Kazhes pierakstu burtnīca

Lai arī tas biju es, kas ierosināja teātra pulciņa izbraucienu uz Liepāju, patiesībā es biju morāli gatavs tam, ka skatāmā izrāde - "Vecās dāmas vizīte" - nebūs nekas satriecošs. Pat abstrahējoties no tā apstākļa, ka par Dirrenmata lugām es sajūsminājos laikā, kad man bija drusku pāri 20, tas galīgi nav garantēts, ka no literāra darba, kas man patīk, sanāks izrāde, ko apjūsmošu. Un ar šo konkrēto iestudējumu bažām pamatu radīja gan Liepājas teātra ne tik gludā biļešu tirdzniecība uz izrādi, gan apstāklis, ka neviena no vadošajām Latvijas teātra kritiķēm nebija pacentusies šo izrādi uz karstām pēdām novērtēt (proti, visai ticami, ka neko lielu no tās negaida), gan vispār apstāklis, ka Rietumu komēdiju iestudēšana ir gaužām sarežģīta padarīšana, kur ir ļoti liels risks iekrist bezgaumības un stulbuma muklājā. Līdz ar to gatavs es biju uz ļaunāko.

Režisors no Krievijas Aleksejs Girba "Vecās dāmas vizītes" darbību ir pārnesis uz mūsdienām un, protams, ka Dirrenmata iedomātā Gillene te itin labi atbilst Liepājas situācijai - nav jau tā, ka Liepājā pēdējos gados nebūtu aizklapēts ciet kāds "Metalurgs". Gluži tiešā tekstā gan, protams, darbība Liepājā nerisinās, jo tas jau nebūtu gluži pieklājīgi. Pēc Liepājas teātra standartiem izrāde ir itin konservatīva - izņemot cēlienu sākumos lietotas videoprojekcijas, kas ataino garām braucošus vilcienus, šai reizē te ir itin maz horeogrāfiski atlētisku izdarību (protams, tādas ir, bet ne mežonīgos daudzumos), nav ne stikla kastu, ne mikrofonu. Tiesa, kopumā par veiksmīgu var atzīt skatuves noformējumu, kuru pamatā veido konteineri, kas vajadzības gadījumā var tikt pabīdīti šur vai tur, pagriezti šādi vai tādi un pildīt dažādu telpu funkcijas.

Dirrenmats neapšaubāmi bija satīras meistars, līdz ar to skaidrs, ka stāsts par vecas nejaukas kundzes atgriešanos dzimtajā pilsētā, kura tagad piedzīvo katastrofāli sliktus laikus, kamēr vecā dāma ir bagāta kā pats velns, ir attēlojams uz skatuves lai arī no vienas puses humoristiski, tomēr tam visam apakšā ir itin daudz melnuma. Taču ar to melnumu Aleksejs Girba ir diezgan taupīgs - vairāk viss šis pasākums ir farss, nekā traģikomēdija, un kamēr no teksta ik pa brīdim sprēgā tipiski dirrenmatiskas domu pērles, to īstenojums uz skatuves varētu būt arī labāks. Sāksim jau ar to, ka itin mierīgi izrāde būtu varējusi satilpt vienā cēlienā, sakāpinot tempu, izgriežot manāk nozīmīgās ainas un jo īpaši - ierobežojot aktieru sastāvu. Jā, zināms, ka aktieriem arī vajag darbu, bet pāri par 20 aktieriem, kas te piedalās, tas jau ir pārspīlēti. Un lieki teikt, ka tagad man būtu diezgan neiespējami identificēt, kurš aktieris atveidoja kuru personāžu, jo patiesībā jau tam nekādas dižas nozīmes nebija. Faktiski, ja neskaita Inese Kučinskas un Kaspara Goda centrālos tēlus - Klēru Cahanasjanu un Alfrēdu Illu - atmiņā kaut cik paliek vienīgi Viktors Ellers kā mācītājs ar visu laiku nošļūkošajām zeķēm, un kaut kādā mērā - Gatis Maliks kā policists.

Ļoti vizuāli izteiksmīgi izrādē atainots tas, kā Gillenes iedzīvotāji pamazām pieņem domu, ka Ills būs jāupurē Klēras prasībām, mainot drēbes no nošķurkušām pelēkām uz koši baltām, tādējādi it kā varoņi attīrās un pieņem taisnīguma uzvaru, lai gan patiesībā tā, protams, īsti nav. Protams, režisors nav palaidis garām iespēju akcentēt varoņu dzīvi uz parāda, kas mūsdienu pasaulē, protams, ir itin dabisks stāvoklis ļoti lielai sabiedrības daļai, taču gluži līdz ātro kredītu reklāmām Girba neaiziet.

Lai arī Klēra un Ills galīgi nav tādi, kā viņus radīja Dirrenmats - abiem ir izteikti vairāk cilvēcības un viņi turklāt nav resni, centrālā sižeta līnija izrādē ir atainota itin pārliecinoši, bet tās izbaudīšanai traucē tas, ka kā mākslas darbs "Vecās dāmas vizīte" nepārliecina - labākajā gadījumā tā varētu pretendēt uz teātra "kases gabala" statusu, proti, būt par izrādi plašajām masām, taču diezgan vēsā tās uzņemšana liecina, ka arī šis mērķis varētu netikt sasniegts. Nē, viss kopumā nav gluži tik slikti, kā no šī teksta varētu noprast, bet fakti ir skaudri - šī būs viena no vismazāk košajām epizodēm manā 2016. teātra gadā.

Nobeigumā vēl mazliet sūdzību: izrādes aprakstā neredzēju frāzi "uz skatuves smēķē" - tikām realitātē tur nevis vienkārši smēķē, bet kūpina "nonstopā", kas izrādes skatīšanos pirmajās rindas dara itin apgrūtinātu. Es, protams, saprotu, ka Gillene kā tāda ir itin smirdīga vieta, bet būtu es zinājis to, cik daudz te būs smēķēšanas, domājams, būtu izvēlējies vietas būtiski tālāk no skatuves.