Kazhes pierakstu burtnīca

Tieši ar šādu domu nenopietnā trīs cilvēku kompānijā, kur līdzās man ietilpa Marina un biedrs Vimba (BV), devos tūrē uz Latgali pa svētajiem ūdeņiem. Startu uzņēmām piektdienas vakarpusē, uzreiz dodoties pēc pirmajiem burtiem. Sākām šo pasākumu mēs ar vienu no skarbākajiem latviešu alfabēta burtiem, proti, Ģ. Kaut kur virzienā uz Ērgļiem biju noskatījis tādu diženu upi kā Ģērdiņstrauts. Droši gan nezinājām, cik tajā daudz atrodams ūdens, bet paļāvāmies ka kājstarpi gan jau iegremdēt būs iespējams. Faktiski tieši tā arī izrādījās, strauts atklājās esam visai pabriesmīga paskata grāvis, kurš pa caurteku gāja zem ceļa. Kas bija interesanti, ka caurtekā bija elektriskais gans, tiesa, bez elektrības. Kārtības labad sekoju Vimbam, izlienot pa caurteku uz grāvja lejstāvi otrpus ceļam, kur tad arī veicu rituālo iegremdēšanos, kamēr Marina šo pienākumu veica bez liekas līšanas. Grāvis bija gana pretīgs, lai bez liekas domāšanas mēs turpat blakus ielīstu Noru dīķī noskaloties, lai gan šis dīķis mūs sagaidīja ar prāva izmēra beigtu zivi.


Bez sevišķas plānošanas atvēsinājāmies Ogrē, dabūdami arī O, tomēr šajā vakarā bija mums vēl viens būtiskāks uzdevums burta Ē veidā. Tam biju izvēlējies Ērgļu ūdenskrātuvi, kas ir pilnīgi normāla un pat civilizēta vieta peldei, taču bija arī viens Bet, jo pār Latviju jau bija iestājusies nakts ar visām no tās izrietošajām sekām - gaisa temperatūra kritās nepatīkami strauji un Ērgļos iebraucot termometra stabiņš, ja tāds auto siltummērim būtu, rādītu viem desmit grādus. Ja tu domā, ka vakarā desmit grādu temperatūrā parasti ir izcila vēlme mērcēties ne gluži piena siltuma ūdenī, tad mūsu uzskati nemaz tik ļoti nesaskan, kā man tas iepriekš bija šķitis un, iespējams, mums vēl vajadzētu padomāt, pirms veidot kopīgu humusa restorānu. Kā lai arī nebūtu, pienākuma izjūta mūsu trijotnei bija līmenī un pelde tika veikta.


Te gan būtu vērts izskaidrot, ka Ērgļos mēs iebraucām jau pēc pulksten desmitiem ne tikai tādēļ, ka bijām pārāk ilgi pērušies Ģērdiņstrautā un arī ne tikai tālab, ka esmu izcili godprātīgs autovadītājs, kam pat prātā nevarētu ienākt iespiest pedāli dziļāk grīdā kā to pieļauj CSN, bet gan arī aiz to ka bijām veikuši līkumu uz Skrīveriem, lai dabūtu tur atslēgas no Vimbas radu lauku mājām Varakļānu pusē. Šis lociņš gan neko lietderīgs nsizrādījās, jo brāļi Bārbali par abiem minētās atslēgas tā arī neatrada. Patiesībā droši vien labi, ka tā, jo šajā vakara stundā braukt vēl lielāku ceļa posmu nemaz negribējās. Tā nu sākām meklēt kādu jauku vietiņu nakšņošanai Vestienas pusē. Vispirms bija doma par dodies.lv atrodamo atpūtas vietu Višūra ezera krastā, taču tur neatradās laba vieta auto novietošanai. Tad padzirdējām par muzikālu pasākumu uz Kāla ezera, bet arī to neizvēlējāmies, jo mums plānos bija pārāk daudz peldēšanās nākamajai dienai, lai no rīta varētu vilcimāties ar izbraukšanu. Galu galā iebraucām pie mazāk leģendāra Madonas puses ezera vārdā Vadzols, kur tad arī slējām telti un ēdām vakariņas.

