Ceļojums uz Norieta pilsētu
Šķiet, ka nevienu Viļa Lāča darbu neesmu lasījis kopš skolas laikiem, un arī tad neatminos, ka būtu lasīts jebkas cits, izņemot "Zvejnieka dēlu". Vajadzētu tomēr atzīt faktu - kamēr ir pieņemts par dažādiem vēstures personāžiem teikt, ka viņi bijuši pretrunīgi un tā tālāk, Vilis Lācis, manuprāt, ir diezgan skaidri iekrāsots sarkanos toņos un uzskatāms par kolaboracionisma etalonu. Jā, iespējams, sava mūža nogalē viņš bija neapmierināts ar šo to, kas notika padomijā (pārkrievošana Latvijā, šķiet, viņam pie sirds negāja), taču tas neatsver visu to, ko šis bija sastrādājis iepriekš. Līdz ar to sevišķas vēlmes pievērsties viņa daiļradei man nav, taču šī konkrētā grāmata šķita uzmanības vērta gan ar savu saturu, gan arī stāstu ap šo romānu.
Tātad, trīsdesmito gadu pirmajā pusē Lācis uzrakstīja "Ceļojumu uz Kalna pilsētu", ko turpinājumos publicēja "Atpūta". Tas kļuva par vienu no pirmajiem darbiem latviešu literatūrā, kas pievērsās zinātniskajai fantastikai, plus vēl to sapludinot kopā ar antiutopiju. Stilīgi, ne? Taču padomijā izrādījās, ka šis darbs jaunajiem apstākļiem ne visai labi atbilda - tajā bija iespējams nolasīt, ka "Kalna pilsēta" varētu simbolizēt padomju savienību, kuru Lācis šajā grāmatā bija rādījis sliktās krāsās, turklāt vēl pilsētas vadonim devis vārdus Skrams, kura burti ir tas pats Markss citā secībā. Jautājums, vai patiešām Lācis to tā bija iecerējis, manuprāt, nav īsti atbildams - es personīgi neesmu tas cilvēks, kas būtu noskaņots Lācis uzskatīt par spējīgu uz kaut kādiem baigākajiem zemtekstiem un slēptajām domām, bet lai nu paliek. Saprotot, ka savā sākotnējā veidā šis "Ceļojums" pat Kopotajos rakstos nebūtu iekļaujams, Lācis šo to grāmatā pārrakstīja - kaut ko pielika klāt, kaut ko izgrieza ārā, un vēl pārdēvēja Skramu citā vārdā. Smieklīgi, ka vairākās vietās viņš no teksta izņēmis atsauces uz sarkano krāsu - lai tik neizskatītos, ka šis varētu būt pretpadomju darbs. Un kas ir interesants tajā izdevumā, kas nonāca manās rokās, ka tajā ir gan Lāča pamatteksts, gan atzīmētas tās vietas, ko viņš atkārtotajā versijā izsvītrojis un tās, kas nākušas klāt. Līdz ar to lasītājs var iepazīt šo romānu reizē abos tā variantos un novērtēt to, kas autoram nav šķitis pieņemams, veicot grāmatas pašcenzūru.
Veicot šī romāna sekciju, manuprāt, tur var saskatīt vairākas galvenās sastāvdaļas, ko Lācis tajā ir ielicis. Pirmkārt, tas ir Frenka Bauma "Oza pilsētas burvis" - ietekmes no tā, manuprāt, te ir par daudz, rezultātā brīžam "Ceļojums" lasās kā grāmata bērniem, lai gan esmu pārliecināts, ka tieši tā autors to nav iecerējis. Otrais, tā ir Artura Konana Doila "Zudusī pasaule" - tā noslēgtā no pasaules vide, kurā nonāk grāmatas varonis, un arī pats stāsta ietvars, man rada šādas asociācijas. Treškārt, Žila Verna darbi - šķiet, ka divdesmitā gadsimta pirmajā pusē lielākā daļa literatūras, kas apvienoja piedzīvojumu literatūru un zinātnisko fantastiku, smēlusi no Verna. Un, ceturtkārt, šķipsniņa Svifta "Gulivera ceļojumu", kas piešķir šim darbam kaut kādu politikas nokrāsu.
