Kazhes pierakstu burtnīca

Savulaik mana dzīve ietilpa konkrētos rāmjos. Darbs, mājas, slēpņošana (DMS), tā to varētu raksturot. No deviņiem līdz sešiem tu godprātīgi sēdi birojā, tad aizbrauc mājās un no turienes - pēc vienas vai divām kastītēm. Nedēļas nogalē - geotūre pa Latviju vai Baltiju, un lielāks kastīšu daudzums. Viss sistemātiski un prognozējami. Jāatzīst - visai garlaicīga rutīna. Tagad katra nedēļas nogale ir citāda - vienu nedēļu tā var būt lībiešu virsaiša Ako piemiņai veltītu pasākumu ķēde, citu - brauciens uz Poliju uz rokfestivālu, vēl citu - šaha turnīrs Miķeļtornī, mēģinājums (nesekmīgs) noskriet maratonu, 20 alfabēta peldes divarpus dienu garumā, vai pat - līdzdalība salsas kluba vasaras ballītē Gulbenes novadā, kā tas notika augusta trešajās brīvdienās.


Bez jebkāda viltus izdevās pārliecināt arī Marinu, ka šis pasākums varētu būt gana jautrs un izklaidējošs, un tā mēs piektdienas pēcpusdienā startējām virzienā uz Edija dzimto pusi. Jāatzīst gan, ka Edijs nemaz klāt nebija, bet mašīnā vedām Intu, kas ir salsas pasniedzēja, un Ketiju, kas nav salsas pasniedzēja. Katrā ziņā par meiteņu trūkumu mašīnā varēju nesūdzēties.

Ceļā mums bija ieplānots veikt arī kādu alfabēta peldi, tālab piestājām pie Kalmodu ezera. Iepriekš, skatot aerofoto, nebiju drošs, vai tajā patiešām varēs nopeldēties - izrādījās, ka varēja un pat itin labi. Lai arī jaunas dalībnieces oficiālajā pelžu turnīrā nepievienojās, vismaz Inta arī izmantoja iespēju izpeldēties itin siltajā ūdenī. Turpat blakus bija vēl viens ezers - Cepļu ezers - gribējām tajā arī atzīmēties, bet izrādījās, ka ezers no visām pusēm bija aizaudzis un peldēšanai itin slikti piemērots. Mazliet uzkodām zilenes un devāmies tālāk.

Pasākumi mums notika Gulbenes novada Lejasciema pagasta Staidos, kas savulaik esot bijis itin brangs ciemats, no kura mūsdienās atlikušas vien pāris mājas, kas tagad veido prāvu saimniecību, kurā tad arī mūs uzņēma. No trim ekipāžām, kuru dalība pasākumā bija plānota, mēs ieradāmies kā pārliecinoši pirmā, priekšā bija vienīgi māju saimnieku jaunākās paaudzes pārstāve Diāna (kuras puisis Dainis ir salsas pasniedzējs) un Justīne, kura (pieņemšu, jo tā būtu loģiski) ir Diānas draudzene un kura arī dejo salsu (kā gan citādi šajā pasākumā būtu vispār iespējams), jā, un Diānas mamma ar bija mājās.


Nez kādēļ man galīgi nav noskaņojuma rakstīt par to, ko nu mēs ēdām katrā ēdienreizē, kurš gulēja kurā teltī un kurš krāca visskaļāk. Tomēr mazliet vismaz pastāstīšu par cilvēkiem, kas tur bija, jo es esmu kā milicis, kurš visu redz un saglabā arhīvā (blogā), un vēlāk jebkāda informācija var izrādīties noderīga kā lietišķais pierādījums (vai arī nē):
- Raimons, orientējoši 30 gadi. Strādā vienā no Baltijas skaļākajiem startapiem - infogr.am par ska nodaļas vadītāju (vienlaikus - vienīgais šīs nodaļas darbinieks). Dzer 3 litrus ūdens dienā, nav spējīgs mēnesi nejokot. Vienīgais cilvēks, kura vecumu šajā blogā būtu ētiski pieminēt;
- Marina. Par to, kas viņa tāda esmu jau šajā blogā rakstījis daudzreiz un katru reizi - mazliet atšķirīgi. Lai neizplūstu detaļās, šoreiz teikšu tikai to, ka viņa daudz zina par kvalitātes vadību un māk apburoši smaidīt.
...
Hmm, vispār varbūt labāk te neaizraušos ar dalībnieku aprakstu, citādi man vēl piešūs konfidenciālas informācijas izpaušanu (kas to lai zina, kas kuram slēpjams), tāpēc pārējos vienkārši uzskaitīšu vārdos: Inta, Dainis, Diāna, Ketija, Elvijs, Mārtiņš, Jolanta, Jānis, Laima (un juniors Renārs), Justīne. Ja kādu atpazini pēc vārda - labi. Ja nē - neko darīt.

