arvien izteiktāku šovbiznesa kritizēšanu, "The Kinks" mūzika kļūst arvien šovbiznesīgāka. Lai gan vienlaikus 1972.gadā Rejs vēl bija labā formā un spēja sacerēt gan lipīgas melodijas, gan ne mazāk lipīgus tekstus. Ieraksta zināmākā dziesma ir "Celluloid heroes", kurā viņš dzied par kino pasaules nežēlīgo dabu. Muzikāli tikām tur ir kaut kas no Eltona Džona un diezgan maz no Kinks, taču tas nav iemesls šo uzskatīt par sliktu dziesmu. Vispār manai gaumei šis ieraksts varbūt ir jau bišķi pārāk popsīgs - ne tādā ziņā kā komerciāls, bet iepriekšējos savos veikumos Kinks izklausījās pēc kompaktākas un sistemātiskākas grupas, kamēr šeit viņi reizēm aizraujas ar tādiem trikiem, kuri ietu cauri Frenkam Zapam un neiet cauri Rejam Deivisam. It īpaši tas attiecas uz ieraksta otro disku - koncertierakstu, kurā tiek pamatā izpildītas iepriekšējā Kinks albuma "Muswell Hillbillies" dziesmas, kuras neko īsti neiegūst šādā versijā, bet neko arī nezaudē. Faktiski šis albums ir tas brīdis, kad ir sākt vērts apdomāt - turpināt sekot The Kinks daiļradei vai nē, jo ne velti par Reja veiksmīgāko tiek uzskatīts posms no 1966. līdz 1972.gadam, bet tālāko ierakstu reputācija ne vienmēr ir tik laba. Lai gan - katra pati par sevi šī ieraksta dziesma ir laba - vai tas būtu "Sitting in my hotel", "Supersonic rocket ship" vai "Here comes yet another day", bet kā albums man tas jau šķiet pārāk garlaicīgs veikums, lai sauktos par šedevru.

Atkal un atkal pārliecinos, ka Ginters Grass nav "mans" rakstnieks. Manu attieksmi pret viņa daiļradi neietekmē tas apstāklis, ka 2006.gadā Grass bija spiests atzīt, ka savulaik viņš bija bijis Waffen SS rindās, par ko šis autors vēlāk izpelnījies daudz kritikas no dažādiem avotiem. Kālab? Tālab, ka nav īsti labi, ja cilvēks, kas gadu desmitiem ir ar sašutumu it visur runājis par Vācijas nacistisko pagātni un tajā iesaistītajiem, pats pēkšņi izrādās esam nebūt ne tik ļoti no tā visa tāls.

Dīvaini, ka tik ilgi nespēju sākt rakstīt par grāmatu, kas man tik ļoti patika. Dižs pārsteigums gan šī grāmata man nebija - divas iepriekš lasītās Madsena grāmatas man jau bija iegalvojušas, ka šis dāņu rakstnieks ir viens no tiem autoriem, kuru katra darba iepazīšana man sagādā ļoti daudz prieka. Žēl tikai, ka iespēju viņa grāmatas lasīt ir gaužām maz. Iespējams, ka "Dienas ar Diāmu" arī būs pēdējā viņa grāmata, kas spēs nonākt manās rokās. Vēl, kā liecina Amazon, divas viņa grāmatas ir izdotas vāciski, bet iespēja par katru no tām atdot vairāk kā 100 dolārus, man nešķiet diži vilinoša. Vienīgā krieviski izdotā grāmata arī Latvijā nav sastopama. Īsi sakot - atliek tikai mācīties dāņu valodu.

Nosaukt anglisko grāmatu klāstu Rīgas Centrālajā bibliotēkā par lielisku būtu patiešām grandiozs pārspīlējums. Tad jau drīzāk varētu teikt, ka grāmatas angļu valodā tur ir pieejamas ne vien nelielā skaitā, bet arī bēdīgā kvalitātē, un pavisam neliela daļa šo grāmatu ietilpst kādā no mani interesējošajām kategorijām. Eda Makbeina romāns "Ieklausīsimies kurlajā vīrā" noteikti nav viens no retajiem izņēmumiem.

Man nepavisam nav grūti izvēlēties, kurš Jethro Tull man ir vistuvākais. "Aqualung" un "Stand Up", protams, ir ļoti labi, bet "Thick as a Brick" esamība tiem vienkārši neļauj saukties par šīs grupas labākajiem veikumiem. Viss tā sakarā ir īpašs, un nav brīnums, ka daudzi to uzskata par vienu no progroka izcilākajiem veikumiem.

