Otto Schloime Fischer. Ein jüdischer Fußballstar aus Wien
Otto Fišers bija futbolists no Vīnes, kas atstājis gana nozīmīgu nospiedumu Latvijas futbola vēsturē. Viņš ne tuvu nebija pirmais ārzemnieks, kas trenēja kādu futbola komandu Latvijā, taču pilnīgi noteikti - viens no nozīmīgākajiem, un ne tikai sava Latvijas perioda dēļ. Diez vai citādi Austrijā iznāktu Fišeram veltīta grāmata. Šis Aleksandra Juraskes darbs apjomā gan nav liels, taču ne vienmēr grāmatas lappušu skaits ir pielīdzināms tās vērtībai, pretējā gadījumā mans grāmatu plaukts būtu pilns ar telefonu grāmatām.
Par sevišķu atklāsmi man šī grāmata kļūt nevarēja, jo pagājušajā vasarā pasākumā, ko Liepājā rīkoja par godu Otto Fišera piemiņai, piedalījās arī šīs grāmatas autors, futbola vēsturnieks no Austrijas Aleksandrs Juraske, kas sniedza prezentāciju par savu grāmatu. Un arī Otto Fišera māsas dēls, kurš arī grāmatā piesaukts. Patiesībā jau citādi nemaz nevarētu būt, ka es tajā pasākumā būtu bijis, jo tur jau es arī dabūju šo grāmatu, tikai kaut kā nekādi netiku līdz tās izlasīšanai. Protams, grāmatā informācija sniegta plašākā apmērā kā prezentācijā - gan par Otto Fišera ģimeni, gan vispār par Austrijas futbolu laikā līdz Otrajam pasaules karam. Tai skaitā, kā izrādās Centrāleiropā lielais futbola bums starp Pasaules kariem lielā mērā bija sekas tam, ka Pirmā pasaules kara laikā starp kaujām karavīri aktīvi bija spēlējuši futbolu, un tad nu šī nodarbe pēc kara beigām ienāca arī civilajā dzīvē. Tāpat Juraske sniedz ieskatu tajā, kā un kāpēc Austrija kļuva par vienu no pirmajām valstīm kontinentālajā Eiropā, kas akceptēja profesionālo futbolu, kā tas ietekmēja pašas Austrijas futbola izaugsmi un līdz ar to arī vispār visa reģiona futbola attīstību (tobrīd kontinentālajā Eiropā par vadošajiem spēkiem kļuva Austrija un tās kaimiņvalstis Čehoslovākija un Ungārija). Un arī par situāciju ar ebrejiem Austrijas sportā un antisemītismu tajā.
Līdzās Fišera gaitām futbola laukumos autors sniedz ieskatu politiskajās norisēs, un tajā, kas noveda viņu līdz kļūšanai par Liepājas "Olimpijas" galveno treneri. Te nu jāpiebilst - pat padomju laikos Andžils Remess laiku pa laikam presē atļāvās atsaukties uz Otto Fišera vārdu Liepājas futbola vēsturē, un viņa nopelni izcelti, šķiet, visās grāmatās par Latvijas futbola vēsturi. Tai skaitā tādā, kurā hronoloģija beidzas ar to, kā uzvarošā nacistiskās Vācijas armija atbrīvo Latviju, arī tur Otto Fišers nav vien kaut kāds Vīnes žīds, bet gan izcils treneris, kas ar īso piespēļu taktikas ieviešanu ieviesis revolūciju ne vien Liepājas, bet arī Latvijas futbolā. Starp citu, tas grāmatā nav minēts, bet 1939. gadā Fišeru izskatīja kā kandidātu uz Latvijas izlases galvenā trenera amatu, un laikrakstos pēc Kārļa Upenieka apstiprināšanas šajā amatā izskanēja versija, ka prātīgāk tomēr būtu bijis likt par treneri Fišeru, bet Upenieku - viņam par palīgu.