Par interesanto: sestdien mums bija ekskursijas pa novadu. Bijām Velēnas baznīcā, kur bija iespēja aptaustīt ērģeles un būtu bijusi iespēja tās uzspēlēt, ja būtu vien mācēšana. Patiešām nožēloju, ka šādas mācēšanas nav, jo iztēlojos, cik vareni uz šāda instrumenta skanētu, teiksim, "Iron Man" no "Black Sabbath" repertuāra vai kaut kas no Deep Purple taustiņnieka Džona Lorda repertuāra. Bet skaidrs, ka es nepārcelšos uz dzīvi Velēnā tādēļ vien, lai varētu uz ērģelēm spēlēt man tuvākos smagā roka skaņdarbus. Bijām arī zvanu tornī, dzirdējām stāstījumu par to, cik kvalitatīvi bija koduši vīri, kas šo zvanu uz Velēnu pirms vairāk kā simts gadiem veduši. Bijām arī ekskursijā Lizuma vidusskolas novadpētniecības muzejā, uzzinot vēl šo to par šī apvidus vēsturi un savulaik vareno Volfu dzimtu. Lielākā atrakcija gan nāca pēc tam - golfs.


Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, man līdz šim ne reizes nebija sagadījies uzspēlēt pat mini golfu (vispār vajadzētu kaut kad to izdarīt), kur nu vēl īsto, tālab šis pasākums mani pamatīgi uzrunāja. Kā izrādījās, Latvijā esot tikai viens īsts golfa laukums (necentos noskaidrot internetos, vai tā ir vai nav tiesa, jo globāli ņemot - nav jau svarīgi), kamēr visi pārējie, mūsu apmeklēto ieskaitot, esot pļavu golfa laukumi, kuros arī bedrīšu parasti ir mazāk par 18. Vispirms izgājām īso instruktāžas kursu, un tad jau varējām bliezt. Kā man gāja? Dažādi. Uz beigām jau šķita, ka esmu daudz maz piešāvies un puslīdz kontrolēt bumbiņas lidojuma virzienu un stiprumu sanāca, lai gan - progresam vēl būtu plašas iespējas. Tikām iedzimts talants šajā sporta veidā atklājās Elvijam, kurš pirmās divas bedrītes izgāja kā rūdīts meistars, vēlāk gan viņam neizdevās turpināt savu grandiozo formu. Kas zina, ja manī turpinās attīstīties buržuāzistiskais snobs, varbūt nav tik tāla tā diena, kad es apgādāšos ar savu golfa somu un nedēļas nogalēs došos ar draugiem uz "klubu". Lai gan nē - domājams, tomēr šī diena vēl ir patālu. Spēli mums pat īpaši neiztraucēja lietus, kas uznāca tās laikā, lai gan pēdējie sitieni tika izdarīti jau pieciem cilvēkiem stāvot zem viena lietussarga.


Pēcpusdienā tika spēlēts galda teniss, kur pat notika kārtīgs turnīrs ar visu vietu izcīņu un kurā Marina par mata tiesu mani pārspēja, rezultātā viņa ieņēma sesto vietu, bet es - septīto. Vērts gan piebilst, ka pieredzes šajā sporta veidā mums diez ko daudz nebija, manā kontā līdz šim bija kādas padsmit minūtes vēl Delfu laikos, kad @ubalodis mani iepazīstināja ar spēles pamatiem. Tā kā spēlētāju līmenis turnīrā bija ļoti atšķirīgs, spraigas cīņas parādījās jau tikai cīņās par galīgo vietu sadalījumu, kamēr pirmās kārtas bija brutālu sagrāvju laiks. Līdzās turnīra uzvarētājam Elvijam, kurš daudzajiem līdzjutējiem par pārsteigumu finālā itin pārliecinoši uzveica pārliecinošo favorītu Daini, par atraktīvāko spēli pingpongā parūpējās Inta, kura spītīgi atkal un atkal bumbiņu atsita ar krūtīm. Punktus par šādu paņēmienu gan nedod, bet risinājums nenoliedzami efektīgs. Domājams, "pupu un alus" ekspertam Vimbam šajā sakarā būtu kādi atzinības vārdi padomā.