"Full Circle" ir pēdējais "The Doors" ieraksts, kuru varētu saukt par normālu studijas albumu - tam sekojušais "American Prayer" jau nav nekāds albums, bet gan Džima dzejoļi ar aranžējumiem, un līdz ar to laikam var teikt, ka ar šo albumu "Durvis" pabeidza pilno apli. Vienīgi jāatzīst, ka apļa nobeigums ir ļoti minimāli līdzīgs sākumam - faktiski starp "The Doors" (pirmo plati) un "Full Circle" ir tik maz līdzības, cik vien iespējams. Šajā ierakstā ir tik maz dziesmu ar "Doors" skaņu, ka man pat bail paliek. Iesākas viss ar septiņdesmito gadu tīņu filmas skaņu celiņam labi piemēroto "Get Up and Dance", kurai ar Morisona mantojumu ir ne vairāk kopīgs kā Kasparam Dimiteram ar Lū Rīdu. Un ne jau tāpēc, ka nedz Manzareks, nedz Krīgers nespēj dziedāt līdzīgi Morisonam (ja kas - Robijs cenšas Džimu imitēt, un brīžiem ar tīri ciešamiem rezultātiem), bet gan tajā, ka melodiski šim ierakstam ar "The Doors" nav vispār nekādas saistības. "4 Billion Souls" varbūt iederētos kādā Beach Boys platē, bet ne jau "The Doors". Fancīgais "Verdillac" ir vēl vismaz nedaudz grupai raksturīgs, bet tāpat ne pārmērīgi. Un "Hardwood Floor" rockabilly? Kaut kā man The Doors neasociējas ar sieviešu fona vokāliem un šādiem ritmiem. Arī Džerija Lī Luisa "Good Rockin`" iekļaušana šajā platē mani pārsteidza - The Doors pēkšņi pārvērtušies par retro grupu, "Creedence Clearwater Revival" atdarinātājiem? Krīgers nav Džons Fogertijs, un šāds imidžs viņam sevišķi labi nepiestāv. Pāris dziesmas ierakstā - "The Mosquito" un "The Piano Bird" vismaz daļēji atgādina "īsto" grupu, un tās arī ir labākās šī albuma kompozīcijas. Savukārt "The Peking King and the New York Queen" - ierakstu noslēdzošais skaņdarbs, kuram pēc idejas vajadzētu noslēgt arī visu "The Doors" daiļradi, nav nekāds noslēgums, bet kārtējā upbeat dziesma no mūziklu repertuāra, kurai nebūtu vieta "The Doors" albumā. Salīdzinoši "Other Voices" bija vēl tīri labs, bet šis jau nu ir patiešām augstākās raudzes sviests.

"Krusttēvs" ir viena no tām filmām, par kurām tādiem cilvēkiem kā man rakstīt nevajadzētu - rokas par īsām. Taču faktiskā situācija ir tāda, ka tomēr rakstīšu gan, jo pagājušo nedēļ šo filmu atkārtoti noskatījos. Tu jau droši vien zini, ka "Krusttēvs" ir viena no filmām, kas visbiežāk ieņem pirmo vietu dažādās "all time greates film" listēs - līdzās "Pilsonim Kainam", "Kasablankai" un... tas droši vien arī viss. IMDb topā šī filma ieņēma pirmo vietu kopš vismaz 2000.gada līdz pat šī gada vasarai, kad to apsteidza "The Dark Knight", bet patlaban tā atrodas otrajā vietā aiz "Shawshank Redemption". Un ir vērts piezīmēt, ka šo kritienu tāpat pamatā iezīmēja tas apstāklis, ka liels skaits Betmena fanu salika "Krusttēvam" vieniniekus, lai viņu mīlulis varētu sasniegt virsotni. Es tagad tomēr neiedziļināšos savā kritiskajā attieksmē pret IMDb vērtējumu sistēmu, jo... to vienkārši nav sevišķas jēgas darīt.

Es, protams, esmu truls un neoriģināls, un mana muzikālā gaume nav diez ko izkopta, līdz ar to es uzskatu "Machine Head" par vai nu labāko vai vismaz pilnīgi noteikti vienu no labākajiem Deep Purple ierakstiem. Protams, ka Mark II sastāva šī grupa bija mazāk "progresīva" un vairāk orientējās uz vienkāršu "fun", taču pie joda, cik labs viņiem tas fun padevās.

Grupas "Soft Machine" piektais studijas ieraksts pabeidza tās pāreju no rokgrupas uz džeza grupu, proti, tā gadījumā pat par "fusion" runāt nav iespējams - tas ir tīrākais brīvās formas džezs. Un nebūtu jau par ko brīnīties - tā kā pirms šī ieraksta tapšanas no Soft Machine bija aizgājis tās vienīgais dalībnieks, kas pretendēja uz vokālista statusu, proti, Roberts Vaiets, jo viņam ne pārāk tuvas bija grupas džeziskās tendences, tad Fifth tapšanā Maiku Retledžu un kompāniju nekas vairs neatturēja pārvērsties par pilntiesīgu džeza grupu.