Sastāvdaļas katra pati par sevi nebūt nav sliktas, un ticu, ka no tām ir iespējams pagatavot garšīgu maltīti. Tomēr atļaušos apgalvot, ka Lācim tas ar šo grāmatu absolūti nav izdevies. Viņa varonis kā personāžs ir no raupjāka materiāla nekā tā paša laikmeta komiksu varoņi. Sagadīšanās un nejaušības, kas virza uz priekšu sižetu, ir tik acīmredzami mākslīgi savienotas, ka stāstam nav iespējams noticēt. Ļaunums ir tik bezmērķīgs un pilnīgs, ka tas arī man netīk, un morāle, ko autors sniedz, tik pašsaprotama un plakana, ka man ir grūti rast argumentus tam, kāpēc šī būtu laba grāmata. Vienlaikus, man nav nekādu grūtību paskaidrot, kāpēc to ir vērts lasīt - tieši tālab, ka šajā izdevumā tu vari novērot to, kā autors apietas pats ar savu tekstu un reizēm pat secināt, ka korekcija ir bijusi saprotama (visa sižeta apakšlīnija ar Norieta pilsētas lielo perētāvu tikusi izdzēsta, un tā bija tik absurda, ka jāsaka - labi, ka tā). Nē, šis galīgi nav labs romāns ne kā piedzīvojumu literatūra, ne kā zinātniskā fantastika, ne, pasarg Dievs, kā ironisks politisks komentārs. Protams, ir jābūt absolūti naivam, lai no Lāča gaidītu augstvērtīgu literatūru, taču es biju vismaz cerējis, ka populārākais sava laikmeta beletristikas autors spētu rakstīt tā, lai nepārtraukti būtu interesanti, taču arī tā tur nav. Tomēr joks ir tajā, ka šī konkrētā darba gadījumā tas, ka tas nav labs, varbūt pat ir pluss - to ir saistoši lasīt līdzīgi, kā ir skatīties Eda Vuda filmas - brīžam viss ir tik slikti, ka no tā kļūst labi.
Un, kas gan ir ironiski - kaut kādā mērā Lācis mēdz trāpīt uz stīgām, kas ir aktuālas šeit un tagad. Kad viņš raksta par robotiem, kuri ir kļuvuši tik pilnīgi, ka cilvēks, kas tos radījis, tiem nav vajadzīgs (tikko tie ir apjautuši, ka viņu pakļautība nav nemainīgs likums), ar to 2026. gadā ļoti labi pat var identificēties. Bet, protams, aprakstīts tas viss ir diezgan nožēlojami. Un vienlaikus ar to - es atzīstu, ka šī grāmata nav laba, bet iesaku to izlasīt, lielākoties šādas rekomendācijas nedodu arī darbiem, kas man patikuši daudz labāk nekā šis. Līdz ar to, varbūt savā īpatnējā veidā Vilis Lācis tomēr ir pretrunīgi vērtējams.
P.S. Sākotnēji pilsēta nesa "Kalna" vārdu, bet tad pārtapa par "Norietu". Iespējams, lai būtu skaidrs, ka tā atrodas pūstošajos Rietumos, kur gan citur.
Tātad, trīsdesmito gadu pirmajā pusē Lācis uzrakstīja "Ceļojumu uz Kalna pilsētu", ko turpinājumos publicēja "Atpūta". Tas kļuva par vienu no pirmajiem darbiem latviešu literatūrā, kas pievērsās zinātniskajai fantastikai, plus vēl to sapludinot kopā ar antiutopiju. Stilīgi, ne? Taču padomijā izrādījās, ka šis darbs jaunajiem apstākļiem ne visai labi atbilda - tajā bija iespējams nolasīt, ka "Kalna pilsēta" varētu simbolizēt padomju savienību, kuru Lācis šajā grāmatā bija rādījis sliktās krāsās, turklāt vēl pilsētas vadonim devis vārdus Skrams, kura burti ir tas pats Markss citā secībā. Jautājums, vai patiešām Lācis to tā bija iecerējis, manuprāt, nav īsti atbildams - es personīgi neesmu tas cilvēks, kas būtu noskaņots Lācis uzskatīt par spējīgu uz kaut kādiem baigākajiem zemtekstiem un slēptajām domām, bet lai nu paliek. Saprotot, ka savā sākotnējā veidā šis "Ceļojums" pat Kopotajos rakstos nebūtu iekļaujams, Lācis šo to grāmatā pārrakstīja - kaut ko pielika klāt, kaut ko izgrieza ārā, un vēl pārdēvēja Skramu citā vārdā. Smieklīgi, ka vairākās vietās viņš no teksta izņēmis atsauces uz sarkano krāsu - lai tik neizskatītos, ka šis varētu būt pretpadomju darbs. Un kas ir interesants tajā izdevumā, kas nonāca manās rokās, ka tajā ir gan Lāča pamatteksts, gan atzīmētas tās vietas, ko viņš atkārtotajā versijā izsvītrojis un tās, kas nākušas klāt. Līdz ar to lasītājs var iepazīt šo romānu reizē abos tā variantos un novērtēt to, kas autoram nav šķitis pieņemams, veicot grāmatas pašcenzūru.