Tāpat sestdienas vakarpusē notika komandu stafetes - 10 dalībnieki bijām sadalīti divās vienībās, no kurām viena tika pie lepnā "Brīvo radikāļu" vārda, kamēr otra dēvējās vienkārši - "Vēl ir laiks". Es, kā jau cilvēks ar bārdu, uzņēmos brīvā radikālisma virsvadību, jo kārtīgam revolucionāram (un kas gan cits, ja ne revolucionārs ir brīvai radikālis?) bārda ir nepieciešama - tāda bija gan Marksam, gan Rainim, gan Uļjanovam-Lēniņam, gan Če, gan biedram Jēzum (vairumā attēlu), gan, protams, grupas ZZ Top dalībniekiem. Labi, kā lai arī nebūtu, mūsu komanda noteikti nevienā uzdevumā nedemonstrēja olimpiešu cienīgu ātrumu - vai tā būtu orientēšanās vai pupu nešana uz naža asmens vai iešana pa labirintu, mēs visu darījām drīzāk lēni un pamatīgi, nekā strauji un nepamatīgi. Pasākuma laikā šķita, ka vienīgā rubrika, kurā mēs konkurentus pārspējām, bija sērkociņu torņa būvēšana un arī tur mans galvenais nopelns bija paziņošana, ka visi būvniecībā neiesaistās, bet to dara tikai veiklāko roku īpašnieces, kamēr pārējie baudīs darba augļus. Taču izrādījās, ka punktu aprēķina sistēma, ar kuru mēs nebijām iepazīstināti, mums bija labvēlīga, un radikāļi varēja triumfēt pār saviem konservatīvajiem pretiniekiem. Varētu teikt - tā tam arī bija jānotiek, jo kā jau 1972.gadā dziedāja T Rex: "You won&39;t fool the children of the revolution".

Kad beidzās sacensības/rotaļas, nāca laiks pirtij. Vispirms mēs (daļa pasākuma dalībnieku) mazliet pārkāpām valsts standartus un pirtī iegājām pārāk ātri, bet grēki tika piedoti un rājiens nebija pārāk skarbs. Tad nāca laiks noziesties melniem kā blackface darboņiem, par ko var izpelnīties arī kārtīgu rasistu slavu. Tā bija jautra padarīšana, kuras gaitā tapa bildes, kuras varbūt kādreiz arī man būs iespēja ieraudzīt. Jā, vispār attiecībā uz bildēm ir tā, ka bildēja daudzi, bet kur ir bildes?! Kur ir bildes? Kur ir bildes? Jā, es īpaši vēršos pie jums, Ketijas jaunkundz! Un vēl kā tādi meļņi, skrējām uz dīķi mazgāties un dzesēties. Tas bija jautri, nenoliedzami. Vispār jau šķita, ka ir pārāk vēss un lidlauks (dīķis) pārāk tālu, bet - bija tā vērts, tiešām laba naksnīga pelde un pilnas tiesības atzīmēt vēl vienu ierakstu uz burtu S - Staidu dīķis.

Naktī notika salsas dejošana, kurā vismaz uz kādu laiciņu arī es iesaistījos, lai gan miegs nāca nepajokam un tāpēc bez jebkādas jokošanas arī aizgāju gulēt. Tiesa, beidzās dejas ne vairāk kā desmit minūtes pēc manas aiziešanas. Likumsakarība? Kas to lai zina!

Svētdien devāmies tālākā ceļā - līdz pat pašai Gulbenei (kā nekā - daždesmit kilometri bija jābrauc!). Tur bijām Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā, kur redzējām lelles, Jūlija Madernieka krēslus un bildes no šīs pilsētas vēstures. Ekskursijas turpinājumā apskatījām arī muzeja noliktavas telpu, kur atrodami visdažādākie lauku dzīvē noderīgi (un mazāk noderīgi) rīki. Turpinājumā bija paredzēts izbraukt ar elektrovilcienu, bet sanāca pārpratums, tālab vispirms nonācām Gulbenes stacijā, kur ne tikai noklausījāmies stāstījumu par bānīša dienām un nedienām un kaimiņbrāļu igauņu viltīgo dabu, bet arī varējām paviesoties tvaika lokomotīves Ferdinands kabīnē, uzrāpties uz lielās lokomotīves, pabūt Igaunijas PSR kompartijas vadītāja personīgajā vagonā un pat izbraukt ar drezīnu. Pēdējais bija īpašs prieks, lai gan drezīna bija itin moderna un tik ļoti nelīdzinājās Kusturicas filmās redzētajām, bet tāpat bija feini!


Un tad nāca pēdējā atrakcija, kas patiešām bija kaut kas man gandrīz neiedomājams. Zini tos tūristu vagoniņmobīļus, kas redzami vai ikvienā tūristiskā pilsētā? Tev kādreiz ir bijusi vēlme ar kādu no tiem izbraukt? Man arī nē! Bet sanāca tā, ka ar to tomēr esmu izbraucis, un kur gan citur, ja ne Gulbenē! Patiesībā tieši šādā nelielā pilsētā kā Gulbene izmantot šo servisu ir īpaši dīvaini, un tieši tālab - interesanti. Amizanti un atmiņā paliekoši, kas šādā situācijā ir galvenais.

Ar to pasākums principā arī bija cauri. Vēl atgriezāmies Staidos ieēst pusdienas, un tad jau bija jādodas uz Rīgu. Citiem - turpināt vakaru ar dejām, mums - neturpināt vakaru ar dejām. Varu teikt, ka šajā nedēļas nogalē ļoti labi pavadīju laiku jauku cilvēku sabiedrībā. Par to - paldies Diānai un viņas vecākiem, paldies Intai un Dainim un, protams, paldies Markam Cukerbergam, jo bez Feisbuka es nekad nebūtu sācis apmeklēt salsas nodarbības.