Les Trois Mousquetaires

Trīs musketieri noteikti ir apjomīgākā grāmata, ko līdz šim esmu izlasījis franču valodā, taču vienlaikus tā, protams, bija daļēja blēdība, jo man bija viens būtisks faktors, kas lasīšanu atviegloja - laba pazīšanās ar konkrēto tekstu. Nezinu, cik reizes es šo grāmatu bērnībā biju lasījis latviski, bet pareizā atbilde noteikti ir - gana daudz, līdz ar to vismaz ar izsekošanu sižetam problēmas vispār nebija iespējamas. Cita lieta, ka tagad šo grāmatu lasīju kā cits cilvēks nekā iepriekš, un arī mani spriedumi dažādos jautājumos noteikti nesakrīt ar to, kādi tie bija senāk.

Tomēr būtiski būtu izteikties tieši par lasāmību - tā ir ļoti viegli lasāma grāmata kaut vai tāpēc vien, ka tajā ir daudz dinamikas, darbības, dialogu, praktiski nav lirisku atkāpju, dabas aprakstu vai vēl jo vairāk - sarežģītas varoņu iekšējās pasaules. Pat tie šīs grāmatas personāži, kuri nav prasti kā zābaks, nav niansēm pārpilni un viņus galvenokārt raksturo darbība, nevis iekšējās pasaules peripētijas. Tā visa rezultātā, protams, jāatzīst, ka "Trīs musketieri" nenoliedzami ir skaists stāsts par piedzīvojumiem, intrigām, dueļiem, sievietēm un tiekšanos pēc slavas un bagātības, bet tā nav diži augstvērtīga literatūra. Lai arī draudzība starp trim (vai faktiski četriem) musketieriem un "Viens par visiem, visi par vienu" ir leģendāra, reāli tā ļoti maz ko var likt pretī "Trim draugiem", par kuriem rakstīja Remarks. Taču droši vien tas arī nav pareizi - prasīt no grāmatas kaut ko tādu, ko tai ne prātā nenāk sniegt.

Kas man šķiet interesanti šīs grāmatas sakarā, ir tas, ka mūsdienu realitātē daudzas te aprakstītās lietas šķistu galīgi nepieņemamas, bet nebūt ne tās, kuras par skandalozām varētu būt uzskatījis Aleksandrs Dimā, šo grāmatu rakstot. Piemēram, varoņu attieksme pret viņu kalpiem, kurā ietilpst gatavība uz iekaustīšanu, vārdiska un fiziska pazemošana, un mūsdienu lasītāja neizpratne - kālab šādos apstākļos cilvēks varētu palikt dienestā. Tad vēl, kas attiecas uz morāli un tikumību: kamēr "uz papīra" šaubīgākais no musketieriem šķiet brunču mednieks Aramiss, patiesībā visi pārējie ir daudz problemātiskāki nekā viņš. Dartanjana mīļotā Konstance ir precēta (attaisnojums, ka viņas vīrs ir vecs un nejauks, strādā stipri daļēji, jo īpaši - katoliskajā tā laika Francijā), Portoss vispār ir precētas vecākas sievietes alfonss, bet Atoss, kurš neizmantoja iespēju, kas atbilda viņa kā kunga tiesībām, paņemt Milēdiju ar varu, bet viņu apprecēja, atklājis uz viņas rokas nodevīgo noziedznieces simbolu, bez jebkādām ceremonijām savu sievu pakāra un pieņēma, ka tagad viss ir kārtībā, lieta slēgta (nemaz nerunājot par Atosa alkoholismu un izgājienu, kauliņu spēlē liekot galdā ne vien savu uzticamo kalpu Grimo, bet arī sev nepiederošas lietas kā Dartanjana gredzenu). Ņem nu un vēl iestāsti man, ka šie ir varoņi, nevis antivaroņi! Un vai citi grāmatas tēli būtu labāki? Nerunāsim par Milēdiju, Rošforu un kardinālu Rišeljē, kuri ir oficiālie sliktie tēli. Bet arī pārējie tēli ir labākajā gadījumā naivi stulbeņi, bet sliktākajā - visai apšaubāmas morāles tipāži.

Vienlaikus, protams, varoņu morālā stāja neietekmē grāmatas kvalitāti (pretējā gadījumā visi izcilākie literatūras šedevri būtu tapuši sociālistiskā reālisma prizmā), līdz ar to pārmest Dimā, ka viņa varoņi nav gana pozitīvi, nudien nevar. Un ar visu manu sajūsmas trūkumu par kopējo grāmatas seklumu, varu atzīt, ka uzmanības noturēšanas ziņā šis darbs ir ļoti augstvērtīgs, ar visu savu lielo apjomu tas ir labi un ātri lasāms (arī pieaugušam lasītājam, ne tikai tīnim). Jā, nenoliedzami šī grāmata ne tuvu nav pieskaitāma 19. gadsimta franču literatūras šedevriem, taču tāpat esmu tai pateicīgs par labi ar to pavadītu laiku manos zēnības gados un arī kā pieaudzis lasītājs neesmu tajā gluži vīlies, lai arī par sajūsmu te runāt vairs nevar.
2022-05-25
7.5
comments powered by Disqus