Toms Fogertijs vislabāk, protams, bija zināms, pateicoties viņa jaunākajam brālim Džonam, kas bija grupas "Creedence Clearwater Revival" sirds, smadzenes un dvēsele, kamēr Toms grupā bija ritma ģitārists, kas ne pārāk izcēlās kā dziesmu autors.

Cik ļoti lai es arī nepriecātos par Matching Mole pirmo albūmu, šīs grupas otrais ieraksts mani nekad nav spējis pārliecināt par savu dzīvotspēju un ievērojamību. Tiesa, tas arī neskaitās sevišķi ievērojams, līdz ar to varbūt pat nevajadzētu brīnīties. Salīdzinoši ar grupas debijas albūmu, šis ir stipri grūtāk uztverams un pavisam atkāpies no popmūzikas kanoniem, diezgan dziļi iesoļojot avangardiskas džeza ietekmētas mūzikas lauciņā. Ko tas nozīmē konkrētajā kontekstā? Tipisks piemērs ir albūma pirmā dziesma, kurā Vaiets fenomenāli lēnā un stieptā manierē dzied frāzi: "We can... drink our... politics... away... Starting in the middle of the day". Man personīgi šī dziesma rada ko līdzīgu galvas sāpēm.

Nākas atzīties, ka es zinātniskās fantastikas lauciņā par izglītotu cilvēku sevi nosaukt nevaru - kā nekā "Pikniks ceļa malā" ir pirmais brāļu Strugacku darbs, ko esmu izlasījis. Un viens ir skaidrs - tas noteikti nebūs pēdējais, jo šis garstāsts-īsromāns ir neapšaubāmi viens no klasiskākajiem Sci/fi veikumiem, kas savā stilā un formā varētu būt radniecīgs arī Filipa K. Dika fantāzijām, lai arī pastāv būtiskas atšķirības starp Strugacku un Dika romānu konstruēšanas paradumiem.

"Obscured by clouds" neapšaubāmi ir viens no vismazāko atzinību un popularitāti guvušajiem Pink Floyd ierakstiem. Pat no trim filmu skaņu celiņiem, kuriem grupa rakstīja mūziku, tas ir visnezināmākais. "Zabriskie Point" vismaz bija kulta filma. "More" skaņu celiņā bija "Cymbaline". Neviena šī ieraksta dziesma nav nokļuvusi izlasē "Echoes" (tiesa - ar to pašu var lepoties arī Ummagumma un Atom Heart Mother). Neviena šī ieraksta dziesma nav sevišķi zināma un kaut kur dzirdama ārpus filmas/albūma konteksta. Pat fanu vidū šis ieraksts nav diži populārs. Un kāds tur brīnums? Pirms tā nāca "Meddle". Pēc tā - "Dark side of the moon". Kas gan ir pa vidu izdots skaņu celiņš nepopulārai franču filmai, kas vēl turklāt ierakstīts nieka divu nedēļu laikā?

Ja tā pavisam godīgi, tad Uriah Heep man ir jau tā noriebušies, ka par viņiem rakstīt sen vairs negribās, bet... solījums klausīties visu pēc kārtas liek neizlaist nevienu ierakstu, pat ne kārtējo vienveidīgo Uriah Heep albūmu. Šajā albūmā ir divas patiesi ļoti populāras dziesmas - "Sweet Lorraine" un titulkompozīcija "The Magician`s Birthday". Pirmā no tām patiešībā ir pietiekami laba himniska U.H. dziesma ar varbūt mazliet amerikāņu rednecks stila patosainu piedziedājumu un stipri nervus kaitinošu sintezatora partiju (tās skaņas stabili ir domātas, lai mocītu tādu vienkāršu latviešu puišu kā manis ausis), bet tituldziesma ir kaut kas vienkārši fenomenāls. Ne pozitīvā ziņā gan. Uriah Heep diemžēl nav nekāda progroka grupa, lai arī viņi paši tā, protams iedomājas. Viņu poētiskā puse nav spējīga radīt neko komplicētu un viņu teksti ir kaut kas līdzīgs "Spinal Tap" brīnumiem. Šī dziesma nebūtu tik slikta, ja tā neilgtu desmit minūtes. Ja Uriah Heep dalībnieki būtu patiešām īsti progrokeri, virtuozi un tā tālāk, viņi, protams, varētu desmit minūtes garu kompozīciju pavilkt bez problēmām, bet Bairons un kompānija nav nekādi King Crimson, labākajā gadījumā viņi ir angļu Styx un šāda stila grupām pāmērīgi garas kompozīcijas nekad nav īpaši labas. Ja salīdzina, kādu sviestu viņi desmit minūtes dara iekš "Magician`s Birthday" un primitīvu hārdroka "Spider Woman", jāsaka, ka ar otro viņi tiek galā daudz labāk. Protams, šī dziesma ir diezgan izteikts Deep Purple "My Woman From Tokyo" atdarinājums tikai mazāk kvalitatīvas grupas izpildījumā, bet tas vismaz ir vienkāršs un godīgs rokenrols, bez mēģinājumiem savaldzināt "intelektuālāko" publikas daļu. Vispār UH roķīgās dziesmas ir vēl kaut cik normālas - tai pašai "Echoes in the Dark" nav ne vainas, bet tad kad viņi mēģina radīt atmosfēru, noskaņu un tevi aizvest burvestību pasaulē, viņi, protams, izgāžas kā veca sēta. Kas gan nav nekāds dižs brīnums.

