Dear Life
Man pašam patīk rakstīt stāstus (šogad gan nekas jauns, cik atceros, nav tapis. varbūt nākamnedēļ?), bet lasu tos biežāk bez sevišķas sajūsmas - tādā ziņā, ka kāda autora iepazīšanai man labāk patīk ķerties pie pamatīgākiem darbiem. Vienlaikus - parasti izvairos no pārmērīgi garām grāmatām. Un stāstu krājumi jau paši par sevi nav slikti, ja vien tie ir autora paša iecerēti. Līdzīgi kā man nav iebildumu pret mūzikas ierakstiem, kurus veido tematiski nesaistītas dziesmas, bet par visām varītēm cenšos izvairīties not tā, lai manā fonotēkā (kopš to veidoju apzināti un mērķtiecīgi) parādītos kādas "best of" izlases. Elisas Manro stāstu krājums "Dārgā dzīve" manās rokās nonāca gan tālab, ka šī Kanādas rakstniece relatīvi nesen (pirms dažiem gadiem) saņēma Nobela prēmiju, gan tādēļ, ka citās formās, kā vien īsprozā, Manro tā īsti neraksta, līdz ar to - ko gan citu no viņas darbiem lasīt, ja ne stāstus?
Laikam jau "Dear Life" nav īsti viens no ievērojamākajiem Manro darbiem, līdz ar to vajadzēs man iepazīt viņas stāstus labāk, pirms nākt klajā ar kategoriskiem secinājumiem, tomēr kaut kādi iespaidi ir radušies. Pirmkārt, Manro galīgi nav klasiska noveles tipa rakstniece - viņas nobeigumi ir drīzāk no "nekādi" kategorijas (tas stils, ar kuru arī es mēdzu reizēm grēkot, kad pats pievēršos rakstīšanai, ja nu vienīgi Manro ir pret lasītāju daudz godīgāka - viņas stāsti patiešām vienkārši apraujas, nevis aiziet metaliteratūras virzienā, kas laikam jau ir tikai dabiski, jo kālab gan lai kundze cienījamos gados te aizrautos ar bezkaunīgu noteikumu maiņu stāsta ietvaros). Viņas varoņi (visbiežāk - varones) ir stipri radniecīgi pašai autorei, visbiežāk - dzimuši vēl pirms 2. Pasaules kara, bet stāstu darbība (lai arī paši stāsti nemaz nav gari) visbiežāk iet cauri desmitgadēm un beidzas mūsdienās, reizēm atsaucoties arī uz e-pastu vai kādu citi Pasaules kara laikā pagalam nesastopamu tehnoloģiju.
Stāsti kopumā ir vienlaikus intīmi un atturīgi. Manro necenšas tevi pārmērīgi detalizēti iepazīstināt ar to, kas notiek aiz slēgtām durvīm, un viņa arī nemoralizē, un laikam jau viņa arī savus varoņus nevērtē ar morālo kompasu. Atstāstīšu dažus, manuprāt, interesantākos stāstus.
"Leaving Maverley" - kādā Kanādas mazpilsētā par biļešu pārdevēju kinoteātrī sāk strādāt jauna meitene no ļoti reliģiskas ģimenes (tik reliģiskas, ka viņai pašai ir kategoriski aizliegts skatīties un klausīties to saturu). Tā kā stingrais tētis, kas parasti viņu vakaros no darba pavada mājup, reizi nedēļā šo pienākumu nevar veikt, tad šajos vakaros viņu pavada vietējais policists, kurš pamazām meiteni iepazīstina ar kino pasauli savos atstāstījumos (tiesa, nekad precīzi nerunājot par konkrētā vakara filmu, bet lietojot frāzes iz kategorijas "parasti filmās par mīlestību notiek šādi"). Un te pēkšņi notiek tā, ka meitene pazūd, un vēlāk atklājas esam apprecējusies ar džeza mūziķi. Stāsts gan ir no policista skatu punkta - tajā daudz laika tiek veltīts tam, kā viņš zaudē savu sievu (kuru uzveic slimība), viņa dzīvi kā tādu, lai gan it kā dramatiskā vēstījuma centrālā varone ir tā meitene, kuras dzīve pēcāk izrādās izpostīta, bet Manro iztiek bez jebkā līdzīga īstam atrisinājumam vai tādam stāsta nobeigumam, ka vairs nākamais teikums nebūtu iespējams.