Rīts pienāca pārsteidzošā kārtā bez lietus, bet ar cilvēku balsīm. Kāds bija piebraucis pie ezera un kāds cits interesējās, vai pirmais kāds ir dalībnieks. Kad izrāpāmies no telts brokastot un spēlēt šahu, nevienu gan nemanīja. Aizvadīju ar Vimbu itin aizraujošu izspēli, kad atkal parādījās kāds auto un mums pavēstīja, ka pēc pusstundas tur sākšoties rallijs. Apsolījām šahu spēlēt naski un tikpat raiti savākt arī telti, un patiešām līdz ar rallija sākumu šo teritoriju atstājām, mums jau arī priekšā bija sava veida sacensība.


Pirmā plānveida (Vadzols bija sanācis gluži nejauši) pelde mums bija Griščatu ezers - savdabīga izvēle, lai neteiktu vairāk. Normāli, ja tev jautā, kādā G punktā Latvijā būtu prātīgi peldētos, tev cilvēks atbildēs - Gaujā. Un arī es tā uzskatu, bet nē - mums pa ceļam bija Griščatu ezers - ar ļoti ierobežotām piebraukšanas iespējām (nācās lauzties cauri nezāļu laukam), duļķains tādā mērā, ka pēc izkāpšanas no tā izskatījos piederīgs citai rasei, un visādi citādi - nebūt ne patīkama vieta peldei. Bet, kā to mēdz teikt slēpņotāju aprindās, statistikai derēs.

Lai arī uz Varakļāniem nakšņot braukuši nebijām, tajā pusē pāris burti mūs interesēja. Lubāna ezera dīķos cerējām tikt pie diviem retiem burtiem - Ļ un Ī, izpeldoties attiecīgi Ļodānu un Īdeņas dīķos. Te gan bija prognozējama jautrība, jo zivju dīķos neviens tik ļoti negaida peldēšanās entuziastus. Pirmais piebraucamais ceļš Ļodānu dīķiem izrādījās privāts, tāpēc vispirms devāmies uz Īdeņu. Tur mūs gaidīja pārsteigums - lai arī iebraukt varēja, bija arī kāda problēma - tur nebija ne miņas no ūdens. Kādu laiciņu pabraukājām, līdz beidzot ūdeni atradām, bet bija skaidrs, ka nebijām dīķos ieradušies izcilā laikā, plus vēl nācās izvēlēties no pieejamajiem variantiem salīdzinoši tīrāko, jo sākotnēji atrastajā vietā bija jau nu baisi daudz makšķernieku atstātu drazu. Ar Ļodāniem gāja vēl grūtāk, ilgi meklējām publisku piebraucamo ceļu, un kad to beidzot atradām, mums priekšā pļavā pavērās uzraksts Makšķerēt aizliegts, vienīgi nebija skaidrs, kas būtu jāpīpē, lai šajā sausumā gribētos makšķerēt. Bijām jau gandrīz samierinājušies, ka šī burta dēļ nāksies mest līkumu uz Ļaudonu, kad vienu gana rūpīgi nenosusinātu dīķa daļu tomēr uzgājām, ūdens tur bija vismaz līdz viduklim un pelde tika veiksmīgi izpildīta.

Tālāk uzņēmām kursu Rēzeknes virzienā, saskaroties ar nopietnām ceļa remonta problēmām un lielu daudzumu luksoforu. Jā, luksoforu, nevis luksaforu, kā tu varbūt vēlies rakstīt, bet tādā gadījumā tev gluži vienkārši ir problēmas. Pie viena no šādiem luksoforiem piestājām ceļa malā un divatā ar Raiti palīdām zem tiltiņa pār Čečoru. Nē, nekādas dīvainas darbības tur neveicām - tik vien kā iegūlāmies viens pēc otra ūdenī. Marina arī būtu tā darījusi, bet laikam nesaprata, ka mēs bijām izlēmuši šādi rīkoties. Nekas, mums bija paredzēts arī vēl viens Č variants, lai visi būtu laimīgi. Vispirms gan pieķērāmies citam burtam - Š. Tur mums bija plānā Škeņovas ezers. Par to gan pilnīgi neko neatceros, droši vien bija normāla pelde bez sevišķiem piedzīvojumiem, pretējā gadījumā man būtu kaut kas, ko tev par to pastāstīt. Lai gan nē - tomēr atceros, pie šī ezera izdevās piebraukt tikai pārsimts metru attālumā, tālāk bija jāiet ar kājām, izgājām gar privātīpašumu.