Droši vien es esmu mazohists - kā savādāk lai izskaidro, ka manā ierakstu kolekcijā ir gandrīzi visas Uriah Heep plates, kuru periodiska klausīšanās man tuvāko pāris mēnešu garumā būs bēdīgi periodiska. Žēl, ka UH ierakstu kvalitāte nav īsti atbilstoša to daudzumam.

Klausoties šo "Gentle Giant" albūmu man nākas nonākt pie apbēdinoša secinājuma, ka pēdējā laikā esmu atradis no kvalitatīva progresīvā roka klausīšanās, kam pie vainas droši vien ir mans lieliskais mēģinājums iepazīt visus ierakstus kolekcijā, kas man dāvāja iespēju izbaudīt dažādas draņķīgas ziemeļu metāla grupas, aizdomīgus amerikāņu deviņdesmito gadu pankus, visus sliktākos Ērika Kleptona albūmus un tuvākajā nākotnē droši vien piedāvās vēl kaut ko pārsteidzoši nekvalitatīvu.

"Lopkautuve numur 5" ir otrā no sešām pēc Kurta Vonnegūta darbu motīviem tapušajām filmām, ko esmu noskatījies. "Čempionu brokastis" manā izpratnē nebija sliktas, bet ne vairāk (lai gan tur pie vainas varētu būt arī tas, ka romāns tām aizmugurē ne tuvu nebija tik izcils kā Lopkautuves gadījumā).

Nupat man nāksies atzīties, ka manā disku kolekcijā atsevišķi izpildītāji ir pārstāvēti ar pārāk lielu disku skaitu. Piemēram, Black Sabath nav slikta grupa, bet vai man patiešām ir nepieciešami veseli deviņi viņu ieraksti? Un šī grupa nav vēl trakākais gadījums - man vismaz nav īpaši daudz viņu vēlīno un patiešām bezjēdzīgo ierakstu.

Domājams, ne tikai man agrīnais Eliss Kūpers asociējas tieši ar šī albūma tituldziesmu. Un tāpat domājams ne tikai man skolas gados šī dziesma īpaši labi gāja pie sirds. Taču ne tikai antiizglītojošais tās teksts, bet arī primitīvi lipīgais rifs, kas ideāli piemērots galvas kratīšanai, pofigoniskā attieksme un riktīgi pārtijojošais piedziedājumus padarīja "Schools Out" par vienu no izcilākājām Kūpera grupas rokdziesmām.

Te nu laikam mēs ar Lienču mazliet pāršāvām par strīpu, bet - what the heck! - bija taču tā vērts, apskatīties, kā tautieši reaģēs! Proti, šo jauko septiņdesmito gadu multfilmu biju paņēmis līdzi pie Noras (un Normunda, kurš gan bija Nigērijā) uz viņas dz.d. un manas v.d. svinībām. Uzreiz cilvēkus brīdināju, ka tā ir septiņdesmito gadu multfilma, kas kā pirmā animācijas filma ASV vērtēšanas padomē izpelnījusies X vērtējumu - visstingrāko, kāds vien iespējams.