Veicot šī romāna sekciju, manuprāt, tur var saskatīt vairākas galvenās sastāvdaļas, ko Lācis tajā ir ielicis. Pirmkārt, tas ir Frenka Bauma "Oza pilsētas burvis" - ietekmes no tā, manuprāt, te ir par daudz, rezultātā brīžam "Ceļojums" lasās kā grāmata bērniem, lai gan esmu pārliecināts, ka tieši tā autors to nav iecerējis. Otrais, tā ir Artura Konana Doila "Zudusī pasaule" - tā noslēgtā no pasaules vide, kurā nonāk grāmatas varonis, un arī pats stāsta ietvars, man rada šādas asociācijas. Treškārt, Žila Verna darbi - šķiet, ka divdesmitā gadsimta pirmajā pusē lielākā daļa literatūras, kas apvienoja piedzīvojumu literatūru un zinātnisko fantastiku, smēlusi no Verna. Un, ceturtkārt, šķipsniņa Svifta "Gulivera ceļojumu", kas piešķir šim darbam kaut kādu politikas nokrāsu.
Sastāvdaļas katra pati par sevi nebūt nav sliktas, un ticu, ka no tām ir iespējams pagatavot garšīgu maltīti. Tomēr atļaušos apgalvot, ka Lācim tas ar šo grāmatu absolūti nav izdevies. Viņa varonis kā personāžs ir no raupjāka materiāla nekā tā paša laikmeta komiksu varoņi. Sagadīšanās un nejaušības, kas virza uz priekšu sižetu, ir tik acīmredzami mākslīgi savienotas, ka stāstam nav iespējams noticēt. Ļaunums ir tik bezmērķīgs un pilnīgs, ka tas arī man netīk, un morāle, ko autors sniedz, tik pašsaprotama un plakana, ka man ir grūti rast argumentus tam, kāpēc šī būtu laba grāmata. Vienlaikus, man nav nekādu grūtību paskaidrot, kāpēc to ir vērts lasīt - tieši tālab, ka šajā izdevumā tu vari novērot to, kā autors apietas pats ar savu tekstu un reizēm pat secināt, ka korekcija ir bijusi saprotama (visa sižeta apakšlīnija ar Norieta pilsētas lielo perētāvu tikusi izdzēsta, un tā bija tik absurda, ka jāsaka - labi, ka tā). Nē, šis galīgi nav labs romāns ne kā piedzīvojumu literatūra, ne kā zinātniskā fantastika, ne, pasarg Dievs, kā ironisks politisks komentārs. Protams, ir jābūt absolūti naivam, lai no Lāča gaidītu augstvērtīgu literatūru, taču es biju vismaz cerējis, ka populārākais sava laikmeta beletristikas autors spētu rakstīt tā, lai nepārtraukti būtu interesanti, taču arī tā tur nav. Tomēr joks ir tajā, ka šī konkrētā darba gadījumā tas, ka tas nav labs, varbūt pat ir pluss - to ir saistoši lasīt līdzīgi, kā ir skatīties Eda Vuda filmas - brīžam viss ir tik slikti, ka no tā kļūst labi.
Un, kas gan ir ironiski - kaut kādā mērā Lācis mēdz trāpīt uz stīgām, kas ir aktuālas šeit un tagad. Kad viņš raksta par robotiem, kuri ir kļuvuši tik pilnīgi, ka cilvēks, kas tos radījis, tiem nav vajadzīgs (tikko tie ir apjautuši, ka viņu pakļautība nav nemainīgs likums), ar to 2026. gadā ļoti labi pat var identificēties. Bet, protams, aprakstīts tas viss ir diezgan nožēlojami. Un vienlaikus ar to - es atzīstu, ka šī grāmata nav laba, bet iesaku to izlasīt, lielākoties šādas rekomendācijas nedodu arī darbiem, kas man patikuši daudz labāk nekā šis. Līdz ar to, varbūt savā īpatnējā veidā Vilis Lācis tomēr ir pretrunīgi vērtējams.
P.S. Sākotnēji pilsēta nesa "Kalna" vārdu, bet tad pārtapa par "Norietu". Iespējams, lai būtu skaidrs, ka tā atrodas pūstošajos Rietumos, kur gan citur.
2026-01-14
comments powered by Disqus