"Haven" - vēl viens stāstījums ar reliģisku piesitienu. Meitene nonāk dzīvot pie onkuļa un tantes, kamēr viņas vecāki nodarbojas ar kaut ko ne gluži atbilstošu, bet arī ne gluži neatbilstošu misionāru darbam Āfrikā. Tēvocis ir ļoti stingru principu reliģisks cilvēks, kurš savu sievu tur absolūtā pakļautībā un īsti neuztur sakarus ne ar vienu cilvēku no ārpasaules, pat ne ar paša māsu vijolnieci (kaut vai tāpēc vien, ka viņš visu klasisko mūziku uzskata par vienu vienīgu izlikšanos, kur cilvēki tikai imitē, ka viņiem kaut kas tāds spētu patikt, jo baidās atzīt, ka nekā vērtīga tajā nav). Meitenei ar tēvoci pamazām veidojas labākas attiecības, jo viņa kaut kā veiksmīgāk pārdzīvo epizodi, kurā tēvoča mājās viņa prombūtes laikā paviesojās mūziķi, un tad pamazām meitene arī pati gandrīz tā kā sāk pieņemt tēvoča uzskatus, lai arī ne pilnībā.
"In Sight of the Lake" - šis gan būs mazliet tipiskāks noveles gadījums. Sieviete dodas pie ārsta, lai saņemtu jaunu recepti zālēm, taču sajauc dienu un ierodas par vienu dienu vēlāk. Rezultātā viņai iesaka kādā citā pilsētā (Kanādas medicīnas sistēma laikam ir diezgan sarežģīta) apmeklēt ārstu, kas atmiņas jautājumos ir zinošāks. Sieviete tad nu brauc uz to pilsētu, paturot prātā to, ka laiku pa laikam viņai itin daudz kas izkrīt no prāta, un tad tieši tāds izkritiens notiek - viņa nevar atcerēties ārsta uzvārdu, un meklē vajadzīgo vietu pa visu pilsētu. Kas gan beidzas ar patiesībā itin prognozējamo atklāsmi, ka patiesībā viņa jau itin daudzus gadus atrodas "traķī".
Grāmatas beigās ir daži izteikti autobiogrāfiski stāsti par bērnību pirms un pēc kara, un itin smagām jaunības dienām un sadzīvošanu ar māti, kura ir pārmērīgi stilojoša saviem vienkāršajiem dzīves apstākļiem, šie stāsti ļauj mazliet vairāk saprast, kas par cilvēku ir pati Manro, lai arī viņa tā īsti nekad neatklājas - viņai pārmērīgi patīk uzburt vienā stāstā vairākas sižeta līnijas, daudz personāžu, nevienam neveltot pārmērīgi daudz uzmanības - viņai fons ir noteikti tikpat svarīgs kā priekšplāns, līdz ar to stāsti ir no vienas puses diezgan krāšņi, no otras - detaļas beigās īsti tevī nenosēžas, un man vismaz ir sajūta, ka viss jau ir labi, tikai pārāk maz nospieduma.
Laikam jau "Dear Life" nav īsti viens no ievērojamākajiem Manro darbiem, līdz ar to vajadzēs man iepazīt viņas stāstus labāk, pirms nākt klajā ar kategoriskiem secinājumiem, tomēr kaut kādi iespaidi ir radušies. Pirmkārt, Manro galīgi nav klasiska noveles tipa rakstniece - viņas nobeigumi ir drīzāk no "nekādi" kategorijas (tas stils, ar kuru arī es mēdzu reizēm grēkot, kad pats pievēršos rakstīšanai, ja nu vienīgi Manro ir pret lasītāju daudz godīgāka - viņas stāsti patiešām vienkārši apraujas, nevis aiziet metaliteratūras virzienā, kas laikam jau ir tikai dabiski, jo kālab gan lai kundze cienījamos gados te aizrautos ar bezkaunīgu noteikumu maiņu stāsta ietvaros). Viņas varoņi (visbiežāk - varones) ir stipri radniecīgi pašai autorei, visbiežāk - dzimuši vēl pirms 2. Pasaules kara, bet stāstu darbība (lai arī paši stāsti nemaz nav gari) visbiežāk iet cauri desmitgadēm un beidzas mūsdienās, reizēm atsaucoties arī uz e-pastu vai kādu citi Pasaules kara laikā pagalam nesastopamu tehnoloģiju.
Stāsti kopumā ir vienlaikus intīmi un atturīgi. Manro necenšas tevi pārmērīgi detalizēti iepazīstināt ar to, kas notiek aiz slēgtām durvīm, un viņa arī nemoralizē, un laikam jau viņa arī savus varoņus nevērtē ar morālo kompasu. Atstāstīšu dažus, manuprāt, interesantākos stāstus.