Nez vai es izdarīšu atklājumu, paziņojot, ka "Zigijs Zvaigžņu putekļi" ir populārakais Deivida Bovija albūms un, iespējams, visievērojamākais steitments, kas izteikts glemroka ietvaros. Te katra dziesma ir vairāk vai mazāk klasika - vai tas būtu superpompozais "Moonage Daydream", liriski Elton-džoniskais "Lady Stardust", rokenrolīgais "Star", bugij-vugijīgi glemrocīgais "Hang on to yourself", pārdrillētais "Ziggy Stardust", Lū Rīdiskais "Suffragette City" vai filmā "Velvet Goldmine" par grāveju kļuvušais "Velvet Goldmine". Patiesībā tieši par šo filmu es pēdējā laikā bieži domāju - nevaru saprast, kas man toreiz tajā nepatika, jo īstenībā taču tā ir vienkārši ekselenta lente ar veltījumu Bovijam un Igijam Popam. Iespējams, mani atbiedēja cross dressing un biseksuālisma elementi, nezinu, varbūt kaut kas cits, bet īstenībā glemroks tak bija diezgan stilīgs, lai arī totāli smieklīgs. Un "Ziggy Stardust" ir no tiem albūmiem, kur nav pat nepieciešams paziņot, ka tā ir klasika, kura jāzina un jāciena ikvienam, jo ikviens to jau tāpat zina. Vienīgi jāatzīst, ka man patiešām šķiet, ka Bovijam ir diezgan tizla balss, ja salīdzina kaut vai ar to pašu briesmoni Veitsu viņš ir diezgan vārgs kviecējs, vismaz noteikti ne pārliecinošāks dziedonis par Bobu Dilanu. Lai gan patiesībā vēlākajos savos ierakstos viņš mazāk ķērc nekā agrākajos, bet Zigijs Stārdasts un Mēns hu sold ze vorld man patiešām atklāja, ka viņa balss nav gluži vienkārši akceptējama (līdz ar to reitings nav augstāks tieši manas nespējas pilnība baudīt Bovija dziedājumu dēļ, dziesmas visas ir super fine, ka albūms būtu dabojis 9, ja vien to būtu iedziedājis kāds man tīkamāks tipiņš).

Savā pirmajā solo albūmā Lū Rīds vismaz pusi no dziesmām ir savācis no Velvet Underground pārpalikumiem, es gan, protams, neesmu dzirdējis oriģinālās šo dziesmu versijas, tomēr tas man netraucē teikt, ka bez Velvetu Lū Rīds tāpat ir ļoti augstas raudzes izpildītājs. Albūma lipīgākās kompozīcijas ir kantrīroķīgais "Walk and Talk It", liriskais "Lisa Says" (kas varētu tikpat labi būt nonācis arī Transformer kompozīciju sarakstā), episkais "Berlin" un klasiskais "Wild Child" (kas arī izklausās līdzīgi Transformer skanējumam). Tomēr salīdzinoši ar savu pazīstamāko brāli, šis Lū Rīda 1972. gada ieraksts ir mazāk perverss - nekādu stāstu par transpersonām, orālo seksu un citu kinky lietu, bet vai tādēļ tas būtu slikts albūms? Nebūt ne.

Ak, šis Transformētājs! Kamēr Lū Rīda DVD ar koncertu Montro džeza festivālā (par kuru vēl neesmu saņēmies ierakstīt faktoīdā) bija diezgan monotons, šis viņa neapšaubāmi klasiskais ieraksts tāds nebūt nav. Pirmkārt jau tas ievērojams ar to, ka tajā mitinās visas 3 Lū Rīda dziesmas ar plašāko atpazīstamību publikas vidū - "Perfect Day", "Walk on the Wild Side" un "Satellite of Love". Par pirmajām divām arī es esmu gatavs čurāt uguni, bet Mīlestības satelīts gan nav no manām mīļākajām kompozīcijām. Pirms kāda laika es biju absolūts dziesmas "Vicious" fans, bet pēdējā laikā kaut kā traks tās dēļ es vairs neesmu, kaut gan patiesībā tai nav ne vainas, laikam esmu pārklausījies. Tā vietā es nule ar lielāko prieku klausos "Andy`s Chest". Patiesībā te gan katra dziesma ir pieminēšanas vērta. Vai būtu kāds iemesls, lai es neklausītos glamrokīgo un enerģijā sulojošos "Hangin` Round"? Vai varbūt man vajadzētu žēloties par lirisko "Make Up"? Iebilst pret ceļā baudāmo "Wagon Wheel"? Apburošo pusotru minūti īso "New York Telephone Conversation" (ar zināmām Sida Bareta atsaucēm skanējumā)? Nepretenciozo "I`m So Free" (vēl viena glemroka himna!). Un arī noslēdzošais "Goodnight Ladies" ir lielisks. Iespējams, "Magic and Loss" ir emocionāli piesātinātāks ieraksts par "Transformer", bet nekad Rīds nav bijis viena ieraksta ietvaros tik daudzveidīgs un atslābināts kā savā otrajā solo albūmā.