Rēzeknē mūs gaidīja svēts pienākums no manas un Marinas iepriekšējās vizītes šai pilsētā - pusdienas iestādē, kura reklamējās piedāvājam itāļu picas latgaliešu gaumē. Izrādījās gan, ka uz picām bija jāgaida vairāk kā stundu, tālab šo laiku izmantojām atbilstoši Marinas un Vimbas interesēm lietderīgi - Marinai bija iespēja atrast dažus slēpņus, kamēr Vimba cītīgi dauzīja pilsētas ingresa portālus. Es, savukārt, apcerēju gaidāmās peldes un šausminājos par manu biedru gatavību nejaukā lietū līst ārā no mašīnas apšaubāmas vērtības sasniegumu vārdā. Kad mēs beidzot tikām pie ilgi gaidītās picas, atklājās, ka tā bija itin garšīga, bet bez jebkādas Latgales specifikas, lai gan es pat biju speciāli izvēlējies Čangaļu vārdā sauktu plāceni.

Pēc pusdienām nebija izvēles - jāturpina vien peldēšanās, kā nekā burtu bija vēl gana daudz. Nokārtojām parādu ar Černostes ezeru un te nu jāatzīst, ka šis bija patīkamāks variants nekā horizontāla iegulšanās aizdomīgā upītē zem tilta, tādējādi Marina neko daudz nebija zaudējusi. Ja nu vienīgi varētu pažēloties, ka peldēšanās laikā bija pamatīgs negaiss, kā rezultātā slapjš varēji kļūt vēl pirms peldes sākuma.

Patiesībā jau visa šī lielā Latgales tūre notika viena īpaša burta dēļ, un šis burts ir F. Dīvainā kārtā šis burts galīgi nav godā ūdenatilpju nosaukumiem, un visi šī burta ezeri no Rīgas atrodas ne mazāk kā Preiļu attālumā. Gan jau kaut kur tuvāk ir atrodams kāds eFing grāvis, bet mani meklējumi kartē ne ar kādiem sasniegumiem nebija vainagojušies. Labi vismaz, ka izvēlētā peldvieta - Feimaņu ezers - izrādījās labiekārtota ar glītu pludmali un peldēšanai labi piemērota, jo smirdīga grāvja dēļ triekties 200 kilometrus nemaz ar nebūtu seksīgi. Vēl labāka peldvieta mūs sagaidīja pie nākamā burta Zolvas ezera.

Pamazām peldēšānās sāka apnikt un izlēmām, ka nav vērts forsēt un censties vakarā tikt Daugavpilī, tāpēc par dienas pēdējo peldvietu noteicām Cirīša ezeru Aglonā. Vispirms gan Latvijas svētceļnieku centrā ieskrējām veikalā, paķert vakariņām makaronus, gaļas konservus, šprotes un vēl kādus niekus, bet tad devāmies uz peldi. Šajā ezerā man jau ir gadījies peldēt, taču tas bija citis gadus, tālab nācās vien programmu atkārtot. Bija liels atvieglojums, ka šī intensīvā pelžu diena bija praktiski galā un atlika aizbraukt vien līdz Jazinska ezeram, kura krastā jau vairākkārt biju nakšņojis. Tur mūs sagaidīja šogad teltsvietās jau novērots biedrs kaķa formā, kurš nemaz nesmādēja mūsu vakariņu piedāvājumu, taču atšķirībā no Sāmsalā sastaptā Strupkāja par spīti lietum necentās pārlaist nakti kopā ar mums teltī.