Lai vai kā, šī grāmata noteikti būtu vērtīga lasāmviela tiem Latvijas futbola vēstures interesentiem, kas prot vācu valodu (jo tulkota tā nav un diez vai tiks), lai uzzinātu kaut ko mazdrusciņ vairāk gan kopējā Eiropas kontekstā, gan arī apzinātos to, ka līdz 1940. gadam Latvija Eiropas futbola kartē atradās pienācīgā vietā. Nevis tādā absolūtā provincē, kādā esam mūsdienās.
Par sevišķu atklāsmi man šī grāmata kļūt nevarēja, jo pagājušajā vasarā pasākumā, ko Liepājā rīkoja par godu Otto Fišera piemiņai, piedalījās arī šīs grāmatas autors, futbola vēsturnieks no Austrijas Aleksandrs Juraske, kas sniedza prezentāciju par savu grāmatu. Un arī Otto Fišera māsas dēls, kurš arī grāmatā piesaukts. Patiesībā jau citādi nemaz nevarētu būt, ka es tajā pasākumā būtu bijis, jo tur jau es arī dabūju šo grāmatu, tikai kaut kā nekādi netiku līdz tās izlasīšanai. Protams, grāmatā informācija sniegta plašākā apmērā kā prezentācijā - gan par Otto Fišera ģimeni, gan vispār par Austrijas futbolu laikā līdz Otrajam pasaules karam. Tai skaitā, kā izrādās Centrāleiropā lielais futbola bums starp Pasaules kariem lielā mērā bija sekas tam, ka Pirmā pasaules kara laikā starp kaujām karavīri aktīvi bija spēlējuši futbolu, un tad nu šī nodarbe pēc kara beigām ienāca arī civilajā dzīvē. Tāpat Juraske sniedz ieskatu tajā, kā un kāpēc Austrija kļuva par vienu no pirmajām valstīm kontinentālajā Eiropā, kas akceptēja profesionālo futbolu, kā tas ietekmēja pašas Austrijas futbola izaugsmi un līdz ar to arī vispār visa reģiona futbola attīstību (tobrīd kontinentālajā Eiropā par vadošajiem spēkiem kļuva Austrija un tās kaimiņvalstis Čehoslovākija un Ungārija). Un arī par situāciju ar ebrejiem Austrijas sportā un antisemītismu tajā.
Līdzās Fišera gaitām futbola laukumos autors sniedz ieskatu politiskajās norisēs, un tajā, kas noveda viņu līdz kļūšanai par Liepājas "Olimpijas" galveno treneri. Te nu jāpiebilst - pat padomju laikos Andžils Remess laiku pa laikam presē atļāvās atsaukties uz Otto Fišera vārdu Liepājas futbola vēsturē, un viņa nopelni izcelti, šķiet, visās grāmatās par Latvijas futbola vēsturi. Tai skaitā tādā, kurā hronoloģija beidzas ar to, kā uzvarošā nacistiskās Vācijas armija atbrīvo Latviju, arī tur Otto Fišers nav vien kaut kāds Vīnes žīds, bet gan izcils treneris, kas ar īso piespēļu taktikas ieviešanu ieviesis revolūciju ne vien Liepājas, bet arī Latvijas futbolā. Starp citu, tas grāmatā nav minēts, bet 1939. gadā Fišeru izskatīja kā kandidātu uz Latvijas izlases galvenā trenera amatu, un laikrakstos pēc Kārļa Upenieka apstiprināšanas šajā amatā izskanēja versija, ka prātīgāk tomēr būtu bijis likt par treneri Fišeru, bet Upenieku - viņam par palīgu.
Lai vai kā, šī grāmata noteikti būtu vērtīga lasāmviela tiem Latvijas futbola vēstures interesentiem, kas prot vācu valodu (jo tulkota tā nav un diez vai tiks), lai uzzinātu kaut ko mazdrusciņ vairāk gan kopējā Eiropas kontekstā, gan arī apzinātos to, ka līdz 1940. gadam Latvija Eiropas futbola kartē atradās pienācīgā vietā. Nevis tādā absolūtā provincē, kādā esam mūsdienās.
2026-01-12
comments powered by Disqus