Eltons Džons noteikti zina, kāpēc viņš savu klausītāju lūdz pa sevi nešaut, attaisnojoties, ka viņš nav nekas vairāk kā tikai vecis pie klavierēm. Patiesībā zināmi iemesli šaut daudziem varētu atrasties un vairums no tiem meklējami albūma skanējumā. Lai gan 1972. gadā Eltons vēl bija visai jauns un vēl ne tuvu nebija tā pārdevies sabiedrības gaumei, kā to viņš paspēja izdarīt astoņdesmitajos, par diez ko skaistu ierakstu "Don`t shoot me" es nosaukt neņemtos. Tā skanējumam pietrūkst kaut kāda dzidruma, samiksēts tas noteikti nav optimālā veidā, tā, piemēram, albūmu ievadošā "Daniel" (kas, starp citu, ļoti līdzinās "Tiny Dancer") ir ļoti skaista dziesmiņa, tikai skan tā kaut kā duļķaini, bet Eltons nav no tiem mūziķiem, kuriem duļķains skanējums piestāv, nav tak viņš nekāds netīrais rokeris, bet gan maigais gejiņš (nevarēju atturēties). "Teacher I Need You" izklausās pēc agrīnas "I`m still standing" versijas, varbūt labākas par oriģinālu, bet teksta ziņā mazliet pastulbas. Vispār man patīk labāk Eltons tajās dziesmās, kurās viņš mazāk uzticas savām jaukajām klavierītēm, bet iesaista citus mūziķus, tādējādi paaugstinot mūzikas enerģijas līmeni, kā piemēram, dziesmā "Elderberry wine". Tikām klausīties kaut ko tik neciešami garlaicīgu kā "Blues for my baby and me" ir patiešām grūti, it īpaši ievērojot, ka šis borfests ilgst 5:42. Vēl viena balāde "Have mercy on the criminal" ir labāka, tomēr arī par garu. Smieklīga, protams, ir dziesma "I`m gonna be a teenage idol", kas piedāvā iepazīt Eltonu Džonu kā pseido glam roka mūziķi. Tikām `Texas love song` viņu pasniedz kā miegu izraisošu kantrī mūziķi un tādi puiši nemaz nav manā gaumē, piedod Elton! Albūma galvenais hīts neapšaubāmi ir "Crocodile Rock" - klavieru rokenrols atkal ar glema piesitienu, forša un viegli baudāma kompozīcija, tomēr šī albūma būtiskākā vaina ir tāda, ka no tā 10 dziesmām labi ja piecas ir vairāk vai mazāk interesantas, kamēr vismaz puse diska pilda tikai otras puses pagarināšanas funkcijas un vismaz es to neuzskatu par izcila albūma pazīmi. Vismaz es savā ierakstu kolekcijā labprātāk iegūtu kādas 3 šī albūma dziesmas un nevis visu albūmu.

Mēdz teikt, ka likteni nevajag izaicināt - pēc vienas veiksmes mēģināt tikt pie vēl vienas. Gadījumā ar XIT šī teorija izrādās vairāk nekā patiesa. Vakar, kad klausījos viņu otro albūmu, es domāju - vow! kas par lielisku indiāņu grupu! Šodien, klausoties oficiāli par labāku atzīto viņu debijas ierakstu, es domāju tikai vienu - kā viņi varēja man tā likt sevī vilties? Pirmkārt, "Plight of the Redman" ir stipri mazāk rokmūzikas un stipri vairāk indiāņu mūzika, kas turklāt paredzēta stulbām amerikāņu masām, kuras šis albūms mēģina izglītot. Jau pirmie vārdi albūmā - "Little is really known about the American Indian (..) The indians believed that this land was created for them by the great spirit and it would be theirs for ever. The New World - this is what the White man called our land, but it was not new at all. The Red men were inhabitants of America for centuries". Tas viss ir runāts teksts ar fonā skanošu kaut kādu indiāņu "nacionālo" muzāku un nodēvēts par "Beginning". Starp citu, arī šis albūms stāsta par indiāņu dzīvi pirms un pēc. "Beginning" -> "At Peace" -> "I was Raised" -> "I`m Happy About You" -> "The Coming of the Whiteman" -> "War Cry" -> "Someday" -> "End". Tā norisinās šis albūms. "Proud happy people we were here long before the Whiteman came". Droši vien visvairāk man pietrūkst tieši roķīgās skaņas, kura šeit ir tāda "world music" gaumē, bet tā nekādi nav mana gaume. Labākās albūma kompozīcijas ir mazāk "indiāniskās" - piemēram, "I Was Raised", kurai gan ir ļoti triviāla melodija, bet vismaz augstāks enerģijas līmenis. Vairums pārējo skaņdarbu - izglītojoši materiāli ar nelielu mūzikas piedevu. Es saprotu, ka visādi tur spāņi un jeņķi bija cūkas, kas iznīcināja senas un nopietnas civilizācijas, bet tas nepadara "Plight of the Redman" par labu mūzikas ierakstu. Idejiskais saturs ir viens, bērnišķīgie teksti - kaut kas pavisam cits un muzikālā nīkulība - vēl kaut kas pavisam cits.

I don`t like modern classical music, even if it is composed and performed by popular musicians. I can`t call this music not because of this thing being unlistenable but because of it being about as interesting and mind expanding as a pair of old socks.