Lai gan man un Marinai krājumā jau bija Juglas ezers, sastādījām Vimbam kompāniju peldē Jazinskā, pēc tam Vimba izpildīja arī punktu par kājstarpes saslapināšanu Čertokā, bet pēcāk puiši atzīmējāmies arī Karpu ezerā. No turienes aizbraucām atkal līdz Aglonai, kur slēpņa un portālu dēļ apmeklējām Kristus Karaļa kalnu (KKK), kur apskatāmi dažādi reliģiska veida kokgrebumi. Neesmu tur redzamā mākslas veida cienītājs, tomēr atzīstu, ka objekts ir gana skaists un interesants, vienīgi žēl, ka tur esošajiem dīķiem nav vārdu un ka tajos arī nedrīkst peldēties.


Plānojām jau doties uz Daugavpili, kuas tuvumā, kā biju atzīmējis plānā, bija gaidāms Ūzulišķu ezers, bet izrādījās, ka tik viegli nebūs. Proti, ezeram biju atlicis nepareizas koordinātes un atklājās, ka esam tam jau pamatīgi pabraukuši garām vēl iepriekšējā vakarā, un atpakaļ būtu baigais gabals jābrauc. Domājām - kā tad būt, skatījāmies dažādus variantus, kur kādu garo Ū paķert, līdz atklājās, ka nebūt ne tālu bija pieejams tāds brīnums kā Ūgliņs. Ezers nebija izcili viegli piebraucams, bet tā krastā atradās pirts, izpeldējāmies ar kārtīgu Ū skaņu.


Ceļu uz Daugavpili veicām caur Krāslavu, pilsētā devāmies uz kādu Marinai labi zināmu kebabnīcu. Tur gan atklājās, ka iepriekšējā dienā Rēzeknes picērijā biju dabūjis salīmētu 20 eiro banknoti, kuru Daugavpilī pretī neņēma. Labi, ka par visiem naudu izdevās sagrabināt, citādi nāktos vēl pašiem hujārīt ar nazi pa gaļu, lai atmaksātu apēsto (par rupjo leksiku vainot LV komiksu klasiķi Benvenuto). D-pilī mums bija paredzētas divas peldes. Vispirms - Esplanādes ūdenskrātuvē, kura ir tik jauka, ka tur ne katru gadu ūdeni atzīst par peldēšanai derīgu (nekā laba nebija), pēc tam - Žīdu ezerā, kurš kļuva par vienu no sliktākajām peldēm kādas vien iedomājamas. Ezers, kurā ieiet asfaltēts ceļš un kurā tev iepeldot uzpeld pretīgas sarkanīgas masas, nekādas labas emocijas neraisa. Te es varētu pastāstīt kādu anekdoti par ebrejiem, bet nestāstīšu. Gan jau tu pats tādu zini.

Kā pēdējais burts plānā man un Marinai atlika Ņ. Tur gan sarežģījumi nebija gaidāmi - Ņega bija jau vairāku alfabēta pelžu dalībnieku atzīta par labu ezeru, tālab vienīgais uzdrvums pirms pārbraukšanas pie Aizkraukles uz kreiso krastu bija par spīti pamatīgai lietusgāzei iepirkt Liepkalnos maizi un bulciņas, to veiksmīgi paveicām, un nu mums vairs atlika vien pirmdienas rītā ieplānotā pelde Mazajā Juglā. Vimba gan vēl tika pie T burta Tomes upē un pie U - Ulbrokas dzirnavu ezerā. Aizvedu šo vakarā mājās, un emocionāli gatavojos alfabēta tūres noslēgumam.

Beigas visam pasākumam bija patiešām skaistas - ar izcili lietderīgu čigānu triatlona paraugdemonstrējumu. Proti, uz Mazo Juglu devāmies ar vienu velosipēdu divatā. Turpceļā Marina skrēja un es braucu, atceļā - otrādi. Proti, Marinai sanāca variants, ka viņa aizskrēja uz upi, nopeldējās un atpakaļ atbrauca ar riteni. Es tikām sanācu tāds kā čigānu triatlona klients. Bet nemaz par to nežēlojos.


Kas tālāk? Ziemā sola, ka būšot #alfabeta_restorani. Ir dzirdēts, ka dažs labs jau piedaloties vēl spraigākā izaicinājumā - #alfabeta_meitenes. To otro es gan izlaidīšu, man pietiek ar to vienu, kas visu alfabētu aizstāj. Un arī peldēties labprāt dodas.