"Leaving Maverley" - kādā Kanādas mazpilsētā par biļešu pārdevēju kinoteātrī sāk strādāt jauna meitene no ļoti reliģiskas ģimenes (tik reliģiskas, ka viņai pašai ir kategoriski aizliegts skatīties un klausīties to saturu). Tā kā stingrais tētis, kas parasti viņu vakaros no darba pavada mājup, reizi nedēļā šo pienākumu nevar veikt, tad šajos vakaros viņu pavada vietējais policists, kurš pamazām meiteni iepazīstina ar kino pasauli savos atstāstījumos (tiesa, nekad precīzi nerunājot par konkrētā vakara filmu, bet lietojot frāzes iz kategorijas "parasti filmās par mīlestību notiek šādi"). Un te pēkšņi notiek tā, ka meitene pazūd, un vēlāk atklājas esam apprecējusies ar džeza mūziķi. Stāsts gan ir no policista skatu punkta - tajā daudz laika tiek veltīts tam, kā viņš zaudē savu sievu (kuru uzveic slimība), viņa dzīvi kā tādu, lai gan it kā dramatiskā vēstījuma centrālā varone ir tā meitene, kuras dzīve pēcāk izrādās izpostīta, bet Manro iztiek bez jebkā līdzīga īstam atrisinājumam vai tādam stāsta nobeigumam, ka vairs nākamais teikums nebūtu iespējams.
"Haven" - vēl viens stāstījums ar reliģisku piesitienu. Meitene nonāk dzīvot pie onkuļa un tantes, kamēr viņas vecāki nodarbojas ar kaut ko ne gluži atbilstošu, bet arī ne gluži neatbilstošu misionāru darbam Āfrikā. Tēvocis ir ļoti stingru principu reliģisks cilvēks, kurš savu sievu tur absolūtā pakļautībā un īsti neuztur sakarus ne ar vienu cilvēku no ārpasaules, pat ne ar paša māsu vijolnieci (kaut vai tāpēc vien, ka viņš visu klasisko mūziku uzskata par vienu vienīgu izlikšanos, kur cilvēki tikai imitē, ka viņiem kaut kas tāds spētu patikt, jo baidās atzīt, ka nekā vērtīga tajā nav). Meitenei ar tēvoci pamazām veidojas labākas attiecības, jo viņa kaut kā veiksmīgāk pārdzīvo epizodi, kurā tēvoča mājās viņa prombūtes laikā paviesojās mūziķi, un tad pamazām meitene arī pati gandrīz tā kā sāk pieņemt tēvoča uzskatus, lai arī ne pilnībā.
"In Sight of the Lake" - šis gan būs mazliet tipiskāks noveles gadījums. Sieviete dodas pie ārsta, lai saņemtu jaunu recepti zālēm, taču sajauc dienu un ierodas par vienu dienu vēlāk. Rezultātā viņai iesaka kādā citā pilsētā (Kanādas medicīnas sistēma laikam ir diezgan sarežģīta) apmeklēt ārstu, kas atmiņas jautājumos ir zinošāks. Sieviete tad nu brauc uz to pilsētu, paturot prātā to, ka laiku pa laikam viņai itin daudz kas izkrīt no prāta, un tad tieši tāds izkritiens notiek - viņa nevar atcerēties ārsta uzvārdu, un meklē vajadzīgo vietu pa visu pilsētu. Kas gan beidzas ar patiesībā itin prognozējamo atklāsmi, ka patiesībā viņa jau itin daudzus gadus atrodas "traķī".
Grāmatas beigās ir daži izteikti autobiogrāfiski stāsti par bērnību pirms un pēc kara, un itin smagām jaunības dienām un sadzīvošanu ar māti, kura ir pārmērīgi stilojoša saviem vienkāršajiem dzīves apstākļiem, šie stāsti ļauj mazliet vairāk saprast, kas par cilvēku ir pati Manro, lai arī viņa tā īsti nekad neatklājas - viņai pārmērīgi patīk uzburt vienā stāstā vairākas sižeta līnijas, daudz personāžu, nevienam neveltot pārmērīgi daudz uzmanības - viņai fons ir noteikti tikpat svarīgs kā priekšplāns, līdz ar to stāsti ir no vienas puses diezgan krāšņi, no otras - detaļas beigās īsti tevī nenosēžas, un man vismaz ir sajūta, ka viss jau ir labi, tikai pārāk maz nospieduma.
2016-07-14
comments powered by Disqus