This is a book I read as a part of my "learn the best from the soviets so you no longer would be an uneducated bafoon" project. Actually that`s the same story of book binding I mentioned here some weeks ago. This Bykov fellow seems to have been a Belarussian writer who specialized on WW2 stories, having been there himself. This one is about two partisans who want to escape from the Germans and locals following them but they don`t succeed and one of them dies in the end, while the other one starts cooperating with the Germans. What`s good about it is that it`s no black and white story, no one is completely good or completely bad, everyone has some concerns of his own that have made up him to be what he has become. What I didn`t like was the subject itself and the writing manner - a bit too trivial for my taste, that`s certainly not my cup of tea - this kind of writing. I guess I`d rather choose something more adventurous. I doubt that I`m going to read anything else by this writer in the upcoming years.

I`m not sure whether this was recorded before or after the bands leader Robert Wyatt fell out of a window and got paralyzed from the waist southwards but he still doesn`t need much of his drumming skills on this album. The record is very quiet and absolutely uncommercial (which is no wonder knowing that Wyatt rarely has tried to become a charts favourite on the course of his quite long career). The album opens with my favourite Matching Mole song ever (which isn`t that much of an achievement though for the band with two albums) - "O Caroline" is a very heartfelt and beautifully arranged ballad. The following "Instant Pussy" is much more daring with quite a few mood changes and weird laughing sounds (a bit similar to that on Wyatt`s solo "The end of an ear"). The third song - "Signed Curtains" - has some of the greatest lyrics captured on a record ever, mostly it`s just a piano with Wyatt singing the number of the verse, including the following lines: "And this is a chorus / or perhaps it`s a bridge / or just another part of the song / that i`m singing". On "Part of the dance" the band suddenly learns to rock out and does that pretty well. After that follows another song with the word "instant" in the title, this time it`s "Instant Kitten" - quite a good instrumental. That is followded by "Dedicated to Hugh..." - now that`s a song I don`t like, for it`s somewhat head-ache inducing. And the following "Beer as a braindeer" isn`t very apalling either. And in the end we are treated with another "Curtain" song - "Immediate Curtain". What`s with the song titles anyway? Perhaps there`s some sort of a story behind the album although that would be strange considering that most of the pieces are instrumental. Anyhow, I really enjoy the first side but the second side is too untrivial for my dumb taste.

I would like to compare this book to Jack Kerouac`s "On The Road". With the precision that it`s written in German and therefore contains several typical German elements. It`s also quite in the same writing style as "The Goalie`s fear before the penalty shot" (which I read some months ago) - Handke offers the reader a journey with the hero through America of the 1960`s. It`s the age of the hippies, of the Stones, of Canned Heat and of looking for love in the strangest places. I would probably still choose Kerouac over Handke`s approach. This is the kind of literature where when you write about sex or something like that, you don`t need eroticism, it`s just written in the way - "so it is and I don`t care".

It`s amazing to follow how far I`ve sunk. When I first started this factoid I wrote about Umberto Eco and "Abre los ojos". Nowadays I`m only capable of outing my thoughts on a porn movie. A hardcore porn movie to be more specific. How did this happen to me, you may ask. The thing is - I had to watch "Inside Deep Throat" which will be running in cinemas in Latvia quite soon. But who on earth would watch a documentary about a film he hasn`t seen? I certainly wouldn`t. So I decided to download and watch the godmother of all porn movies - "Deep Throat" with Linda Lovelace and Harry Reemes. Story: Linda can`t get an orgasm from sex and a wacky doctor tells her that her clitoris is bizarrely located deep in her throat. So she has to perform deep throat oral sex in order to get pleasure. I don`t suppose that I can really evaluate this film by any criterias - how would I know a good dirty picture from a good one?

Captain Beyond has absolutely nothing to do with Captain Beefheart, in case you wonder. No, it was a hard rock/prog rock outfit from LA which had Rod Evans of Deep Purple for the vocals (ok, he left "Purple" before they became really huge, but he did sing on "Hush"!), a guy who had played with Johnny Winter (so what? is Winter that much of a hero for me to know every ballsucking dickwad he used to play with? ok, probably I was a bit harsh about him but who cares), Lee Dorman who played the bass for "Iron Butterfly" on "In-da-gadda-da-vida" and one more fellow who seems to be an average loser not even capable of being tossed out from a band like "The secondhand Beatles". So, they all got together and recorded an album of jolly molly rock music, which is somehow marketed as progressive rock. To me it`s just your basically hard rock of "Deep Purple" without Ritchie Blackmore but with more emphasis on more complicated sound and a concept for the record. I`m not particulary interested in the concept, of course, since to me the record is an inoffensive collection of hard rock songs, sometimes spoiled by some silly sounding crap like the talking on "As the moon speaks the sea". Oh, I figured - this band is a mixture of "Deep Purple" and "Cactus". Listenable, but not memorable at all.

Jee, once again a record with a title almost as long as the LP itself. "Man" was an obscure British band that became famous for its song "Erotic", featuring the sound of an orgasm. So I guess it would be a wild guess if I said that the title of this album means "Masturbate at least once a day". So what? And what`s in its content? Since my mp3 files don`t provide lyric sheets I`m not so sure what the concept of this album is. There ain`t that much of singing, on "Bananas" the text goes something like "I like marihuana/cos it gets me stoned". Probably it was true for the band. Musically it gets no complaints from me despite the fact that the record basically is just jamming without a real purpose, but it`s quite good anyhow. Probably you wouldn`t want the entire world of music be like "Man" but for its own purposes the record works quite well.

After having seen Werner Herzog`s film about Kaspar Hauser I knew I`d try to watch something else by this director. And Aguirre is considered to be his best film. Actually I didn`t get the reasons for that. Probably it is interesting for some people to watch an endless journey on a river where people are looking for the legendary Eldorado. Sadly there ain`t particulary anything going on. So, there is Aguirre, a military man who overthrows the leader of the expedition, names a stupid fatso the kig of Eldorado and lets most of his people die in hideous deaths. But even those deaths aren`t very entertaining. And nothing else in this film is. Boring! The ending was good though. I also must admit that the camera work is good, and maybe even the actors aren`t half-bad, but the pace of the film is just too slow for me.

I`m not sure whether you know that already but the sum of all fears may be smaller than every seperate fear. Or of all good qualities. In this film for instance we have brilliant authors of the script - Ilya Ilf and Evgeni Petrov who wrote "The 12 Chairs" and "The golden calf". It has Viktor Titov ("Hello, I`m your aunt!") doing the directing. It has a majestic company of actors - Oleg Tabakov, Zinovij Gerdt, Lev Durov, Jevgeni Leonov, Vladimir Basov, etc., etc. And yet it is a piece of crap. This is supposed to be satyre. But it`s both dated and stupid. As they used to say: "You`re no fun anymore!" Commie mumble-jumble about how everything turns to be better, better and even better every day in the world of communism. How problems of today will be a past tomorrow. Most of the jokes fall flatter than a tyre on bike after it got executed with an axe. Ok, there are some moments of light but they are overshadowed by everything around them, and the shade is darker than the light in this case. It`s just pathetic, what a waste of talent this film can be. It was done in 1971 and apart from some nice camera work, a few moments in some of the "sketches" and very good actors there`s nothing, I mean nothing it can offer.

It took me some time to watch this concert, although it`s really good. I don`t really know what stopped me from finishing watching this when I started it. Let`s start with a statement: by 1972 Deep Purple had recorded most of their classic material and after that have never managed to outplay themselves again. When we have this statement it`s clear how a concert from that time can be totally great. The song selection is superb - and I guess it`s a good thing that there`s no "Smoke on the Water" in sight. But what we do get kinda kicks the roof off: "Highway Star", "Strange Kind of Woman", "Fireball", "Child in Time" and "Black Night", "Space Truckin`". Plus there`s three more songs which I don`t find that good but they are no bad either. Ian Gillan`s vocal power is amazing, so is Blackmore`s guitar playing. Of course, the songs tend to be very long, with a lot of jamming going on, but that`s a good thing. And who cares that this video got no colors? The Beatles rarely were in color but did that make them worse that say "Nirvana"? I don`t think so. And this concert is surely not a great masterpiece in terms of camera work, but it`s a great masterpiece in terms of music. And what more can you ask for?

Do you sometimes wonder, what would happen if something didn`t happen? For example, if the Red Socks hadn`t won the world series back in 1985 or Michael Jackson had changed his sex and not his skin. And this is a play about what could happen if Romeo and Julia hadn`t died at the end of Shakespeare`s play. Can you imagine both of them at the age of fifty having occasional nervous breakdowns, cheating on one another and cursing the day they met? Ephraim Kishon could do just that, and he even wrote a play about it. This is supposed to be a farce, and that it is, but it isn`t particulary funny. There`s the ghost of good ol` William floating around and cussing because they never died, unlike he told them to. There`s Romeo making love to his favourite hot-water bottle, and driveling after Julias 90-year-old nanny. There`s Julia who`s lover is hunder years old monk. And even Shakespear`s ghost seduces Romeo and Julias fourteen year old daughter. I guess, the idea of showing what is and what should never be was a good one, bet the way Kishon brings it to life isn`t very close to perfection.

At last I have seen my first Tarkovsky movie. I liked the ideas about the true goal in a man`s life, how nobody cares about the meaning of life when he`s happy, etc, etc. Visually the film also was strong, much more than you could expect from a Soviet film. What was not so good was the length - it was even more of a problem than in the case of Space Odyssey. What else? The dialogue was pretty crazy, most of the time it seemed that nobody spoke in full sentences, as if something was cut out. I also liked the scene with the rain both inside and outside the house. I should watch the Soderberg version to be able to compare which one I like most. And there`s also the book by Stanislav Lem. Therefore it`s not the final word you hear from `Solyaris` on this page.